Kapteiņa stāsti!

Šoreiz sāku ar bildi, jo tā manuprātir lieliski izdevusies un radīs īsto noskaņu. Kā nekā šis ir stāsts par dzīvi uz kravas kuģa, kuru man bija tā iespēja izbaudīt pāris dienas pašai personiski. Lai cik neplānoti tas arī nebija, tās bija lieliskas dienas. Bet par visu no sākuma.

Otrdienas pēcpusdienā, ierados mājās un biju nolēmusi beidzot pagatavot makaronus ar pesto mērci. Bet izskatās, ka augstākiem spēkiem tas nebija pa prātam. Jo šī jau bija otrā diena pēc kārtas, kad man nebija lemts šo plānu izpildīt. Tā vietā man tika dota pusstunda laika, lai sagatavotos nelielam izbraucienam tepat uz kaimiņu Beļģiju. Mājās īsti sēdēt negribējās, un es Beļģijā nebiju bijusi. Kāpēc gan ne, šovakar tak būsim atpakaļ. 

Vai arī nē.

Ceļš nebija garš, bet mēs izbraucām vēlā pēspusdienā un jau saulrietā sasniedzām ostu. Mūsu gala mērķis bija Antverpenes ostas īstermiņa viesis Lowlands Brabo kravas kuģis. Kamēr mani radi pa sauszemi izmētāti, citiem pa jūrām. Tad nu bija pienākums apciemot. 

Liekas, ka kravas kuģi ir lieli. Bet osta, kā izrādās ir vēl lielāka, un nevarēt atrast kravas kuģi ir diez gan lielas iespējas. Ja ostu sasniedzām saulrietā, tad kuģi atradām jau nakts tumsā. Braukājot apkārt un meklējot īstos vārtus un pieturas vietas, pavadījām vismaz stundu, un saule jau bija paspējusi paslēpties aiz horizonta.

Kamēr notika atkalredzēšanās, man tik dota zaļā gaisma izskriet kuģim cauri un papētīt kā izskatās, kad dzīvo jūrā mēnešiem ilgi. Dažas lietas bija tādas kā es to iedomājos, dažas mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Piemēram pieķēdētais viss, lai gan tā padomājot, tas būtu tikai loģiski.

Otrais izaicinājums pēc pareizās piestātnes atrašanas bija kāpšana pa šīm trepēm. Pirmā reize bija vistrakākā. Vēlāk jau piešāvāmies.

Kuģī gandrīz pilnīgi viss ir pieķēdēts. Arī krēsli un galdi.

Un kamēr man bija tas gods izpētī klāju, mūsu plāni tika nedaudz mainīti un man tika ierādīta arī personīgā kajīte (apartamenti kapteiņa stāvā). Es un mani ceļa biedri, protams, šādiem pavērsieniem bijām gatavi tieši ne cik. Tāpēc mums tika piešķirts pa vienam kreklam un cerībai, ka divos naktī mazgātas drēbes līdz rītam izžūs un būs velkamas.

Tad nu pie visiem godiem, man bija arī tas gods iedzert glāzi viskija ar kuģa kapteini un paklausīties jūras vilku stāstus. Un pāris dienas vēlāk, kapteinis pats personīgi izveda mūs ekskursijā pa motoru telpu un kuģa klāju. Šoreiz gan nebija kapteinis Reinis, bet Roberts. 

Kā izrādās pirāti mūsdienās ir pavisam reāla lieta, bet ne tik draudīga kā biju iedomājusies. Dzīvē tas notiekot tā, ka, ja esi nokļuvis pirātu nagos, tad dzīvībai īsti briesmas nedraud. Uz mēnesi vai diviem (kapteinis stāstīja, ka ilgākais ko viņš zin ir deviņi mēneši gūstā) esi iekonservēts kaut kur, visticamāk pie Somālijas krastiem, un dzīvo mierīgu dzīvi uz sava kuģa, kamēr tiek samaksāta izpirkuma maksa. Neko vairāk arī pirāti negrib. Kad nauda ir saņemta, tad vari droši doties tālāk uz visām jūras pusēm. Protams, tas nenozīmē, ka kāds lapbprātīgi tad nu padosies pirātiem.

Uz kuģa viss ir sadalīts. Šo kuģi kopā vada 21 darbinieks. Kapteinis un viņa padotie. Jaunākais dzimis 1992 gadā. Viss ir kārtīgi sadalīts, pat ēdam telpas bija divas. Kapteinis un augstu stāvošie vienā ēdamzālē, pārējie otrā. Pienākumi godīgi sadalīti, pat pavārs uz klāja.
Nebiju iedomājusies, ka uz kuģa ar tik maz cilvēkiem viss būs tik ļoti izdalīts, bet laikam jau kaut kādai hierarhijai jābūt, lai darbi ietu uz priekšu.

Kamēr dzīvojāmies uz kuģa, es jau paspēju izplānot nedēļas, kāda tad izskatītos ikdiena uz klāja. Ņemot vērā, ka divu nedēļu brauciens jūrā ir aprīkots ar pilnīgi nekādu komunikāciju ar ārpasauli (izņemot kapteini ar piekļuvi satelītam). Manos plānos ietilpa: jogas rīti helikoptera laukumā, skrituļslidu maratons pa klāja perimetru, basketbola pēcpusdienas helikoptera laukumā un ūdens kariņi tīrības dienās. 

Gandrīz ūdens kariņus mēs izmēģinajām (tikai bez ūdenspistolēm. tīri ar skaņas efektiem) un bija labi. Tika akceptēts kā pieņemami un pat vēlama izklaide. Kāršu vakari arī tika izmēģināti, tie arī ir labi, bet dažeiz gribās kaut ko aktīvāku.

Pirms lec atkal bilžu galerijā, tad īss kopsavilkums. Kopumā bija ļoti interesanti. Nekad nebiju pazudusi kravas kuģu ostā un nekad nebiju bijusi tik tuvu action movie noskaņai, kā braucot cauri burtiski konteineru pilsētai. Debesskrāpji dažāgos augstumos no vieniem konteineriem un neskaitāmiem kuģiem apkārt. Sirreāla sajūta ar nelielu adrenalīna pieskaņu. Tā pat redzēt kā notiek kuģa dzīvē bez liekām greznībām un ekstrām, kā uz kruīza kuģa. Visi sagatavošanās darbi un rosība, lai dotos uz nākamo gala mērķi - Meksiku.

Abos sānos, zem glābšanas laivām ir šādi dzelteni riņķi. Ja uz kuģa ir pārbaud, tad visa kuģa komanda dodas uz vienu vai otru sānu un nostājas uz sava apļa. Katrs aplis norāda, kāda ir Tava loma uz klāja. Šis bija kapteiņa (master) aplis.

Šeit tiek sagatavota un iekrauta krava. Tā arī nenoskaidroju, kas tieši tiks pārvests. Bet iekraušana aizņēma vairākas dienas.

Skats no kuģa priekšas uz ostu.

šī ir avārijas izeja no motora telpas. Jo motora telpa ir pilna ar visādām uzparihtēm un lietām, un principā ir viens liels, liels labirints kurš aiziet līdz pat kuģa pašai apakšai. Avārijas gadījumā, šis ir drošakais veids kā tikt no turienes ārā.

Man protams ir milzum daudz bildes ar visādiem motora telpas leņķiem, bet ja pavisam godīgi - ja neēsi mehāniķis, tad ar šo bildi pietiks, lai saprastu kā tā lieta dzīvē izskatās ;)

Šis principā bija skats no maniem personīgajiem apartamentiem.

Elektriķa, bet uz trim dienām mana personīgā istaba.

Šis pat nav iespaidīgākais konteineru skats. Bet kā izrādās, vienīgais kuru esmu mēģinājusi iemūžināt. 

Neliela šoka terapija. Uz mirkli domāju, ka man rēgojās. Bet nē. Uz kuģa viņi tiešām ēd latviešu kečupu ar visiem uzrakstiem un visu pārējo. Bija vēls vakars kad es šo ieraudzīju pirmo reizi, tad spēj iedomāties manu ticību savām acīm.