Ir atkal pienācis tas laiks, kad nosēdēt uz vietas vairs nav iespējams un ir nepieciešamas tādas brīvdienas, no kurām gribēsies atpūsties. Šoreiz pārkāpu horizontam vēl vienu reizi un attapos Sofijā, jeb tautā sauktajā Bulgārijas galvaspilsētā.
Pasākums jau no paša sākuma solījās būt krāsains un garlaicību iznīcinošs. Šis nebūs kārtējais bilžu grāmatas stāsts, jo nezināmu iemeslu dēļ bilžu ir salīdzinoši maz. Laikam biju aizņemta ar piedzīvojumu meklēšanu vairāk nekā ar to iemūžināšanu. Bet nav jau nemaz tik svarīgi, mans iekšējais dzejnieks uzburs visas nepieciešamās ainas.
Šīs pāris dienas bija kā tādas nelielas svinības. Kamēr Latvijā un visur citur pasaulē studenta dzīve beidzas ap jūniju un sākas vasaras dzīve, tikmēr mēs, vācijas apzinīgākie, velkam to lietu garumā līdz pat jūlija vidum. Pēdējais eksāmens 14. jūlijā tik uzrakstīts godam un nākošajā dienā agri agri no rīta jau bijām lidmašīnā uz otru Eiropas galu. Bet kas tie par svētkiem, ja nenosvini eksāmenu beigas.
Mēs, protams, apzinīgi to arī darījām un galu beigās tā bija pirmā no piecām gandrīz negulētām naktīm.
Mēs, apzinīgie, ieradāmies lidostā un noparkojāmies uz soliņiem precīzi divas stundas pirms paredzētās lidošanas. Un par spīti tam, ka bijām bruņojušies ar kārtīm un grāmatām, gaidīšana beidzās ar neloģiskām sarunām par dzīvi un miega uzbrukumam. Man dīvainā kārtā paveicās un es vinnēju, ko nevaru teikt par visiem maniem pārējiem ceļa biedriem.
Modināt kādu, kurš pirmās divas minūtes nesaprot ne to kur atrodas, ne to kādā valodā runā ir vēljoprojām smieklīgākais kas var notikt astoņos no rīta.
mani kritušie ceļabiedri
Izejot cauri pasu kontrolei (es zinu, biju tik pat pārsteigta kā Tu!) nonācām nožēlojama paskata uzgaidāmajā telpā kur nekas cits neatlika kā sākt likt kopā stereotipus par Bulgāriju un bulgāriem. Šī pasākuma daļa gan bija nožēlojama, jo mūsu teorija par to ka viņi visi ir īsi tika apgāzta ātri un bez žēlastības. Lidmašīnā secinājām ka bulgāri nav pārāk draudzīgi, bet tā arī izrādījās tikai stjuaršu, ne visu bulgāru, problēma (to gan mēs sapratām tikai pēc tam kad tika pavadīta pirmā diena Bulgārijā).
Kad stereotipizēšana beidzās neveiksmīgi, ķērāmies pie reklāmu lasīšanas, jo pārsteidzošā kārtā uzreiz aizmigt nebija iespējams. Ar izslēgšanas metodi mēs atradām kā izskatās Rumāņu valoda un izlasījām gaisa žurnālu, kur bija raksts par zirgiem uz kuriem skatās kā uz šnicelēm, ne ponijiem. Kad dīvainību dienas deva tika sasniegta tad gan miegs vinnēja.
Diemžēl arī labā sirds un nogurums vinnēja tam čalim vietu pie loga. Pēc papītiem mums pienācās sēdēt pie loga un pa vidu, bet par cik bija agrs un skatīties pa logu ārā neviens tāpat neplānoja, tad skaidroties pat nesākām. Žēl ka visi nevar būt tik jauki un saprotoši kā mēs. Aptuveni pusceļā, uzzināju ka tam čalim ir pazīstama vismaz vēl viena dāmīte lidmašīnā. Kā? Jo par spīti tam ka mēs gulējām, viņa izdomāja nostāties man tieši blakus un sākt skaļi vāvuļot par velns viņ' zin' ko un nejauši uzkāpt man uz kājas, divreiz. Pēc tādiem brīžiem ir grūti sevi pārliecināt, ka būt jaukam ir forši. Bet tas viss piederas pie lietas, to mēs visi ļoti labi zinam.
Beidzot var ķerties pie stāsta galvenās daļas: Sofija, Bulgārija.
Atslēgas vārdi varētu būt aptuveni šādi: karsti, nenormāli karsti, smieklīgas cenas, karsti.
Aizmirsu iepazīstināt ar ceļabiedriem. Mēs kopā bijām četri ceļotāji, no kuriem viens bija vietējais. Kas nozīmē, tieša piekļuve lokālajiem knifiņiem un ekstrām. Četrotne sastāvēja no oriģinālas latvietes, no oriģināla bulgāra, oriģinālas vācietes un oriģināla turka. Protams, katru dienu šī kompānija tika papildināta ar vēl pāris bulgāriem.
Kad pirmais šoks par 30 grādiem karstuma tika pārvarēts ar mašīnas kondicioniera palīdzību, devāmies dzīvē. Un ar "dzīvē" es domāju uz pilsētas centru, kur bija tikai nedaudz karstāks.
Pirmā pietura: bulgāru bulciņgardumi,
kaut kas līdzīgs mūsu pīrādziņiem.
Un šajā brīdī es mēģināju ieslēgt savu
tūrista režīmu.
Kas ir Bulgārijā, bet nav Latvijā?
telefonu būdiņas.
Lidostā arī bija, tikai tur viņas izskatījās kā amerikāņu filmās rāda telefonus cietumā.
Bildē varbūt arī tā nemaz neizskatās, bet šī bija galvenā gājēju iela,
kura saulē bija uzkarsusi tik ļoti, ka gribējās domāt, ka šī nu būs
galvenā iela uz pekli.
no drošiem avotiem dzirdēju, ka īpašnieki visticamāk
pat nenojauš ko šis vārds nozīmē ( vai arī pa visam vienkārši -
viņiem ir vienalga).
piemineklis.
Burtiski tulkojot informāciju kuru man sniedza mūsu oriģinālais bulgārs:
šī ir māja kur notiek "kultūra".
Pastaigu noslēdzām parkā uz soliņa. Cik nu priedes ēna tev palīdz atveldzēties 30+ grādu karstumā. Tas bija vienlaicīgi patīkami un kaitinoši. Jo Vācijā līdz šim +25 grādi bija karstākais ko māte daba mums piešķīra, un tāpēc saprast ka ir pienācis laiks priekiem un izklaidēm bija grūti. Jo bija auksti (dažbrīd tā vienkārši +15 grādi, jo kāpēc gan ne). No otras puses, cepties kā uz pannas nekad nav bijusi mana mīļākā nodarbošanās.
Un es nebiju tāda vienīgā. Devāmies uz takas galu lai atveldzētos lielveikalā, pie reizes kam nepieciešams paķert kafiju, lai nenāk miegs. Kamēr vieni pa kafejnīcām, tikmēr otri meklē labākos stūrus kur kondicionieris pūš visspēcīgāk - kā izrādās, kurpju veikalā.
Un izrādās ka nebija melots, kad man stāstīja par to ka cenas Bulgārijā ir tieši uz pusi lētākas kā Vācijā (protams, ar izņēmumiem, bet mēs te nenodarbojamies ar sīkumiem). Divas bulgāru levas ir viens Eiropas Eiro. Un visas cenas ir tie paši cipari kuri Vācijā, tikai rēķināmi levās, ne eiro. Un tā arī bija. Kurpītes nevis 20 Eur, bet 20 Lv (haha).
Pēc slāpju veldzēšanas un miega atvairīšanās devāmies atpakaļ uz mašīnu, kas bija ļoti laba motivācija: kondicionieres, tik jātiek atpakaļ otrpus galvenajai ielai uz pekli. Un tajā brīdī šāds nosaukums šķita, un vēl joprojām, šķiet vispiemērotākais. Iela beidzās parkā, kurš nepiedāvāja daudz vietas kur paslēpties no saules - principā pļava ar soliņiem un dažreiz priedēm, un nav grūti iedomāties ka tā ir pekle, ja ārā ir 30+ grādi.
Viss beidzās veiksmīgi, tikām līdz auto tieši laikā - pirms sāka līt lietus. Kas šķiet smieklīgi, jo pirms tam sūdzējos par karstumu. Bet tas nebija parasts lietus. Tas bija lietus kas beidzās ar gadsimta vētras zibeņojumiem un rībināšanām 30 minūšu garumā. Vai nav lieliska sagaidīšana? No sākuma karsti, un tad vētra.
Lai gan karstums līdz galam nepazuda arī tad..
Katrā gadījumā, mūsu (nejauši) perfektā laika plānošana atmaksājās ar sausām zeķēm. Kas arī bija pirmā un pēdējā reize kad kaut kas, kas bija ieplānots noteiktā laikā un vietā, tika realizēts pēc plāna.
Mūs iepazīstināja ar mūsu piecu dienu apartamentiem un tika nodotas instrukcijas par to, ka jāsaved sevi kārtībā, jo jābrauc svinēt dzīve Bulgāru gaumē, par ko detaļās izplūstu nedaudz zemāk. Bet vispirms, par skatiem pa logiem.
skats pa vieniem logiem.
skats pa otriem logiem.
Nezināmu iemeslu dēļ, es kā kalnu entuziasts biju pamanījusies nezināt to, cik daudz Bulgārijā ir kalnu un, ka Sofijā, principā, skatoties uz jeb kuru debess pusi, tuvāk vai tālāk tu ieraudzīsi kalnu. Mūsu apartamenti pavisam nebija izņēmums. Ja piever acis uz Rīgas guļamvagona tipa mājām, tad tālāk skaidri redzami kalni.
Ātri un ar žēlastību, šoreiz, gatavojāmies nākošajam dienas plānā paredzētajam punktam - vakariņas. Kā apzinīgi studenti, bijām gatavi ar piecu minūšu rezervi pirms norunātā laika. Bet kā jau iepriekš minēju, vairāk nekas šajā piedzīvojumā nenotika pēc plānotā laika.
lai nedotos miega kārdinājumam, sākām nodarboties ar trikiem
un arhitektūru.
Kādas stundas divas (kas ir vairāk kā pietiekams laiks ātrai miega bateriju uzlādei, bet netika izmantots, jo tūlīt tūlīt taču braucam) mēs beidzot bijām ceļā uz vietu kur cilvēki ēd vakariņas piecas stundas un ik pēc pāris minūtēm laiž danci apkārt galdiem.
ja saproti bulgāriski, tad šis ir
tās vietas nosaukums.
Vakaru sākām mēs oriģinālais ceļotāju četrinieks un vakars beidzās ar četriem galdiem sastumtiem kopā, pārpildītiem ar dažādiem bulgāru gardumiem un visādām citādām bulgāru tradīcijām.
No sākuma, kad mani iepazīstināja ar abstraktu pasākuma plānu, tā dejošana, man šķita, notiks profesionāli. Kāds vietējais ansamblis ar tautiešiem tautu tērpos, dzīvās grupas pavadībā, rādīs tradicionālos bulgāru dančus.
No visa tā ko es biju izdomājusi, vienīgi dzīvais grupas pavadījums bija tāds, kādu es to biju iedomājusies (cik nu precīzi, jo bulgāru tradicionālā mūzika man tieši tik pat pazīstama cik Tev).
Ar vakariņām biju iedomājusies, ka mēs katrs izvēlēsimies sev piemērotāko vairāk vai mazāk tradicionālu bulgāru ēdienu, parunās ar vietējiem, un dosies mājās. Neviens mani nebrīdināja ka tā pārvērtīsies par ballīti piecu stundu garumā (kas ir divas stundas vēlāk par restorāna slēgšanas laiku).
Man nav bilžu, jo biju aizņemta ar ko svarīgāku - laika baudīšanu. Pēc tam kad katrs pievarējām savu porciju, mums pievienojās mūsu oriģinālā bulgāra ģimene ar visu kas pie tās piederās (krusttēvi, radinieki, tuvāki un tālāki draugi), okupējot četrus galdu un pilnībā izjaucot terases izkārtojumu. Ne visi runā angliski, bet visi kā viens vismaz pamēģināja parunāt gan angliski, gan vāciski, gan latviski, gan turciski. Lielākā daļa vakara gan tik pavadīta ar vienu vai otru tulkotāju. Dažādībai ik pa laikam piejaucot vienu vai otru citas valodas vārdus.
Tika pasūtīta gandrīz visa ēdienkarte, par spīti mūsu protestiem (jo tikko bijām paēduši). Ja jau esam bulgāru tradicionālā virtuvē tad visas tradīcijas arī jānogaršo. Es nekad nebiju domājusi, ka bulgāri ir tik traki uz balto sieru un jogurtu. Es nezinu, ko es biju iedomājusies, bet skaidri zinu, ka tas nebija siers un jogurts ar īpašām receptēm katram.
Dienas noslēdzošā daļa bija visjautrākā un krāsainākā no visas dienas, pat krāsaināka par iepriekš negulēto nakti. Bet tā vārdos ielikt emocijas ir ļoti sarežģīti. Šī būs viena no tām lietām kur bija jābūt, lai to saprastu.
p.s Nākamreiz par klosteriem un kalniem.
Komentāri
Ierakstīt komentāru