Allerheiligenkirmes Soest

Kirmes Kirmes, pēdējā laikā par to vien jūsmoju līdz galam arī nepaskaidrojot kas tas tāds ir. Ne jau tāpēc ka negribēju, bet tāpēc ka man pašai nebija ne jausmas kas tas par zvēru un ko viņš ziemā ēd. Lieta tāda, ka beidzot pie kaut kāda secinājuma esam nonākuši un Kirmes Vācijā ir tautā sauktie Pilsētas svētki Latvijā. Tas ir vis izskaidrojošākais vārds kuru es varu piemeklēt šim pasākumam. 

Jāpiebilst gan, Pilsētas svētki Vācijā un pilsētas svētki Latvijā ir maķenīt atšķirīgāki, un nejau tikai tāpēc, ka šeit desiņas uz katra stūra pārdod. Nē, nē. Te tā lieta tiek uztverta visai nopietni un mums vēl ir ko tiekties.

Kirmes notiek Vācijā, un klīst baumas, ka Šveicē arī ir manītas. Formāts visai līdzīgs visās vietās, atšķirība galvenokārt izmērā. Un šis pilsētciems uzvar šajā kategorijā. Nezinu kurš mērija, bet tieši mūsu Kirmes tiek dēvētas par lielāko Pilsētas pasākumu Eiropā. 

Standarta formātā ir iekļauts: panorāmas rats, neskaitāmi kioski, kur pārdod visdažādākās lietas, amerikāņu kalniņi, ķēdītes karuseļi dažādos augstumos, loterijas, šautuvers... un pārējo vairs neatceros. 

Ēstuves: kastaņi, šampinjoni, plānās pankūkas (tagad jau crepes), desiņas tādas un desiņas šitādas, cukurvate, piparkūkas, kartupeļu pankūkas, burgeri un steiki, un domu sapratāt. Katrai gaumei pa gabaliņam.

Es personīgi devos apgaitā otrajā pasākuma dienā. Kopumā tas notiek dienas piecas. No rīta līdz naktij, un vāciešiem tik ļoti patīk dzert, ka visas šīs stundas arī tiek tā kārtīgi lietoti grādi. Galvenokārt alus. Aizmirsu pieminēt, ka standarta formātā ir iekļauti neskaitāmi alus dzeršanas treileri, terases, teltis, letes. Bet tā ir Vācija, tā kā tas ir nedaudz pašsaprotami.

Kā jau pasākumos, arī tematiskas cilvēku grupas sanāca satikt. Šī bija cepurīšu grupa. Bet bija arī princeses un visādi tādi. Lai gan cepurīšu grupas bija visvairāk...

Saldais vagoniņšL piparkūkas, glazēti rieksti, augļi šokolātē, popkorns, cukurvate. Mazu bērnu un saldummīļu paradīze.

Gaisa pistoļu šautuve. Izskatījās viegli, bet ne tik viegli lai pats ietu mēģināt noķert laimi.

Ja jau piedalies, tad tā līdz galam. Ja pica no Pizzas, tad kur bez torņa.

Neliels ieskats suvenīru piedāvājumā. Īsts tirdziņa noskaņojums, ja neskaita dzērušos vāciešus, kuri paliek pāris toņus par skaļi līdz ko spēlē ienāk alus vai citi grādi.

Bērniem izklaides netrūka. Poniju izjādes.

SkyFall. Šī atrakcija bija tik biedējoša, ka nolēmām izbaudīt uz savas ādas.

Drosmi saņēmām tikai tad, kad jau bija iestājusies nakts.

Šis bija nedaudz ieplānots spontāns lēmums. Pa jokam, pa jokam līdz tu attopies stāvot jau rindā un lēnām saprotot uz ko esi parakstījies. Viss notika ātri un lēni vienlaicīgi. Tu stāvi rindā uz 80 metru brīvo kritienu. Un brīdī, kad jau esi atdevis biļeti un tūlīt kāpsi iekšā, saproti ka tas notiks nevis vienu reizi, bet gan divas. 

Nu neko darīt. Projām tāpat vairs neaizbēgsi. Pirmo reizi braucot augšā rokas un kājas trīcēja tā pamatīgi. Skats iespaidīgs - mēness, gaismas, šosejas un lejā svētki. Augšā sēžot nekas daudz neatlika kā lēnām aprast ar situāciju un sākt pētīt torņus un skaistos skatus. Cik ilgi tur tā sēdējām es nezinu, bet kaimiņš vismaz padsmit reizes man pasludināja, ka ar mani vairs nerunās. Nezināmu iemeslu dēļ, klīst baumas ka sākotnēji šis pasākums esot bijusi mana ideja. Cik muļķigi.

Bet piedzīvojums turpinās. Tu sēdi un lēnā garā sāc pierast pie patstāvīgas stresa situācijas un pat nedaudz izbaudīt skatu, kad pēkšņi bez brīdinājuma sākas brīvā kritiena daļa. Es pat neatcerējos vai es paspēju pabļaustīties tā laikā, vēlāk gan sajutu kaklā, ka paspēju gan. Otro reizi viss notika ātrāk. Fiksi, fiski. Augšā un lejā. Neteikšu, ka tas man patika labāk, bet domāju, ka mēs ar to tikām galā labāk nekā cilvēks kurš sēdēja man labajā pusē. Puisis izskatījās atstājis dvēseli kaut kur tur augšā. Tāds bāls un klusiņš. Pirmo reizi augšā kad bijām, viņš vēl tāds runātīgs bija.

Ja gribās nelielu adrenalīna devu, tad šī bija viena no vietām kur to iegūt.

Pūlis. Visās ielās un šķērsielās un stundās. Izņemot varbūt pašu rītu.

Amerikāņu kalniņi. 

Šķība ķēdīte. Viss kārtībā, tas tā ieplānots, ka sašķiebta.

Viena no spoku mājām. Ar visām skaņām un raganām.

Onkulis taisīja karamelizētus ābolus. 

Viena no galvenajām sastāvdaļām Kirmēs: Panorāmas rats.

Atrakcija, kuru visticamāk nekad Latvijā neredzēsim. Un lai tā arī paliek.

Priekš korektas valsts, Vācija tevi var pārsteigt ar vismuļķīgāko rīcību. Viens skats uz rotējošo mucu un tu sāc prātot par to, kā kaut kas tāds vispār var eksistēt un kurš ir tik dumjš, lai tur vispār spertu kāju. Šis pasākums ir rotējošs karuselis ar vienu galu paceltu augstāk. Viss ok, nekas jauns. 

Kas jauns, ir tas, ka tas notiek bez pilnīgi jeb kādiem drošības līdzekļiem. Nekādas drošības siksnas, jostas. Pilnīgi nekas. Tu iekāp, apsēties, un tad tevi sāk griezt un nedaudz mētāt. Tu turies pie margām aiz muguras un ir baigi jautri. Ilgi skatīties uz tādu nav patīkami, ņemot vērā absolūtā vairākuma publikas dzēruma pakāpi un fantāzijas faktoru, kad jau iedomājies cik skaisti no tāda var izlidot. 

Ar 3 minūtēm pietika lai redzētu viemaz viena telefona izlidošanu no šī karuseļa. Labi ka telefona.

šis jau nedaudz nopietnāks. Uz visām pusēm tevi izgriež, bet tu vismaz esi piesprādzēts un izkrišanas potenciāls ir salīdzinoši minimāls.

Gaisa ķēde. Sauksim to tā. Šī atrakcija lēnā garā griežoties ceļas uz augšu. No brīvā kritiena redzēju kā šis pasākums griežas tālumā. Bet tik izslāpusi pēc adrenalīna nebiju, lai izmēģinātu arī šo brīnumu. Metrus gan nemācēšu pateikt, tur nebija rakstīts.

Simpātiskā alus bodīte. Tās atpazīt bija vis vieglāk. Pēc garākajām rindām.

Arī četrkājainie draugi pabaudīja Kirmes.

Vēlviens rotējošs, šūpojošs, adrenalīna pasākums. 

Kastaņu bodīde. Tā arī nepagaršoju, bet Ķelnē viens tāds brīnums katru dienu pārdod viņus. Tā kā vēl paspēšu.

Panorāmas rats naktī.

Pasākums interesants un visai iespaidīgs. Daudz ko redzēt un piedzīvot. Bet, kā vienmēr, Vācu loģika ir apbrīnojami neloģiska. Ir visai daudz lietas, pie kurām šeit vēl jāpiedomā. Transportēšanās Kirmes laikā ir tik muļķīgi sakārtota, ka smieklīgi, bet vispār bēdīgi. Centrs tiek noslēgts nevis mašīnām, bet gan sabiedriskajam transportam. 

Autobusu galapunkts tiek pārvietots 500 metrus tālāk, un autobusi braukā kā nu garstāvoklis. Jo saraksts ir tikai formalitāte. Svētki taču. 

Lielākais pasākums Eiropā. Visa tuvākā apkaime brauc uz to atpūsties, izmantojot sabiedrisko transpotu. Priekš kam papildus reisus, ja varam pārbāzt jau esošos. Un tuvojoties pieturai vienkārši laipnāk palūgt saspiesties ciešāk, jo vēl aptuveni 50 cilvēki vēlas iekāpt jau tā pārbāztajā vilienā.

Apbrīnojami nepārdomāti.

Bet kas tad būtu svētki bez ķibelēm. Viss piederas komplektā. Tā jau skaisti un iespaidīgi. Nedaudz padzenā adrenalīnu un labs vakars garantēts.