Ko tu dari kad tev ceturtdienas vakarā rokās iekrīt divi ielūgumi uz pasaules pirmizrādi suņu šovam, kas notiek piektdien? Tu daudz nedomājot sāc plānot kurš ir vēlākais vilciens kuru tu vari mēģināt noķert, lai laikus paspētu uz pasākumu.
Pasākums Ķelnē, un mans pilsētciems ir priviliģēti divu stundu braucienā no šīs vietas. Kā kārtīgiem studentiem, mums lekcijas notiek līdz vēlai piektdienas pēcpusdienai, jo kāpēc gan ne. Pa trim stundām katru priekšmetu mācīties taču ir kaut kas skaists un elementārs un ļoti ļoti ļoti motivējoši.
Bet ne par to šodienas stāsts. Šodien mēs koncentrējamies uz piektdienas vakar ekspedīciju.
Aizraujošākais sākās jau ar lokācijas vietas identificēšanu. Ielūgumi taču ir viena skaista lieta, tikai uz tiem līdz galam nebija norādīta precīza adrese. Turpinot sīkāku izmeklēšanu, mājaslapā (kura protams ir 100% vāciski) tika atrasta adrese, kuru neviena karte neatpazīst. Vai nav daudzsološs sākums?
Ar izslēgšanas metodēm un pēc loģikas principa, apskatot visus iespējamos variantus tika identificēta patuvena vieta, kur šis pasākums varētu notikt, un aprēķināts aptuvenais ceļošanas laiks. Tātad aptuveni divas ar pusi stundas sabiedriskajā kratīšanās transportā uz iespējams pareizo lokāciju. Šķiet loģiski ne? Mēs kā īsti piedzīvojumu meklētāji arī nolēmām izmēģināt laimi. Tāds aptuvens mums tas meklēšanas pasākums.
Tātad pienāk liktenīgā piektdienas pēcpusdiena un iekāpjot vilcienā, kad beidz klačoties par dzīvi un citiem zvēriem (2h ir ļooooti ilgs laiks priekš tādām izpriecām), apskatot ielūgumus pavisam mazā drukā ieraugi uzrakstu: kamēr pieejamas biļetes. HA. Katrs sevis cienīgs piedzīvojumu meklētājs vēlas ieraudzīt ko tādu uz sava ielūguma, brīdī kad esi jau pusceļā.
Kā tajās vecajās parunās stāsta: kas ir piedzīvojums, ja viss notiek pēc plāna. Daudz neiespringām, vispirms bija jāatrod īstā vieta, pēc tam varam uztraukties par biļetēm un kā tikt iekšā. Pa vienam solim virzīties uz priekšu, tā teikt.
Pēc mūsu aprēķiniem kāpšanai ārā bija jānotiek vienu pieturu pirms Ķelnes centrālās stacijas. Stacija, kurā līdz šim nebiju bijusi. Zinu tik to, ka šī vieta ir sava veida Ķīpsala, tikai Ķelnē. Jau vilcienā nolēmām ka turpmākos meklējumus veiksim ejot ar kājām, jo aptuvenā lokācija bija vien kilometra attālumā un līdz autobusam jāgaida pusstunda.
Pie reizes sanāca arī apskatīt jaunas vietas. Sekojot cilvēku pūlim, kurš brīžiem šķita lielāks par to kas atrodams centrālajā stacijā, cauri tuneļiem, kuri bija ļoti daudz un gari - negaidīts pavērsiens, jo braucot cauri nemaz nešķite ka ir kur paslēpt tādus šajā stacijā - nonācām pie Arēnas, kura bija mūsu pirmais liecinieks, ka ejam pareizā virzienā. Liela, skaista un iespaidīga. Un ja mūsu aprēķini bija pareizi, tad bijām uz pareizā ceļa.
Šāda tipa pasākumi ir interesanti, lielākoties nezināmā dēļ. Parastā pastaigā pa pilsētas ielām nebūtu sanācis tā pat vien izskriet cauri tunelim nezināmā virzienā, sekojot pūlim, neesot līdz galam pārliecināts ka tavs galamērķis saskan ar absolūto vairākumu. Mums paveicās, un mēs ar straumi aizpeldējām pareizā virzienā. :)
Kad nogriezāmies uz ielas, ko nosvētījām par pareizo galamērķa atrašanās vietu esam, satraukums sāka udarboties. Vilcienā gan jau tika izlemts, ka, ja zvaigznēs nav ierakstīts mums šodien skatīties pasaules pirmizrādes, tad atrast kādu bāru un uzspēlēt kārtis ar bārmeņiem pavisam noteikti būs.
Pēc norādēm uz biļetēm un mājaslapās, skaidrs ka jāmeklē ir kāda telts, vai saliekama māja, jo izrāde ir ceļojoša un norādītais ielas numurs bija stāvlaukuma numurs. Mūsu maģiskais skaitlis bija P11. Un kad ieraudzījām vienu vienīgo stāvlaukumu ar uzrakstu P5, viss azards sākaatkāpties. Bet labi ka nepadevāmies, nolēmām iet līdz nākošajam luksaforam un skatīties kas notiek tilta otrā pusē. Un ko neteiksi, paslēpies aiz viesnīcas, lejā pa kalnu stalti izslējusies stāv lielā telts.
P11
Vieta atrasta. PIrmais solis izdarīts. Tagad seko nākošais izaicinājums. Ja neskaita ieejas atrašanu, arī jāizlemj ko ar tiem ielūgumiem lai dara. Droš smiējums, protams, bija kases. Mūsu vācu valoda vēl joprojām ir augstā līmenī, bet tik daudz gan jau mēs atšifrētu.
Un kā nu ne, atlika tik iedot kases puisim ielūgumus un viņš tos apmainīja pret biļetēm. Bez liekiem jautājumiem. Vai nav skaisti?
Hehe
Un šajā brīdī veselais saprāts beidzot saprata, ka tas notiek un mēs iesim iekšā! Iztuvējām visus pārbaudījumus un nopelnījām izrādi. Gluži kā dārkumu meklēšanā, tu izpēti apkārtni, atrodi vietu un izbaudi balvu. Ja ne, tad ej nosvini mēģinājumu ar glāzi alus (joks, es vēl joprojām alu nedzeru).
Uzstājās ne tikai suņi, bet protams cilvēki arī. Ar to gan visis pāresteigumi nebeidzās. Papildus šiem diviem mākslinieku tipiem varēja apskatīt ponijus un pīles. Jā, pīles, nepārskatījies.Tālāk var aci iemest manā kartupeļu kvalitātes foto izlasē no pasākuma. Smieklīgi, tur sēžot es vēl pārskatīju bildes un nodomāju cik lieliskas tās sanākušas.
Vietas arī nebija tās sliktākās.
šis bija priekšnesums, kur puisis spēlēja
ģitāru un kopā ar poniju
izbaudīja roku.
lidojoši cilvēki.
Laikam labāka kadra nav,
bet šis puisis ar savu četrkājaino
draugu karājās virvēs, gaisā.
lai atrastu piemērotus vārdus šīm dāmām,
man bus nepieciešams kāds laiks.
Pūdelis, rozā..nopietni?
Ponijs pieklājīgs.
Kā jau minēju iepriekš, pīles. Bija divi
izcili ganītāji. Viens pat tā aizrāvās ar savu tiešo uzdevumu,
ka aizmirsa par to,ka skatuve nav bezgalīga.
Dāmīte ar riņķiem gan bija iespaidīga.
No sākuma gan jāatzīst
nesapratu kāpēc viņai tur jābūt...
...līdz viņa pārtapa par gigantisku cilvēku-pirāli/atsperi. :D
es netceros kā viņas sauc, tās krāsainās
spirāles kuras mēģina noripināt pa kāpnēm.
kā katrā cirkā, un šis bija brīdis kad es biju
vairāk kā pārliecināta "Suņu šovs"ir tikai
skaistāks nosaukums cirkam, arī klauni pienākas.
kosmosa frisbijs. Vienam sanāca lieliski, otrs gribēja
apēst visus šķīvīšus - gan tos kurus met, gan tos
kuriem garām skrien.
Šis ir Valērijs un viņa bokseris Kļičko.
lielisks dzīvnieks, viņa talants bija
nedarīt neko no tā ko viņam liek.
Vilkus parādīja sākmā un beigās. Viņi bija skaist
gan sākumā gan beigās. Neko daud vairāk arī viņi nedarīja,
vienkārši bija tur, ar ko man personīgi pietika.
Kā latvietis parastais teiktu - nu drausmīgi
skaisti dzīvnieki!
Nedaudz pozitīvi uzlādēts bet izsalcis tu izej ārā no šīs telts Ķelnes naktī un atliek tikai tikt mājās. Cik gan sarežģīti tas var but? Pēdējais transports no Ķelnes ir ap pusnakti, lai daudz maz sakarīgi tiktu līdz savam mazajam pilsētciemam, bez liekām 3h gaidīšanām šķiņķpilsētās (Hamm - pilsēta Vācijā, angļu vārds šķiņķis).
Aizdevāmies atpakaļ uz tuneļu staciju un atradām divus pazemes transportus uz pilsētas centru, tāpēc, protams, mēs devāmies ar eskalatoru uz pieturu, kas ir augšā. Bet bez panikas, kā jau visās pilsētās, visi sabiedriskie tansporti agrāk vai vēlāk nonāk centrā.
Atradām ātro ieskrietuvi un ātri iekodām pirms garā ceļa mājās, un šeit stāsts paliek interesants. Jo šis ir pēdējais vilciens šajā naktī (kad tev nav jāgaida līdz agram rītam lai aizbrauktu pēdējās divas pieturas).
Pēc pirmās pieturvietas mēs apstājamies nekurienas vidū un nostāvam tur aptuveni desmit minūtes. Mūsu pārsēšanās laiks ir tieši 12 minūtes. Adrenalīns? Tas nav tas vārds. Brauciens mājās bija tik ļoti amerikāniski kalnains, ka izskaidrot visas domas kas izskrēja cauri šajās divās stundās ir grūti aprakstāmas.
Gluži kā turp ceļā domājām par plāniem B un C, ja nu nebija lemts mums apmeklēt šo pasākumu, tieši tā pat mājupceļā plānojām par visiem citiem iespējamiem plāniem alfabētā, kā tikt uz mājām. Tas ir kā spēlēt superbingo, katrā stacijā aprēķinot cik minūtes tiek kavēts un cerēt ka nākošā būs tava laimes stacija, kur tu kavē mazāk par 12 minūtēm.
Mums par laimi ne mēs vienīgie spēlējām šo spēli. Liela daļa mūsu vagona iedzīvotāju arī satraucās par iespēju nokavēt vilcienu, tikai viņiem uz otru pusi ceļi veda. Kas nav svarīgi. Pateicoties viņu satraukumiem un skaļajai ekspresivitātei, divas stacijas pirms liktenīgās ārā kāpšanas mums paziņoja ka mūsu un viņu vilcieni agaidīs stacijā piecas minūtes un prom bez mums nebrauks.
Tieši īsi pirms tam es vēl skaļi domāju par Vācijas birokrātiju un biju vairāk kā pārliecināta ka tādi brīnumu šajā zemē nenotiek. Cik patīkami dažreiz ir kļūdīties.
Komentāri
Ierakstīt komentāru