Mana trešā kamaniņu trase - kurš to būtu domājis, ka to ir tik daudz un tik dažādu?
Sveikiņi! Šo stāstu kārtoju 4. maijā. (2021. gadā)
Likās tikai pieklājīgi ja titulbildes būs atbilstoši pieskaņota.
Šo lietu no savu darāmo darbu saraksta es gribēju atķeksēt kopš pirmo reizi redzēju kādu klejojošu, kārtējo, Delfu rakstu par interesantām vietām, kuras apskatīt te pat, savā smilškastē.
Skaidrs, ka man nav nepieciešams daudz pilnai laimei. Pamestas, sen aizmirstas vietas - esmu pati uzmanība. Kombinācijā ar bobsleju un skeletonu - esmu gatava ceļam. Dzīvei koferos ir savas priekšrocības.
Plāns tapa tieši tāpat kā visi mani plāni - viens zvans, divi teikumi, un esam ceļā.
Randiņš bija norunāts Rāmkalnos. Kamēr gaidīju savu noziegumu partneri nodarbojos ar vietējā stāvvietas pūļa vērošanu. Šajā Svētdienā mēs nebijām vienīgie ar randiņpunktu tieši šeit.
Redzēju motociklistus kuri ātri satikās ierodoties gandrīz vienlaicīgi no dažādām debes pusēm (tās ir spējas par kurām daudzi var tikai sapņot) un tik pat ātri devās tālāk dzīvē..
Redzēju radinieku salidojumu.
Redzēju laivotājus, kas kravāja savas laivas ar galīgi neoptimistiskām sejasizteiksmēm. Es zinu, ka ir karsts, bet nedaudz prieka šajā saulainajā rītā! Es tikai skaļi nodomāju, nevis nokliedzos.
Manas laika menedžementa spējas ir tik smieklīgas, ka pat pamanījos izskriet cauri pāris grāmatas nodaļām, pirms mans ceļabiedrs bija klāt. Bet ne par to ir stāsts.
Stāsts ir par to, kā mēs meklējām pamestu bobsleja trasi šosejas malā.
Kartē ir atzīmēta atrašanās vietas. Kas kartē nav atzīmēts - kā nokļūt līdz šai atrašanās vietai kaut kur nebūt meža vidū, neviena ceļa vai takas malā. Orientējoši devāmis Murjāņu skolas virzienā, nopartkojām spēkratu ēnā (jo gaisa kondicionieris šosezon ir neekstistējoša ekstra), un izkāpām no auto.
Kartes un aplikācijas - modernie tūristi. Uz labu laimi sākām iet pa kādu ceļu ar cerībām, ka attapsimies mūsu izvēlētajā galamērķī, bez liekiem pārsteigumiem tā teikt.
Nonācām uz nedaudz līkumota ceļa, kas veda pa kalnu lejā, meža virzienā. Vispārējais virziens šķiet bija pareizs, bet tāda līdz galam pārliecība par nonākšanu īsatjā galamērķī nebija. Bet ko tur daudz, ir skaista diena. Sliktākajā gadījumā varēsim ierakstīt savā pārgājienu grāmatā pāris ekstra kilometrus - tautā sauktais mums tāpat nav ko zaudēt.
Apkāršanās ar digitāliem gadžetiem bija produktīva, jo ar pirmo mēģinājumu, un nelielu uzticēšanos iesācēju veiksmei, mēs nonācām galamērķī.
Trase mūs sagaidīja ar saulainu placīti pie pašas ieejas, un lielu plakātu ar aicinājumu piedalīties talkā, lai sakoptu apkārtni. Talka gan bija 19. Aprīlī (mēs tur bijām Jūlijā). Jau no pirmā acu uzmetiena bija redzams ka cilvēki labi pastrādājuši - viss skaists, appļauts un sakopts.
Es zinu, ka šis neizskatās pēc pieminētā plakāta - es dažreiz tikai izliekos par izcilu reportieri, un plakāts, izrādās, nemaz nav iegrāmatots.
Mūs sagaidīja lielais biedējošais uzraksts “Privātīpašums”, bet Delfi jau laicīgi bija pabrīdinājuši par tāda eksistenci, un apsolīja, ka, ja uzvedīsies pieklājīgi, neviens pakaļ ar koku neskries.
Droši gājām pāri mazajam tiltiņam un iesoļojām bobsleja pirmssākumos.
Šī zīme vismaz tika noķerta un iegrāmatota, heh.
Piedzīvojums sākas otrpus šaubīga paskata taiciņai kas ved zem trases.
Un ja ļoti stipri ieskatās, tad labajā pusē var redzēt mazu stūrīti bēdīgi slavenā talkas plakāta.
Kamaniņu trase celta pirms gandrīz 40 gadiem (1978. gadā). Trase tika izveidota, pateicoties Rolanda Albina Upatnieka iniciatīvai, kurš pats bija slavens latviešu kamaniņu braucējs un tiek dēvēts arī par latviešu bobsleja tēvu.
Jau pēc gada – 1978. viņa vadībā tiek uzbūvēta koka kamaniņu trase, lai sekmīgi varētu īstenot treniņu darbu. Sākotnēji viņa vadībā trenējas 20 audzēkņi, un jau astoņdesmito gadu sākumā kamaniņu nodaļā ir 45 audzēkņi un 7 treneri. Katru rudeni notiek audzēkņu nometnes Sibīrijas trasēs un arī panākumi neizpaliek.
Principā, šī trase bija atspēriena punkts mūsējiem, jo līdz ar sporta veida un tā aprīkojuma attīstību Murjāņu trase sāk novecot un nespēj turēt līdzi jaunajām kamanām. Siguldas trases uzcelšana arī pieliek punktu Murjāņu koka trases karjerai 1986. Gadā. Pāris teikumus vairāk var izlasīt šajā lapā.
Trase atrodas vairāk vai mazāk nekurienes vidū - tuvumā nav ne redzamu, ne dzirdamu kaimiņu. Apkārt tikai mežs un aizaugušas takas.
Interesanta sajūta, tāda kuru grūti aprakstīt.
Nostājoties laukuma vidū, kam apkārt vijās trase - kas, jāsaka bija pārsteidzoši labi saglabājusies - un aiz tās koki, kas piesedz debeis. Un tam pa vidu tu, kā tādā miera burbulī, jo ārpasaule paliek aiz grāvīša.
Skaidri var redzēt kā daba lēnām ņem atpakaļ to, ko cilvēks no tās ir mēģinājis aizņemties. Koki vietām jau iespraukušies starp trases dēļiem. Vietām sūnas vairāk nekā “grīdas dēļi”.
Pa iestaigātu taciņu tikām līdz pašai trases agušai. Ja nebaidies no kokiem un stāvām takām var aizkļūt līdz pat pašai trases augšai, kur kādreiz ir bijis starts. Nekas daudz no tā pāri vairs nav palicis - vien neliela nojausma par to, ka kaut kur “šeit” pāris desmitgades atpakaļ pa šejieni ir skraidījuši jaunie sportisi.
Augšā gan vairāk džungļi nekā lejā, un tur mežs ir guvis krietni izteiktāku virsroku nekā pie virāžām vairāk finiša pusē.
Starts.
Un blakus startem - rudzu lauks.
(Tie ir rudzi?)
Teritorija nav liela, taču apskatāmā ir pietiekami daudz. Kamēr uzrāpies līdz startam, tad mēģini nenoslīdēt uz pēcpuses pa kalnu lejā, bet gan nokāpt kā īsta lēdija zābakos - tas vien aizņems savu pus stundu.
Var iziet un apiet visiem trases līkumiem, šur tur pat pabāzt galvu iekšā un mēģināt iedomāties kā tas būtu bijis sēžot kamanās.
Līkumi arī nav no vienkāršākajiem. Esmu redzējusi pietiekami daudz bobsleja / skeletona / ragaviņu trases, lai zinātu ka pa šādiem lokiem tomēr ir jāparāda meisterklase, lai nepievienotos skatītājiem pie vingrošanas ekipējuma trases vidū.
Man patika. Tāda klasikas sajūta tam mieram pāri bija.
Vietām trase saglabājusies tik laba, ka šķiet bez lielām problēmām varētu slidināties lejā.
Citās vietās atkal tā vēlme lekt ragaviņās šķiet mazāk vilinoša.
Nedaudz jūtams laika zoba pieskāriens.
Atpakaļ ceļā devāmies pretējā virzienā. Izrādās, ka no Murjāņu skolas pagalma ved gājēju ceļš uz trasi, lai nav jāmet lielais līkums. Tik kartē to nerāda, un tā uz dullo negribējās iet nezināmā virzienā pa iespējamu privātīpašumu.
Mēs, kā nekā, neesam vietēji.
Ekspedīcija - izpētīt veco kamaniņu trasi - bija veiksmīgs pasākums.
Ko nevarētu teikt par ekspedīciju - izpētīt Mazirbes laivu kapsētu.
Tur bija 2 laivas. 2! Ja arī tavā darāmo lietu sarakstā ir šī vieta, vari droši viņu svītrot ārā, jo šis ir viss ko tu tur atradīsi:
Kā izrādās, nevar ticēt visam ko raksta internetā.
Es zinu, es arī esmu šokā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru