Stāsts nav garš, bet ļoti savadbīgs.
Viss sākās pavisam nevainīgi. Bija doma, par to, ka derētu kādreiz aizbraukt paciemoties uz Prāgu, jo reiz kāds gudrs cilvēks atzinās savā mīlestībā šai pilsētai. Un man kā jau ziņkārīgai būtnei, kura nekad tur nebija bijusi ļoti interesēja kas īpašs ir tieši šajās ielās. Tā nu neuzkrītoši ieminējo, ka kāpēc gan ne.. Neteiksim, ka es to biju domājusi tik ļoti nopitni. Protams, ierakstīts darāmo darbu sarakstā, bet ne tik steidzami darāmajos.
Bet, pirmkārt, kad piektdienas rītā tevi izrauj no gultas ārā ar tekstu: "Celies, pako somu, mēs braucam!" fantāzijas sprādziens ir garantēts.
Otrkārt, es biju domājusi, varbūt Ventspils vai lauki, vai Latgale no tālākajiem nostūriem. Bet nē, deviņi no rīta pirmslieldienu piektdiena bija tā diena kad atspērāmies un metāmies pretī lielajam nezināmajam - Prāgai.
Pirmais posms: tiec ārā no Ogres. Un tici vai nē, bet tas var būt grūtāk kā izklausās. Jo kad kaut kur jādodas, tad vienmēr jāierēķina papildus sunda kas paies tiekot cauri šim laika ēdošajam nostūrim (un es nepārspīlēju, vakar man bija nepieciešams tikai uzpildīt gāzi auto, un es izbraucu no Ogres tieši stundu pēc tam, kad biju pametusi mājas mūrus).
Otrais posms: tiec ārā no LV un LT. Kas nav sarežģīti, jo šie nostūrīši ir maziņi. Sīkums, bet patīkami. Tik tālu mēs tikām daudz maz veiksmīgi, jo mums bija zemenes un saulesbrilles.
skābas bez gala, kā jau viņas visas. vienmēr.
Kad tikām veiksmīgi cauri Lietuvai, tad no gala mērķa mūs vien šķīra lieliskā Polija, kura man ierpeikšējā braucienā nebija vēl sagādājusi pietiekami lielu traumu ar savu lielo platību un uzmācīgo nekad nebeigšanos.
Bet braucot cauri Polijai un atrodoties tur aptuveni 24 h, var nonākt pie daudz un dažādiem secinājumiem, jo tik ilgi mašīna sēžot tev nekas cits neatliek kā tikai secināt lietas un atcerēties vecas, kā arī izdomāt pavisam jaunas, dzīves gudrības.
Kā piemēram:
ceļi ir daudz un ceļš ir garšs.
braukt ar GPS, kura kartes ir aptuveni 42 mēnešus vecas, ceļa garumu nesamazina.
uz mājām, kuras ir spilgti zilā krāsā mazās mušiņas nekakā.
katrā Poļu ciematā/pilsētā/māju kopā ir vismaz viena pretīgi zaļā krāsā nokrāsota māja.
Poļiem patīk krusti.
Kā jau minēju, ceļš ir garš un bieži taisns. Bet kad Latviešu kravas mašīna brauc pa priekšu, tā jaukāk paliek (kurš būtu domājis, ka šāds teikums vispār kādreiz skanēs labi).
Kravas mašīnas, protams, bija mūsu labākie draugi gan turp ceļā, gan atpakaļ ceļā, gan nakts murgos.
Polijas robeža, iekārtojamies ētrāk.
Par tiem krustiem runājot, no sākuma tas likās interesanti, bet beigās jau palika nedaudz baisi. Mani ļoti interesē kāpēc to ir tik daudz uz ceļiem, un pilnīgi visi, arī tie kuri atrodas nekurienes vidū ir nosieti ar savigāk krāsainām lentītēm, bet kā vienmēr slinkums ņem virsroku un tā arī līdz šim es to neēsmu izpētījusi. Bet ja interesē tad iemet aci šeit.
Jāsaka, ka ceļš bija nogurdinošs un interesanti bija tikai tajos mirkļos, kad brauc cauri kādai pilsētai (kas nenotiek tik bieži, jo šosejveidīgie ceļi tomēr ved cauri nomaļākām vietām.) Bet to tāpat zin katrs, kurš kādreiz braucis cauri Polijai.
Pirmajā dienā mēs tikām līdz Varšavai, un jāsaka, ka doties ceļā bez kartēm ar veciem GPS un nekāda plāna ir interesanti, biedējoši, muļķīgi un visādi citādi gan labi, gan slikti.Viss atkarīgs no kāda viedokļa skatās.
Mēs iebraucām Varšavā ap deviņiem vakarā, kas ir visai neizdevīgi, jo visi ir noguruši un ap to laiku reti kas ir atvērts. Nav īsti ko izpētīt un nav arī īsti kas pēta.
Lai gan mūsu lieliskā zīmju lasīšana un GPS "jauno karšu" apvienotā navigācija mūs aizveda bezceļos pirms mēs tikām uz plānoto pilsētas centru. Un tajā pat laikā dabujām pavizināties cauri tunelim un man nav ne jausmas kas tas par tunelu, uz kurieni tas ved un kā mēs tur nokļuvām. Bet sajūtas bija interesantas.
Braucot grūti dokumentēt, bet aptuvenu nojausmu var mēģināt saprast. Tāda sirreāla sajūta pa tādu braucot.
Kad veiksmīgi bijām noķēruši jaunas izjūtas un beidzot nonākuši galā, sākās viesnīcu medības. Kas šķiet pavisam vienkārš uzdevums, un tajā pat laikā bez iespējas piekļūt internetam un GPS pieejamajā informācijā, tas ir nedaudz izaicinājums. Lai gan satraukumam nav pamata, mēs ar visu tikām galā lieliski.
Pašā pilsētas centrā, divus kvartālus no paša centra centra (vismāz tā GPS mūs informēja) mēs atradām viesnīcu ar lielisku skatu uz visām debess pusēm un vēl lieliskāku administratori, kura mums uzdāvināja brokasti. Ja kādreiz esi Varšavā un meklē nakts mājas, tad pavisam noteikti ieteiktu šo vietu.
MDM Hotelis pašā Varšavas centrā un tam tieši blakus Šveika krogs.
Pirmās dienas noslēgums bija tik patīkams, ka pat izdevās nedaudz aizmirst tās stundas mašīnā. Un priekš neplānota brauciena es teiktu, ka mēs ar lietām tikām galā vairāk kā veiksmīgi.
p.s. uz Poliju var braukt ar gāzi, tur visur ir gāze.
Komentāri
Ierakstīt komentāru