Kā jau liela daļā ceļojumu arī šis sākās ar ierašanos Rīgas lidostā. Standarta bagāžas svēršana un kārtošana, jaukšana, maiņā un pārkārtošana.
Veiksmīgi izgājām cauri pārbaudēm un devāmies uz lielo lidaparātu, lai dotos lielajā piedzīvojumā.
Rinda.
Nedaudz vairāk kā divas stundas mēs pavadījām gaisā, un jāsaka godīgi - es jau biju aizmirsusi cik garlaicīgi var būt lidojot. Es biju gatavojusies šim ceļam un sagādāju sev grāmatu, kā arī kompjūters tika uzlādēts tieši šādam nolūkam. Un izmēģinājām mēs visu, pat pagulēšanu. Bet par cik arī tas nespēja noturēt mūsu uzmanību pēdējo pusstundu pavadījām dziedot latviešu un nedaudz arī ārzemju dziesmas.
Kad beidzot tika sasniegta zeme, izmantojām brīvās 20 min lai noskaidrotu uz kuru debess pusi mums jādodas, pārvilkām apavus un izpētījām vietējo uzkodu automātu beigās izvēloties zilus M&M. Kaut kas izcili lielisks, un man ir jauna mīlestība saldumu aprindās.
Iekāpām autobusā kurš mūs aizveda līdz pirmajai stacijai. Autobusā braucām mēs un mūsu stjuarte, kā arī uzbāzīga vientuļniece muša. Ceļš nebija garš, toties laikapstākļi bija nekam nederīgi. Kas vienmēr priecē kad tu ceļo - mākoņi un lietus (sarkasma jūra).
pie stacijas ēkas bija šis lieliskais strūklakas lauciņš.
Arī šis man atgādināja Šveici.
Veiksmīgi pavizinājāmies ar autobusu un laimīgi izkāpām pareizajā pieturā, bet tas man netraucēja iekšēji krist panikā, jo es nespēju atpazīt stacijas ēku kas bija man tieši priekšā. Man kā pieredzējušam tūristam tas ir piedodams.
Metāmies vilcienā un iekārtojāmies ērtāk. Man patīk Vācijas vilcieni, atgādina Šveici.
Arī ar šo pirmo vilciena posmu mēs tikām galā visai veiksmīgi. Izkāpām pareizajā pieturā un sarežģītākais uzdevums bija pāriet no kreisās perona malas uz labo. Bija grūti, pa ceļam trīs reizes nomaldījāmies, bet beigu beigās arī ar šo uzdevumu tikām galā.
Tad sākās interesantas lietas. Mūsu avoti ziņoja ka būs divstāvīgs vilciens, un mums kā vienkāršām meitenēm no mazās Latvijas tas bija kaut kas ekskluzīvs.Aizpildījām mūsu divdesmit minūšu ilgo gaidīšanas laiku ar sapņiem par to kā mēs uzrāposim otrajā stāvā un sēdēsim kā augstdzimušas personas otrajā stāvā. Bet liktenis bija lēmis nedaudz mūs pabiedēt un atsūtīt vienstāvīgu vilcienu un mēs neesot īsti drošas par situācijas pareizību tomēr riskējām un kāpām iekšā - kas neriskē, tas nedzer šampanietu.
Ja vidējais latvietis būtu koferis.
Viss bija lieliski un bez stresa līdz pēdējām piecām brauciena minūtēm. Zinot ka vilcieni pienāk precīzi laikos, tad sākās neliela panika vai mēs tiešām esam pareizajā vilcienā (jo sākotnēji mēs taču gaidījām divstāvīgo grezno bāni). Par cik īsti pajautāt nav kam, izmisuma skatieni tika mētāti uz visām pusēm un prāta vētras par mūsu iespējām, ja nu mēs esam aizdevušās uz Vācijas otru galu. Bet tad sākām manīt Dortmundas nosaukumus uz mājām un reklāmām un pavisam drīz glābējbalstiņa mūs aplaimoja ar paziņojumu, ka esam ieradušies Dortmundā.
Viss beidzās lieliski, lai arī neviens mūs nesagaidīja ar šampanieti.
Izmantojām iespēju iemest aci pilsētā pirms doties uz mazo pilsētciemu kuru nākamās pāris dienas sauksim par mājām.
Vispirms bija jāieturas un ķīniešu ātriepaņēmlīdzikastītē bija tas ko mēs izvēlējāmies. Ko tādu nebiju baudījusi kopš Londonas. Ķīnieši kā jau ķīnieši.
enerģijas kastīte.
Tālāk sekoja reids pa veikaliem - apģērbi, apavi, saldumi. Mūsu rīcībā bija aptuveni nepilnas divas stundas, jo Vācijā visi iet gulēt deviņos. Bet mēs laiku aizpildījām, tāpat kā maisus ar lietām kuras mums vajag un nevajag. Tam sekoja 7 minūšu skrējiens uz nu jau kārtējo vilcienu cauri bagāžas noglabāšanas skapīšiem. Arī to mēs paspējām, un šaubas par to vai kaut kas var nebūt mums pa spēkam tika noliktas plauktiņā kādai citai reizei.
Par cik Vācijā visi iet gulēt deviņos un pie reizes arī svin visu pēc kārtas mūsu maratons vēl nebija beidzies. Tā kā nākošā diena šeit ir sarkanais datums, tad bija jāpaspēj arī uz veikalu, jo pastāv iespēja ka mums nākošajā dienā kaut ko tomēr varētu gribēties apēst.
Noķērām Mercedes-Benz taxi, kurš mūs aizvizināja līdz mājām. Logi gan bija noklāti ar lietus lāsēm, bet nelielu ieskatu pilsētciema izskatā vismaz dabūjām. Man pat nebija iebildumi, ka ieradāmies tik vēlu. Vakaros tāpat viss ir skaistāks, un pilsētciems nav izņēmums.
Ar uzskates materiāliem šajā stāstā nav daudz ko papildināt, jo tūrista režīms kaut kur kavējās.
Nometām koferus un devāmies iekarot pārtikas veikalu - brīvprātīgi piespiedu kārtā - mēģinot izplānot gan šo vakaru, gan visu nākamo dienu. Uzminēt savas iespējamās vēlmes nākošajā dienā. Attapāmies ar pilniem iepirkuma ratiņiem un izaicinājumu+atjautības uzdevumu. Kā to nogādāt mājās?
Zvaigznes bija mums labvēlīgas un arī ar šo uzdevumu kopīgiem spēkiem tikām galā. Nokļuvām mājās, iekārtojāmies ērtāk un iekarojām telpas.
Komentāri
Ierakstīt komentāru