Novembris mūsu galā tāds svētkiem pilns pasākums. Kaimiņam dzimšanas diena, personiskā dzimšanas diena, zinu, ka ir vēl kas, bet nespēju atcerēties.
Par godu divu nedēļu klusēšanai, sapratu, ka nepieciešama kaut mazliet atskaite. Kamēr viss vēl nav aizmirsies. Šoreiz pa personiskajiem arhīviem parakņāšos. Un tajos viss sākas ar mazu ieskatu Ķelnes universitātes bilbiotēkā, kur man, grāmatu mīlim, bija neliela paradīze vismaz trijos stāvos (iespējams, pat vairāk, es neesmu vairs pārliecināta) Telpu labirinti un visi piepildīti ar grāmatām vismaz divās valodās un gandrīz visos vecumos un žandros. Skraidot starp grāmatu plauktiem un labirintiem, ik pa brīdim var atrast kādu vientuļu galdu, kurš to vien gaida, lai varētu kļūt par tavu pārinieku un atbalstu grāmatu pasaulē.
Šis tāds īss ieskats kā izskatās pa ceļam uz bibliotēku. Nedaudz kā siltajās zemēs.
Mans veiklais mēģinājums nobildēt ēku no ārpuses. Aiz kokiem, tā lielā māja. Uz ceļa redzamās četras muguras - krieviski runājošas.
šī vieta ir vaļā līdz naktīm. Atnāc, iekārtojies ērtāk ar skatu pret pilsētu - un produktivitāte gribēdama nevarēs aizbēgt no tevis. Ja tomēr izdodas, vismaz skaisti skati paveras.
Viens no miljons garajiem tuneļiem aiz kārtējā pagrieziena.
Par cik bibliotēku apmeklējām sestdienā, kā gadījās kā ne, netālu arī notika iknedēļas krāmu tirdziņš. Un man kā godīgam solījumu turētājam bija pienākums iet apskatīties, kā tad tās lietas notiek lielajās pilsētās.
Jāsaka godīgi, lēni staigājoši vācu cilvēki gados, kuri apstājas "platās" ejas vidū un sāk vicināties ar rokām, kā tādi vējrādītāji, jo ieraudzījuši vecu tējas tasi, ir visai kaitinoša padarīšana. Un visā visumā šis krāmiņš neatšķīrās daudz no tā krāmiņa kas bija mūsu pilsētciemā. Es pat teiktu ka mūsējais bija tāds kārtīgāks un tīrīgāks. Bet tas gan jau tāpēc, ka tas notiek reti, nevis katru nedēļu.
Visas vecās žaketes var braukt pārdot uz Vāciju.
Tāda jauka nodarbe garā sestdienā. Iztīri pagrabu, samet visu bagāžniekā un aiziet. Varbūt tieši tavus vecos bilžu rāmjus kāds meklē.
Nezinu kam par godu, bet man tā visa padarīšana tajā dienā sakrita uz nerviem. Secinājumā varu teikt, ka meklēt relikvijas un zelta gabalus dubļos nav mana mīļākā nodarbe. Ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Galīgi nepievilcīgs pasākums, tā lielos gabalos runājot. Pieļauju, ka jānoķer ir speciāls garstāvoklis, lai izbaudītu to visu tā līdz galam (protams, ne pirmo reizi. Pirmajā reizē tas bija īsts piedzīvojums).
Atpakaļ pie pozitīvā. Kā savu pienākumu esmu izvēlējusies jums ik pa brīdim atgādināt cik ļoti šajā vietā mīl dzīniekus. Precīzāk - suņus. Jo, kurš gan cits to izdarīs, ja ne es. Izmanotjot izdevību un klejojot pa Ķelni ar savu telefona jaudīgo kameru tad nu krāju pierādījumus. Ilgi nebija jāgaida. Divas minūtes un trīs suņi jau satikti. Tev pat nav jācenšās.
Šis nebija mans veiksmīgākais leņķis, bet fakts, ka divi bernieši vienā mierā pastaigājas gar Ķelnes domu, ir visai neapstrīdams.
Šis mazais draudziņš izskatījās apjucis, bet sasveicināties sasveicinājās.
Runājot par dzīvniekiem brīvībā. Sniegbaltiņš un viņa septiņi rūķīši. Pieļauju, ka vecpuišu ballīte, bet nevaru apsolīt. Ar šiem ļautiņiem nekad neko nevar zināt.
un kamēr esam ielās, Šis muzikants spēlēja visskaistāko mūziku kādu esmu dzirdējusi nākam no pannas. Viņš arī man kādu atgādina, tik nespēju izdomāt ko.
Pa ielām un bibliotēkām esam pastaigājuši, tad nu laiks pie nopietnākām lietām. Novembris - svinību mēnesis. Ar lielām ballēm neaizrāvāmies, jo darba dienas un citas lietas darāmas, bet atzīmēt jāatzīmē ir. Un kā gan labāk atzīmēt, ja ne ar kūkām un visādiem citādiem labumiem.
Pirmā kārta - kaimiņa kārta. Mēs uzmeisterojām kūku. Saldu, saldu, saldu kūku - ar visādām karamelēm un iebiezinātiem pieniem, jo kaimiņam garšo salds. Un, lai gan no sākuma likās, ka būs galīga izgāšanās, jāsaka, ka izdevās lieliski. Divi stāvi un daudz labas domas.
Gards saldumiņš.
Ne mēs vienīgie nolēmām pamētāties ar kūkām. Augšējā stāva mājas īpašniece arī pacentās un uzcepa ļoti gardu citronu kūciņu :)
Un pēc divām nedēļākm, kur gadījies, kur ne - mana lielā diena arī uzmācīgi sāk klauvēt pie durvīm. Mana čīkstēšāna par krēmzupām šeit atmaksājas visai ātri (viss sākās ar to tomātu krēmzupu, kura tapa ātri un mēs visi iemīlējāmies vēl ātrāk), šoreiz gan tā bija šampinjonu krēmzupa. Pēc skata nekas izcils, bet pēc garšas kaut kas lielisks. Un par cik šī bija mana personiskā diena, tad es slinkoju un paliksiet bez bildēm!
Mana personiskā diena man arī nopelnīja četrus lielus kamolus ar dziju, un saliekot kopā tos ar manām divdesmit adatām rezultāts ir visai paredzams.
Jaunās krāsas kabatā.
Garadarbi un eksperimenti.
Cimdi un zeķes vēl nav aizmirsušies.
Bet manai garai dienai bija arī salds nobeigums. Izrādās, ka es arī tomēr biju nopelnījusi kūku no otrā stāva. Šoreiz šokolādes. Un, kamēr mēs par labiem nopelniem, arī ciemiņus no Dubajas un Itālijas, jo mēs te tomēr mētājamies pa internacionālu vidi. Vienmēr ir interesanti satikt kādu no tālākas pasaules malas. Īpaši, ja nāk ar šokolādi.
mans šokolādes brīnums.
tīri tehniski, amerikāņu, bet vispār Dubajas gardumi.
Pakārdinājusi Jūs visus būšu, kādam laikam pietiks. Apsolu mēģināt neieturēt tik lielas pauzes, bet līdz ar gada tuvošanos beigām, grūti nejust spiedienu no visām pusēm, un dažreiz gribās nedomāt par lietām, no kurām īstenībā nevar aizbēgt.
Kaut kad manas dzimšanas dienas laikā tā iedomājos, ka esmu šeit jau ilgāk par diviem mēnešiem. Liekas daudz un tajā pašā laikā ļoti maz. Un vēl, mazāk kā pēc mēneša braukšu apraudzīt mājiniekus. Laiks te pēdējā laikā spēlē jokus. Ir ātrs un lēns vienlaicīgi,
Šis bija mazs ieskats manā prātā, bet nu pietiek. Runājot par jaunām lietām un priecīgiem notikumiem, ar kaimiņu esam tikuši pie jaunām karietēm. Iepazīštināšu jūs visus nākamajā rakstā, jo šis jau ir daudz par daudz no rāmjiem ārā, un arī stāstāmais materiāls ir sagatavots. Pateikšu vien to, ka šeit var braukt ar riteni arī Novebra beigās.
Komentāri
Ierakstīt komentāru