Salīdzinot ar to, kas notiek Latvijā, šeit var rīkot Jāņu nakts zaļumballes uz laukiem, jo raža vēl nav novākta un zāli vēl vakar redzēju kā kaimiņu mājā pļauj. Te ziema nevienam neasociējas ar baltām kupenām, mīnusiem zem pieciems grādiem, vai jeb ko citu, kas ir interesants un piederas pie ziemas priekiem. Pārsvarā drūms un apmācies laiks, neliels slapjdraņķis katru dienu pa drusciņai, ceļš nomētāts ar sāli. Un tad, protams, lielā daļa dienvidnieku skolas biedru kuri atbraukuši un šejieni un cer uz baltiem ziemas priekiem.. nu ceraks, ka vismaz uz pāris dienām šīs vēlēšanās piepildīsies.
Atgriežoties nesenā pagātnē, varam atcerēties, ka Ziemassvētku rotājumi jau no septembra vidus te pārdodās. Tas, protams, jauki. Bet ne pietiekami, lai manā ziemeļnieka sirdī iedegtu Ziemassvētku noskaņu. Bet par to nav jāuztraucās, man ir pašai savi paņēmieni, kā to panākt. Pirmie mandarīni - lai arī izcili sēklaini un viens pat bija skābs - ir apēsti, Ziemassvētku dziesmas jau sāk skanēt, un ik pa pāris dienām kāda Ziemassvētku filma iekrīt manā kontā. Godīgi sekoju latviešu tradīcijām, un katru nedēļas nogali pa vienai "Viens pats mājās" filmai noskatos. Es teiktu, ka ar Ziemassvētku lietām es tīri labi tieku galā. Cerams, ka līdz pašiem Ziemassvētkiem man izdosies to saglabāt.
Šī raksta mērķis gan nebija pasūdzēties par to, cik nožēlojams šķiet decembris bez sniega. Vienkārši pietrūkst tā aukstā noskaņa, kas ir kā sava veida Ziemassvētku vēstnesis. Un mēs kā īsti ziemeļnieki radam izbrīnu mājas saimniecei. No drošiem avotiem dzirdējām, ka augšējos stāvos visi ir nesaprašanā, kā mēs šādā laikā varam turēt logus vaļā. Te gan nedaudz jāpaskaidro situācijas nopietnība - ārā grādi svārstās no 0 līdz +10, nav tas aukstākais variants, un kādreiz svaigs gaiss mājā arī jāielaiž. Tā kā leģendām, ka esam eskimosi, nav pamata.
Turpinājumā gan, par kaut ko siltāku. Par cik mājās viss ir balts un skaists, tad nu es padalīšos ar bildēm no kāda brauciena, kurš notika novembra beigās un pavisam noteikti izskatās eksotiski.
Tātad sākumāiepazīstinu jūs ar manu draugu - Bruno Vafeli (Bruno - jo viņam uz rāmja tāds vārds, Vafele - jo šis draugs nāk no Nīderlandes, un man likās, ka beļģu vafeles nāk no turienes. Kamēr es sapratu savu kļūdu, bija jau par vēlu viņu pārkristīt par Bruno Tulpi).
Bruno Tulpe. Vai tas nebūtu lielisks vārds kādam grāmatu tēlam? Tam, kurš izglābj pasauli, un ir pārāk iedomīgs, nevienam nepatīk, un tajā pašā laikā dienas varonis? Jā, šo es atcerēšos, kad beidzot pieķēršos savam slepenajam projektam, kurš lai pagaidām vēl paliek slepens.
Tātad. Bruno ir arī draudzene, kuru var redzēt nedaudz zemāk, tāpēc neiedziļināsimies detaļās. Es, Bruno, kaimiņš, un viņa pavadonis devāmies nelielā apkārtnes izpētē. Gudrākas kā pagājušajā reizē, jo uz riteņiem grūtāk apmaldīties uz ilgu laiku. Un vāciešu mīla pret mazajiem romantiskajiem celiņiem, kas stiepjas pāri laukiem, un šķietami no nekurienes uz nekurieni (gluži tā pat kā tā taka Šveicē - šosejtaka uz pilsētciemu), kaut kad vienreizējs.
Viss sākās ar domu, ka jābrauc kaut kur pasēdēt, saulaina diena un jāizbauda. Ieskrējām veikalā pēc graužamā, ūdens pudeles (! nu jau neatņemama ceļojumu sastāvdaļa) un uz labu laimi izvēlētā debes puse tad nu bija mūsu brauciena maršruts. Viens pagrieziens, otrs pagrieziens, celiņš ieiet pļavā. Bet par cik tante un onkulis ar sunīti droši devās pastaigā, mēs nonācām pie secinājuma, ka maz ko zaudēt. Mums tak ir karietes, ja kas - metīs riņķī.
man nav ne jausmas kas tie par augiem, bet vismaz rudenīgi izskatās, salīdzinoši ar pārējiem saļumiem.
kā kaut kādā botāniskajā dārzā šis jau izskatījās. Tāpēc nolēmām izmēģināt bezceļu, vienu no pagriezieniem uz vēl lielāku nekurieni.
Visā visumā, mēs jau tikai kādu soliņu vai celmu meklējām. Jo gribējās kaut kur tā skaisti pazvilnēt saulītē un pagrauzt riekstus, padzert ūdeni, pagaudīt dabu. Un zinot dīvaino vāciešu gaumi, asfaltēt celiņus lauka vidū (kuri, starp citu, ir kādas trīsdesmit reizes labāki kā ceļš Ogre - Ogresgals), tad nekur nav teikts, ka viņi kādu soliņu neuzliks bezceļa vidū starp kokiem no Āfrikas.
Mums par laimi vai nelaimi, bezseļš pārvērtā dubļu vannā, tāpēc metām riņķī savas karietes un stūmāmies atpakaļ uz cietāka pamata ceļiem.
Ziemassvētku egles meklējumos. Šeit gan ir nelikumīgi nepirkt koku, jo pat ja tev ir pašam savs zāģis, zāģēt nedrīkst.
Vācijā nav tā kā Latvijā - ej mežā un cērt savu koku. Šeit tikai pirkt, vai pa kluso. Mums bija visādi plāni šajā sakarā, redzēs vai vēlme pēc Ziemassvētkiem istabā būs tik spēcīga, lai kādu no plāniem arī īstenotu.
Turpinājām savu bezmērķīgo soliņa meklējumus, līdz attapāmies pie pilsētciema robežas. Un kas ir skaisti šeit un pārsvarā visur citur pasaulē, tik ne Latvijā, kad izbrauc no pilsētas/ciema tad virs zīmes ir norāde par to, cik tālu atrodas nākamā apdzīvotā vieta. Mūsu gadījumā tie bija divi vai trīs kilometri. Un es lētticīgi nodomāju, ka nu tik būs piedzīvojums - blakus ciemu redzēšu - par spīti kaimiņa brīdinājumiem par to, ka neko daudz var negaidīt. Ko tu gaidi no apdzīvotas vietas (ar visām zimēm un visu kas nāk kompletkā)? Vismaz vienu veikalu.
Ceļš, protams, kā pasakā. Praktiski nevienas mašīnas, saule, zaļi lauki, ceļš pieder tev... es man šķiet braucot kādas padsmit reizes to pie sevis pateicu.
kaut kā tā tur izskatījās, ik pa brīdim kāda māja viensēta, bet pārsvarā esi tikai tu un ceļš.
šis pa ceļam uz vilšanās pilsētciemu. Braucot nobildēju, lepojos ar sevi.
Šī bilde ir tapusi kaut kur pusceļā uz ciematu, kurš bija tik nožēlojams, ka es pat vārdu nespēju atcerēties. Skaistais brauciens pa pasaku tuvojas "apdzīvotajai vietai". Zīme ir, un uzreiz ceļa līkums. Un es jau domāju, nu tik būs, nu tik būs. Bet šis bija vilšanās līkums. Vieta, sastāvēja no diviem zirgu staļļiem, pāris kūtīm un trīs mājām. Un viss, principā, vienā pagalmā.
Nezinu kāpēc es biju gaidījusi ko vairāk. Ja tas ir īsts ciems, tad mans pilsētciems ir metropole. Ogresgals ir metropole. Tik daudz lietas ir metropole, salīdzinot ar to.
Ko niekur par vilšanās ciemu. Viss bija lieliski, par spīti tam. Izmetām līkumu apkārt tam stallim un devāmies tālāk pa vientuļiem ceļiem lauka vidū.
Šeit arī Bruno Vafeles draudzene - Gazele. Un aiz tās tālumā var redzēt mājeles un kokus. Tas tad nu arī ir vilšanās ciemats. Te arī paņēmām pauzi, un bez soliņa tā vienkārši arī pagrauzām riekstiņus un padzērām ūdeni.
Šis arī ir bija viens pavisam īpašs lauks. Varam dēvēt viņu divos dažādos nosaukumos. Viens būtu - zirnekļu lauks. Jo pēc minūtes ilgas stāvēšanas, visi riteņi vienos zirnekļu tīklos, un pēc brītiņa arī mati un kabatas. Un es nespēju nedomāt par tiem cilvēkiem, kuri paniski baidās no zirnekļiem, un iedomājoties viņu sejas izteiksmes, es nespēju nedaudz nepasmieties.
Otrs iespējamais nosaukums būtu - redīsu lauks. Ja tie vispār ir redīsi. Jo līdz galam mēs tā arī neesam pārliecinātas, kas īsti tas bija. Gandrīz pārliecinātas par to, ka tas ir ēdams. Bet mājās ņemt neriskējām.
Ja ir kādi minējumi, droši. Ziņkāre tomēr uzvar gandrīz vienmēr.
Tā viņas stāvēja un skatījās uz mums. Man bija bail.
Šoreiz pavisam veiksmīgi ar klaiņošanu. Dienas gaisma un karietes tomēr ir tāds spēcīģs salikums. Lielākas teritorijas īsākā laikā var izpētīt un ievilkt ķeksīti. Kopā kādi 15 km sanāca, tā pieklājīgi, nelielam izbraucienam pretī nezināmajam. Izvēdinājām galvu, pasmējāmies par dzīvi un veiksmīgi atradām ceļu atpakaļ mājās, kur mūs gaidīja rakstu darbi.
Es ceru, ka šajā drūmajā sniegainajā ziemas vakarā, jums vismaz nedaudz siltāk palika paskatoties uz zaļām bildēm.
p.s. es te sēžu un sūdzos par to, cik ļoti Ziemassvētku noskaņas man pietrūks, un tā arī neēsmu aizgājusi izpētī Ziemassvētku tirdziņu...cik muļķīgi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru