Tik sen nekas nav rakstīts, pat nesaprotu no kura gala šis stāsts ir jāsāk. Kur nu vēl kā kulminēt un kā nobeigt ar grandiozu domu. Bet es centīšos, nav jau pirmā pauze kas paņemta.
Sākšu ar to, ka piesēžoties pie svešiem aparātiem, var gadīties uzrakstīt šo stāstu arī šifrētā krievu valodā. Klaviatūras valodas tak ir maināms parametrs, ko es principā zināju, tik bija nedaudz piemirsies.
Labi, pie lietas. Lietuva. Jā, bija mums vienas dienas piedzīvojums Lietuvā. Viļņā. Kaimiņu valsts galvas pilsētā. Un jāsaka, ka nonācām pie daudz un dažādiem secinājumiem. Kā piemēram, Viļņa ir kalnaina un skaista vieta, un šķiet negodīgi ka Latvijā nav vairāk pauguru. Un pēc brītiņa arī secinājām ka Viļņa jau tā pati Latvija vien ir, tik nedaudz ilgāk uz turieni jābrauc. Galu beigās sanāk ka skumt par neesošiem kalniem ir lieks pasākums, ja Viļņa tā pati, nedaudz tālāka, Latvija vien sanāk.
Braucām mēs ciemos pie brāļukiem (ja lietuviskais brāļukas latviski skan šādi) ar vienu svarīgu uzdevumu kabatā. Apskatīti viņu čekas pagrabus un nointervēt to mūsdienu vadītāju. Principā, tas jau ir viena cilvēka stundas darbs, bet komandā ir spēks, tāpēc es personīgi biju klāt visas intervijas laikā un par to saņēmu pildspalvu.
Iebraucot Viļņā mūs sagaidīja saule, lielisks skats uz pilsētu un
stress par to, vai atradīsim pareizo ceļu. Kas man personīgi
nebija pirmais šāda veida piedzīvojums šajās ielās. No gaišās puses, netika
uzspridzināta neviena riepa un bremzes strādāja gan turp ceļā
gan atpakaļ.
Šo auto noskatījām manai krustmātei.
Un protams nomaldoties pilsētā var ieraudzīt visinteresantākās
pilsētas ainavas un būves. Tik žēl, ka visus nevar paspēt
noķert kadrā, kur nu vēl publiski rādāmā bildē, kas uzņemta
caur braucošas mašīnas logu.
Varam lepoties ar to, ka palaidām garām tikai vienu pagriezienu, un maldīšanās neaizņēma tik daudz laika, cik prātīgi būtu ieplānot. Un tā nu mēs ieradāmies mūsu pirmajā galamērķī ar stundas rezervi.
Bet lai cik pozitīva man šī pieredze nešķistu, šoferītim šāda veida piedzīvojumi negāja daudz pie sirds, un tika svinīgi paziņots, ka atlikušo ceļa posmu cauri pilsētas ielām, uz mūsu naktsmājām, pie stūres sēdēšu es. Un es neiebildu, nemaz neiedomājoties par to, ka uz GPS aparātā brēcošo dāmīti daudz nevarēs paļauties. Par vēlu nodod ziņas par pagriezieniem, nepazīst ielas un orientējas apvidū lēnāk kā mēs pašas manuāli ar karti.
Bet neaizmirsīsim, ka tas nebūtu piedzīvojums, ja vismaz pāris lietas nenotiktu pēc plāna. Manuprāt, ja kaut kas noiet greizi, tad ceļojums ir izdevies. Savādāk, kur tad prieks un piedzīvojuma gars lai rodas!
Skats pa mūsu noparkotās rezidences logu. Tieši blakus
moku pagrabiem ir šis jaukais parciņš. Noskaidrot pieminekļa
vārdu un nozīmi gan man nesanāca, jo ejot ārā no KGB pagrabu ēkas
mēs nodarbojāmies ar muļķīgām pastaigām, kas
izkrāsoja vismaz vienas sievietes dienu, spriežot pēc viņas sejas
izteiksmēm.
iepriekš minētā pagrabu mājas redzamā daļa.
Mūsu pirmais gala mērķis.
Pretī pagrabiem ir tāds tīri tā neko hostelītis? Vai tomēr hotelītis?
Es būšu atklāta šajā rakstā, un atdzīšos ka neatceros, un
ir slinkums meklēt.
Pēc intervijas iešmaucām pagrabos. Kurš to būtu domājis, ka pēc
pāris gadiem cilvēki labprātīgi mēģinās iešmaukt šajās telpās. Bet mūsu aizstāvībai,
tas bija izklaides šmauciens, bet mums bija nepieciešams noknipsēt
pāris vizuālos materiālus, lai ko salīdzināt.
nemaz tik senā pagātnē, savus domu graudus būtu nācies
rakstīt uz kā šāda.
Kad pagrabi izpētīti, tad laiks pāriet uz pozitīvākām stāsta daļām.
Kā minēju kaut kur augstāk šajā rakstā, šī nebija mana pirmā viesošanās Viļņā. Pateicoties Lietuviešu projektam pāris gadus atpakaļ, pilsētā jau biju padzīvojusi kādu laiku un jutos vairāk kā mājās nekā ciemos. Vecās takas un apmeklētās vietas, ar nelielu minēšanu, bet aptuveni pat spēju atcerēties. Pilsētas centru, ballīšu vietu un lielo kalnu, kas bija jāpieveic katru reizi kad dodies atpakaļ uz naktsmītni - atcerējos ļoti labi. Diemžēl laika un brīvības trūkuma dēļ, nevarēju izstaigāt visas vecās takas, tik dažām garām noiet, kas jau ir daudz.
Noparkojāmies viesnīcā, kas atradās tieši blakus lielam tirgum - un nē, tas nav tas uz kuru visi brauca iepirkties deviņdesmitajos gados, es noskaidroju.
Pārsteidzošā kārtā, nebija prātā ienācis nobildēt viesnīcu vai numuriņu. Nezinu kas par izklaidību manā prātā uzdarbojās. It kā ne pirmo reizi dodies dzīvē ar fotoaparātu kabatā, bet izrādās ar to nepietiek, lai iemūžinātu visus atslēgas kadrus bildēs.
Bet kā jau mēs zinām, satraukumam nav pamata, ar visu to, bilžu ir vairāk kā saprašanas pat pēc atlasīšanas un lieko materiālu izslēgšanas.
Pirmā diena bija ļoti produktīva bildēm, jo mums bija daudz laika, bija piektdienas vakars un mēs devāmies izlūkos pilsētas ielās. Īss rezumē par notikumu gaidu: devāmies uz otru pilsētas malu, lai nodotos vakariņu priekiem, izpētītu ko šeit piedāvā bet pie mums ne, un atrastu nākošās dienas izklaides.
šo apkrāsoto ēku, māksla no galvas līdz
kājām, atradām tur pat blakus mūsu naktsmītnei.
šī baloža optimisms un dzīvesprieks mūs iepriecināja
un padarīja mūsu dienu lielisku.
Sen nebiju redzējusi ielu šaha galdus. Trūka vien bariņš opīšu
ar cigāriem zobos un stratēģiski noskaņotām sejām.
Pilsētas centrālais laukums, kuru it kā atpazinu, bet pagāja
pāris stundas, līdz sapratu ko un kāpēc atgādina.
Šeit projekta laikā mēdzām ballēties pa vakariem.
Operas māja, nedaudz līdzīga mūsējai, ne?
Adītās cenas tuvu mūsējām. Padsmit eiro par zeķu vai
cimdu pāri.
Vietējie ielu muzikanti. Smieklīgi, ka skatos uz šo bildi
un nespēju izdomāt, vai viņu spēle bija laba, vai arī atrašanās uz ielas
kamēr muzicē ir viņu vienīgais trumpis.
Pusdienu/vakariņu prieki sveša pilsētā. Vīns, kurš bija
ļoti skābs.
Uz galvenās gājēju ielas (ja tāda tur vispār ir) mēs atradām
tādu kā šokolādes muzejveikalu. Kar principā ir tas pats kas mūsu Emīla Gustava
šokolādes pārdotuves, tikai bonusā nāca pāris šokolādīgi
eksponāti. No sākuma aiz sajūsmas gandrīz noģību, bet lai cik
izskatītos pēc īstas šokolādes, šī tomēr bija tikai butaforija. Un tomēr, izskatās
interesanti.
Šis ir kas interesants. Vācijā vietējie mēdz novākties noteiktos laikos
un noteiktās dienās lai mēģinātu pārdot lietas,
kuras tu vairs neizmanto. Bet šeit, izskatās ka tam ir paredzēta
īpaša vieta, visu cauru gadu.
Kamēr Londonai ir sarkanās, tikmēr Viļņā ir zilās
telefonu būdiņas. Un mēs paliekam bešā.
Mazliet mīlestības Viļņas ielās uz
skrituļslidu riteņiem.
šo torni gan, pavisam noteikti, es atceros no iepriekšējās
viesošanās reizes. Šeit mēs pulcējāmies karstās vasaras dienās
un mērījāmies ar sandalēm...
...mēģinot paslēpties ēnā, ko nesniedza šis jumtiņš.
Dažreiz es domāju, vai arī savās pilsētās ir tik pat
daudz dīvainības, tikai mēs viņas nepamanam. Šeit ir
maziņš balkoniņš uz kura nav ne iekāpšanas,
ne izkāpšanas, ne nokāpšanas opcijas. Vismaz
ne redzamā vietā un formā. Gribot negribot jāsāk domāt
par tā veiktajām funkcijām.
neliels ieskats Viļņas ielās parastajās
un ja iemet aci vārtrūmē pilsētas centrā, tad
gadās arī redzēt pilsētu no citas puses. No tās, kurā dzīvo
parastais Viļņas lietuvietis.
katrai pilsētai ir nepieciešams savs simbols,
un viens no šīs pilsētas simboliem ir krāsainie
koka soli kādas ielas vidū.
Tā mētājoties pa pilsētas ielām un mēģinot izstaigāt pusdienvakariņu atstātās pēdas, secinājām ka nepieciešams kāds saldumiņš ar kafiju. Un pie krāsainajiem krēsliem, ielas otrā pusē arī ieraudzījām to īsto kafijotavu, kura kļuva par mūsu nākošo pieturvietu. Jāpiebilst, ka visa iela vienās kafijotavās un kūciņbodēs, tā kā ja ir vēlme pēc kāda salda našķa ar kafiju vai kādu no miljoniem kafijas dzērieniem, tad krāsainā krēslu iela ir tā vieta uz kuru doties. Tā atrodas pa labi no operas mājas, ja esi ar skatu pret ēkas ieeju.
Pusdienvakaiņu izstaigāšana gan nesanāca, jo kūkas un cepumi izskatījās pārāk labi lai tos nenobaudītu. Bet apņemšanās pilnas devāmies uz otru operas mājas pusi, kur mūs gaidīja RIMI, lai iegādātu našķus vakara vīna baudīšanas pasākumam viesnīcas numuriņā.
Atklājums Tev ceļotāj, ja bieži brauc uz Igauniju vai Lietuvu, ar savu RIMI kartiņu arī šajās valstīs vari krāt RIMI naudiņas. Tik vai viņas visas var vienā valstī tērēt, vēl neesmu noskaidrojusi.
Pa ceļam atpakaļ uz vienas nakts mājām, jau izpētījām naktsdzīves iespējas, un viens bāriņš pat tika noskatīts kā potenciāli apmeklējams, bet sakarā ar aukstiem laika apstākļiem un augstai slinkuma pakāpei, pēc vīna baudīšanas pasākuma, tālāk par gultas matračiem tā arī netikām. Satraukumam nav pamata, jo jāatstāj ir lietas nākošajiem braucieniem. Un bija jāpataupa spēki nākošā rīta plānotajai rosmei - noskatītais kalns ar torni galā pašā pilsētas centrā.
Kas ir savādi, jo šo kalnu neatceros no iepriekšējās dzīvošanās šajā pilsētā. Gar katedrāli bija staigāts garām neskaitāmas reizes, vēl pāris izbraucieni līdz veikalam pēc kleitām un atpakaļ. Tīri teorētiski, ceļi veda gar un ap šo Katedrāli, bet kaut kā biju pamanījusies neievērot tieši blakus esošo pauguriņu, kurš ir perfekts tūristu objekts.
Sauc to par Gediminas Tower. No ne pārāk uzticamiem avotiem noskaidroju, ka tornis paceļas 48 metru augstumā, un kopumā tie būtu 142 metri virs jūra līmeņa. Tornis ir svarīgs valsts simbols un pat ir atrodams uz vienas no viņu kādreizējām litu banknotēm. Bet sīkāk kāpēc viņš ir svarīgs un ko tas simbolizē tā arī neatradu.
Bet būsim atklāti, uzrāpties augšā un paskatīties uz pilsētu no augšas vienmēr ir svarīgs pasākums, pat ja tas ir tikai kalns. Apkārt tornim var pastaigāt un paskatīties uz visām debess pusēm un apskatīt dažādas pilsētas daļas. Bet ja par to vēsturi ir vēlme noskaidrot ko vairāk, tad tornī ir muzejs, kuru var apskatīt, un esmu pārliecināta, ka kāds tur būs spējīgs atbildēt uz jautājumu par to kas vēl viņu padara tik īpašu, neskaitot to, ka jau gadsimtiem vēro pilsētu no augšas.
ceļā augšup
jau pusceļā ir ko pavērot un tā teikt ir kur piesiet aci.
pie torņa, protams, ir atrodams arī parciņš ar soliņiem,
un, kā izskatās, patstāvīgais iedzīvotājs arī.
Mums, kā jau ierasts, nenoveicās ar laika apstākļiem. Pietrūka nedaudz vairāk saules un nedaudz mazāk vēja. Un iespējams, ka ziemas laikā, kad zeme ir ledaina, šis kāpiens nebūtu pati labākā ideja. Jo augstāk kāp, jo stāvāks paliek ceļš. Ja man būtu kāds padoms, tad tas būtu par pilsētas baudīšanu saulainās vasaras dienās.
Ir mums pie tiem kaimiņiem skaisti.
lejā pie torņa kalna pamanīju, ka vietējiem rūp
gaismas stabu jūtas. Lai ziemā nenosalst,
tiem ir uzadītas piedurknes, kurās paslēpties no
sala zobiņiem.
Un tā mēs lēnu soli cauri mini parciņam devāmies uz mašīnu, lai sāktu garo mājupceļu. Savu uzdevumu bijām izpildījušas: pilsēta paskatīta, vadītāji nointervēti, pa pagrabiem paskraidīts, kafijas padzertas, torņos uzkāpts. Vienai garai dienai piedzīvojumu pietiek.
Komentāri
Ierakstīt komentāru