Skatu tornis.

Cik nu aiz horizonta ši mums sanāk, bet skaitās jau tāpat. "Izpētot apkārtni" kategorijā ietilpst, tāpēc lai iet. 

Vakar par godu kārtējai garlaicīgajai svētdienas dienai nolēmām izmest līkumu pa rajonu. Izmēģināt laimi vēlreiz mēģinot atrast skatu torni. Bet pirms mēs pievēršamies šim augstajam piedzīvojumam, jāpiemin lieliskie laikapstākļi. 

Pievērs uzmanību datumama. Ir 16. marts un lieki piebilst, ka visa ziema tika pavadīta ceļot dubļuvīrus, ne ierastos sniega vīrus. Bet tas tā, sīka detaļa. Un šis ir kadrs kuru noķēru svētdienas rītā, nesen pamostoties. 

viegli iedomāties, ka, divas dienas pirms šī sniega uzbrukuma potīšu augstumā, bija visi 10 grādi un ziemas zābaki tika izsūtīti uz skapja tālāko stūri.

Laikapstākļi mainījās piecu minūšu laikā. Saule un pavasarīgs noskaņojums tika nomainīts ar sniega vētru desmit minūšu laikā, lai pēc piecpadsmit minūtēm atkal sāktu spīdēt saule. 

Protams, redzot šādu laikapstākļus, pirmais kas nāk prātā ir doma par to, ka jāiet ārā un jāpēta pasaule. Cik tad var mājās sēdēt, ja ārā ir tik skaists laiks. Patīkams saules pieskāriens pēc garās ziemas mākoņu segas.

Sacīts darīts, tā arī darījām, iekrāmēju foto kameru mašīnā, paņēmu pirmo ceļa biedru un devos pasaulē. Precīzāk uz Ogres centru, jo no ziemas miega bija pamodusies mana foto radīšanas iedvesma. Un par cik esmu amatieris augstākajā pakāpē, ar piecām bildēm es biju vairāk kā apmierināta par padarīto darbu.

Lai smeltos idejas turpmākajai dzīvei, gaidot mūsu trešo ceļa biedru, sākām skaļi domāt un mētāt idejas par to, kas būtu interesanta nodarbe brīvdienās. Foto reportāža/intervija bija mūsu zelta ideja, bet tā vēl jānoslīpē un jāieliek kaut kādos rāmjos, lai varētu to sākt izmantot.

Pirmā ideja par skaisti man trāpīja stāvot pie luksafora sarkanās gaismas. Parasti būtu ignorējusi, bet šoreiz kaut kā jutu pienākuma sajūtu iedokumentēt tos mākoņus.

Kamēr mēs sapņojām par perfekto nākotni, pamanījām šo vīru. Izskatījās, ka viņam ir garlaicīgi, tad nu nedaudz izkurstinājām viņu.

Kad beidzot vējš pieveica mūsu siltuma rezerves un uz ielas vairs nestaigāja garām tik interesanti cilvēki kā līdz šim, devāmies uz mūsu karieti, lai paķertu mūsu trešo ceļabiedru un dotos pretī piedzīvojumam, kurš uz to brīdi vēl bija ļoti nenoteiktā virzienā. 

Bet pēc pāris kotletīšu pieveikšanas, trešais ceļabiedrs beidzot bija mūsu rīcībā un mēs kopīgiem spēkiem izlēmām dot vēl vienu iespēju tam tornim kalnā, kurš līdz šim vēl joprojām bija tikai leģenda... vismaz maniem ceļabiedriem, jo iepriekšējā reize to meklējot mežā bija visai neauglīga.

Kā gadījies kā ne, izkratoties km rūķīšu raktajās bedrēs, mēs nonācām tajā pat sākumpunktā kur pagājušo reizi. Bet, pateicoties faktam ka šoreiz ir gaišs, vai gluši vienkārši tikai tagad tika iestādītas zīmes, bet mūs sagaidīja visai glauna paskata norādes uz kuru pusi brist pa sniegu. 

Protams, ja šāds tev priekšā stāv, tad grūti apmaldīties.

Pēc iepriekšējās reizes vilšanās bija skaidrs, ka vismaz šoreiz mēs to torni beidzot atradīsim. Kas jau šo dienu padarīja par kripatiņu jaukāku. Lai gan jāsaka, uz vienu mazu sekundi, ar visām zīmēm, mani māca šaubas, ka atradīsim to torni. 

Bez panikas! Mums izdevās, vismaz viņu ieraudzīt, kā arī komplektā nāca skats uz "taku" kas veda uz turieni. Teikšu godīgi, skats bija biedējošs, un to saku es, kurš mēnesi to vien darījis kā lēkājis pa kalniem tēlojot kalnu kazu. Bet par cik mēs tik tālu jau bijām tikuši, nācās vien aprīt to krupi un rāpties pretī tam kalnam, cerot ka pusceļā nenāksies ripot. 

Bildē grūti redzēt, bet tas kalns izskatās kā siena.

Kā var manīt, ar dzīves prieku mums viss kārtībā. Pusceļā dažs labs ceļa biedrs vēl pat spēj pasmaidīt.

Jāsaka godīgi, pēc uzmanīgā kāpiema kalnā, šis pavisam nebija iedvesmojošs skats nākotnē, lai gan kājas vēl neprotestēja, es labi atcerējos iepriekšējo reizi kad kāpu tur augšā. Tur ir ko rāpties, lai gan varbūt arī tā neizskatās.

Pie torņa kāpnēm mūs sagaidīja suņuks, par ko es tikai priecājos. Viņš arī bija savus saimniekus atvedis pastaigāties uz torni, bet viņi gan nesaņēmās uzrāpties augstāk par pirmajām kāpnēm. Mēs kādu minūti parunājām un tad devāmies katrs savās darīšanās. Manas darīšanas, kā jau nojaušiet, bija pāris stāvus augstāk. 
Kāpiens tiešām bija vieglāks kā es biju domājusi, ņemot vērā vēl kalna pieveikšanu. Biju patīkami pārsteigta. Mēs visi bijām patīkami un pārsteigti, jo kā izrādās, fiziskā sagatavotība kuru novērtējām ar vismaz -2 uz kalna, pakāpās uz visiem +2 kāpjot tornī. 

Vējš tomēr labi rokas kustināja. Vai arī es tiešām nekam nederu par fotogrāfu, jo pie šīs kvalitātes man pat nav telefons ko vainot.. Bet skats tomēr ir iespaidīgs, par to nav šaubu.

Kā var manīt pēc debesīm, neizskatās daudzsološi un skaisti. Atklāšu noslēpumu, kad kāpām augšā, spīdēja saule un tika apsvērta iespēja par ziemas jaku novilkšanu. Par cik kalns un tādas lietas. Kad tikām augšā, tad saule bija minūtes 10. Kamēr es personīgi tomēr nejutos tik lieliski tur augšā, es lēnām sāku savu ceļu lejup, kamēr mani ceļabiedri nodarbojās ar meteroloģiju. Jo no koku galotnēm var visai labi redzēt, kur tagad snieg sniegs, un kur uzbrūk saule.

Es, kā kārtīgs fotoreportieris, protams, nokavēju to momentu, kad būtu jāgatavo foto pierādījumi faktam, ka no torņa ir redzama Rīga. Bet varu apsolīt pie ceļabiedru abām jakām, viņa tiešām ir redzama. Ar visiem tornīšiem un garajām mājām.

Kas manai iedvesmai kāpt augšā nepalīdzēja bija protams lieliskie laikapstākļi. Un atkālšu noslēpumu, iepriekšējā reizē mans piedzīvojums šajā tornī bija lielisks līdz brīdim kad bija jākāpj lejā. Trepes ir stāvas un tornis šūpojas. Man parasti nav bail, bet tajā reizē es nebiju sajūsmā. 
Tad nu lūk, skats, kad kāpu lejā šoreis (iepriekšējā reizē tā bija viena no dubļu vīru dienām) :

Patīkams piedzīvojums, ar minimālu adrenalīna devu.

Es jau biju pieveikusi visas kāpnes abos virzienos, ar pārliecību ka ceļabiedri seko. Bet izrādās viņiem bija citi plāni. Kā jau iepriekš pieminēju, augšā tika apgūta meteroloģija. Man tika informēts, ka tuvojas vētra (sniegs un putenis, visticamāk vējš kurš tevi pārpūtīs pāri malai) un ka ceļabiedri ir nolēmuši to sagaidīt tur augšā. Jā! Es arī biju sajūsmā, ņemot vērā, ka rāpojot lejā es reizes trīs apsēdos uz kāpnēm, lai mani neaizpūš vai lai nepaslīdu. Un te nu mani ekstrēmie ceļabiedri nolēma izaicināt likteni.

Jāsaka godīgi, tad daudz laika pārdomāt nebija, jo minūtes 3 un sniegs ar vēju bija klāt. Es atradu slēpni pie kāpnītēm un visādām zīmēm un izbaudīju vēju, kurš bija uzstājīgs jau lejā. Nemaz nemēģināju iedomāties kā ir tur augšā.

Grūti uztvert nopietni sajūsmas saucienus par vētras sagaidīšanu augšā, kad skats ir šāds. Ar sauli, kura nedaudz apžilbina. 

Ceļabiedru drosmīgais kāpiens lejā. 

Par laikapstākļiem mēs nemaz neesam tik bēdīgi, jo tas pasākumam piedeva saumiņu. Domāju, ka pēc šī piedzīvojuma, ar visu to ka sniegs veica uzbrukumus katras 30 minūtes, no ziemas miega pamodāmies visi. 

Bet šis arī bija visai iedvesmojošs pasākums. Pamats nākotnes rajona izpētei tika likts. Paldies ceļabiedri un visiem pārējieem, kas mūs atbalstīja!