nomainot dekorācijas.

Ir atkal pienācis tas laiks, kad nosēdēt uz vietas vairs nav iespējams un ir nepieciešamas tādas brīvdienas, no kurām gribēsies atpūsties. Šoreiz pārkāpu horizontam vēl vienu reizi un attapos Sofijā, jeb tautā sauktajā Bulgārijas galvaspilsētā. Pasākums jau no paša sākuma solījās būt krāsains un garlaicību iznīcinošs. Šis nebūs kārtējais bilžu grāmatas stāsts, jo nezināmu iemeslu dēļ bilžu ir salīdzinoši maz. Laikam biju aizņemta ar piedzīvojumu meklēšanu vairāk nekā ar to iemūžināšanu. Bet nav jau nemaz tik svarīgi, mans iekšējais dzejnieks uzburs visas nepieciešamās ainas.  Šīs pāris dienas bija kā tādas nelielas svinības. Kamēr Latvijā un visur citur pasaulē studenta dzīve beidzas ap jūniju un sākas vasaras dzīve, tikmēr mēs, vācijas apzinīgākie, velkam to lietu garumā līdz pat jūlija vidum. Pēdējais eksāmens 14. jūlijā tik uzrakstīts godam un nākošajā dienā agri agri no rīta jau bijām lidmašīnā uz otru Eiropas galu. Bet kas tie par svētkiem, ja nenosvini eksāmenu beigas....

Ko tu dari kad tev ceturtdienas vakarā rokās iekrīt divi ielūgumi uz pasaules pirmizrādi suņu šovam, kas notiek piektdien? Tu daudz nedomājot sāc plānot kurš ir vēlākais vilciens kuru tu vari mēģināt noķert, lai laikus paspētu uz pasākumu. Pasākums Ķelnē, un mans pilsētciems ir priviliģēti divu stundu braucienā no šīs vietas. Kā kārtīgiem studentiem, mums lekcijas notiek līdz vēlai piektdienas pēcpusdienai, jo kāpēc gan ne. Pa trim stundām katru priekšmetu mācīties taču ir kaut kas skaists un elementārs un ļoti ļoti ļoti motivējoši. Bet ne par to šodienas stāsts. Šodien mēs koncentrējamies uz piektdienas vakar ekspedīciju.  Aizraujošākais sākās jau ar lokācijas vietas identificēšanu. Ielūgumi taču ir viena skaista lieta, tikai uz tiem līdz galam nebija norādīta precīza adrese. Turpinot sīkāku izmeklēšanu, mājaslapā (kura protams ir 100% vāciski) tika atrasta adrese, kuru neviena karte neatpazīst. Vai nav daudzsološs sākums? Ar izslēgšanas metodēm un pēc loģikas principa,...

Tik sen nekas nav rakstīts, pat nesaprotu no kura gala šis stāsts ir jāsāk. Kur nu vēl  kā kulminēt un kā nobeigt ar grandiozu domu. Bet es centīšos, nav jau pirmā pauze kas paņemta. Sākšu ar to, ka piesēžoties pie svešiem aparātiem, var gadīties uzrakstīt šo stāstu arī šifrētā krievu valodā. Klaviatūras valodas tak ir maināms parametrs, ko es principā zināju, tik bija nedaudz piemirsies. Labi, pie lietas. Lietuva. Jā, bija mums vienas dienas piedzīvojums Lietuvā. Viļņā. Kaimiņu valsts galvas pilsētā. Un jāsaka, ka nonācām pie daudz un dažādiem secinājumiem. Kā piemēram, Viļņa ir kalnaina un skaista vieta, un šķiet negodīgi ka Latvijā nav vairāk pauguru. Un pēc brītiņa arī secinājām ka Viļņa jau tā pati Latvija vien ir, tik nedaudz ilgāk uz turieni jābrauc. Galu beigās sanāk ka skumt par neesošiem kalniem ir lieks pasākums, ja Viļņa tā pati, nedaudz tālāka, Latvija vien sanāk. Braucām mēs ciemos pie brāļukiem (ja lietuviskais brāļukas latviski skan šādi) ar vienu svarī...