nomainot dekorācijas.

Pat nezinu no kura gala ķerties klāt šim noslēdzošajam rakstam par dzīvi un tās pavadoņiem. Varbūt pamanīji, varbūt nē - bet esmu stipri stipri nolēmusi doties sniega medībās. Latvija - Tev labāk būt sniegainai, jo šeit sniegam esmu bijusi tik tuvu cik ledusskapja saldētavā var sakasīt. Zaļā zāle aiz loga Ziemassvētku noskaņai nepalīdz, labi ka ātri tumšs paliek.   Neieslīgstot daudz detaļās, uzreiz pie nopietnām lietām. Man fonā kā pienākas skan Chris Rea - Driving Home for Christmas , tad nu arī par Ziemassvētkeim lai iet šis ieraksts un jaunās apņemšanās tad arī lai paliek nākamajam gadam. Lai neizplūstu pārāk garās sarunās viss notiks Hronoloģiskā secībā: Ziemassvētku balle Visi tikām pie gardumiņiem. Visi tikām padejot. Gadskārtējs pasākums, oficiāli neoficiāls burziņš gan studentiem, gan pasniedzējiem. Ieradāmies modīgi ar nokavēšanos, cerot izlaist neērtos klusuma mirkļus kad visi sēž un nezin par ko runāt. Ar kaimiņu nolēmām ka viena stunda būtu ...

Salīdzinot ar to, kas notiek Latvijā, šeit var rīkot Jāņu nakts zaļumballes uz laukiem, jo raža vēl nav novākta un zāli vēl vakar redzēju kā kaimiņu mājā pļauj. Te ziema nevienam neasociējas ar baltām kupenām, mīnusiem zem pieciems grādiem, vai jeb ko citu, kas ir interesants un piederas pie ziemas priekiem. Pārsvarā drūms un apmācies laiks, neliels slapjdraņķis katru dienu pa drusciņai, ceļš nomētāts ar sāli. Un tad, protams, lielā daļa dienvidnieku skolas biedru kuri atbraukuši un šejieni un cer uz baltiem ziemas priekiem.. nu ceraks, ka vismaz uz pāris dienām šīs vēlēšanās piepildīsies. Atgriežoties nesenā pagātnē, varam atcerēties, ka Ziemassvētku rotājumi jau no septembra vidus te pārdodās. Tas, protams, jauki. Bet ne pietiekami, lai manā ziemeļnieka sirdī iedegtu Ziemassvētku noskaņu. Bet par to nav jāuztraucās, man ir pašai savi paņēmieni, kā to panākt. Pirmie mandarīni - lai arī izcili sēklaini un viens pat bija skābs - ir apēsti, Ziemassvētku dziesmas jau sāk skanēt, un ik ...

Novembris mūsu galā tāds svētkiem pilns pasākums. Kaimiņam dzimšanas diena, personiskā dzimšanas diena, zinu, ka ir vēl kas, bet nespēju atcerēties. Par godu divu nedēļu klusēšanai, sapratu, ka nepieciešama kaut mazliet atskaite. Kamēr viss vēl nav aizmirsies. Šoreiz pa personiskajiem arhīviem parakņāšos. Un tajos viss sākas ar mazu ieskatu Ķelnes universitātes bilbiotēkā, kur man, grāmatu mīlim, bija neliela paradīze vismaz trijos stāvos (iespējams, pat vairāk, es neesmu vairs pārliecināta) Telpu labirinti un visi piepildīti ar grāmatām vismaz divās valodās un gandrīz visos vecumos un žandros. Skraidot starp grāmatu plauktiem un labirintiem, ik pa brīdim var atrast kādu vientuļu galdu, kurš to vien gaida, lai varētu kļūt par tavu pārinieku un atbalstu grāmatu pasaulē. Šis tāds īss ieskats kā izskatās pa ceļam uz bibliotēku. Nedaudz kā siltajās zemēs. Mans veiklais mēģinājums nobildēt ēku no ārpuses. Aiz kokiem, tā lielā māja. Uz ceļa redzamās četras muguras - krievis...

Kirmes Kirmes, pēdējā laikā par to vien jūsmoju līdz galam arī nepaskaidrojot kas tas tāds ir. Ne jau tāpēc ka negribēju, bet tāpēc ka man pašai nebija ne jausmas kas tas par zvēru un ko viņš ziemā ēd. Lieta tāda, ka beidzot pie kaut kāda secinājuma esam nonākuši un Kirmes Vācijā ir tautā sauktie Pilsētas svētki Latvijā. Tas ir vis izskaidrojošākais vārds kuru es varu piemeklēt šim pasākumam.  Jāpiebilst gan, Pilsētas svētki Vācijā un pilsētas svētki Latvijā ir maķenīt atšķirīgāki, un nejau tikai tāpēc, ka šeit desiņas uz katra stūra pārdod. Nē, nē. Te tā lieta tiek uztverta visai nopietni un mums vēl ir ko tiekties. Kirmes notiek Vācijā, un klīst baumas, ka Šveicē arī ir manītas. Formāts visai līdzīgs visās vietās, atšķirība galvenokārt izmērā. Un šis pilsētciems uzvar šajā kategorijā. Nezinu kurš mērija, bet tieši mūsu Kirmes tiek dēvētas par lielāko Pilsētas pasākumu Eiropā.  Standarta formātā ir iekļauts: panorāmas rats, neskaitāmi kioski, kur pārdod visdažādākās li...