Visiem patīk brīvdienas. Man arī. Latvijā visiem ir brīvlaiki un tādas lietas, bet studentam Vācija visi eksāmenu prieki vēl tikai priekšā. Cik jauki ne?
Lai galīgi nesajuktu prādā tika nolemts paņemt nedēļas nogali brīvu. Un tas tik bija piedzīvojums. Internets ir tik skaista lieta dažreiz. Ko tik tur nevar atrast. Mans piedzīvojums sākās kad ieraudzīju suņu viesnīcu (relatīvi netālu no vietas kur dzīvoju) un viņiem patīk palīgi. Nolēmu pirms lielajiem eksāmenu priekiem paņemt kārtīgu brīvdienu un aizdoties pie dabas un četrkājainajiem draugiem. Pabiju tur nieka divas dienas, bet paspēju pamatīgi uzlādēties. Es zināju ka man pietrūkst manu dzīvnieku, bet nekad nebiju aizdomājusies par to cik ļoti.
Kā izrādās, tad divās dienās var paspēt ļoti daudz. Un es nerunāju tikai par esseju rakstīšanu un prezentāciju taisīšanu. Pirmais piedzīvojums sākās autobusā. Lai nokļūtu galamērķī nācās mainīt braucamos kādas četras reizes. Un ar uzdevumu tiku galā veiksmīgi gandrīz visos posmos. Izņemot pēdējo. Tieši tad, kad Tev šķiet esi beidzot atkodis šīs valsts sabiedriskā transporta shēmas un to kā tas notiek, misters Mērfijs un viņa likumi Tev atgādina cik ļoti viss var mainīties sekundes laikā.
Pēdējais posms bija pārsēšanās no viena autobusa uz citu. Un šis cits autobuss is viena numura busiņš, kurš no gala mērķa atiet vienā laikā divreiz - divi 89. nr autobusi ar diviem dažādiem galamērķiet. Loģika? Vācijā nevienmēr visi ir pazīstami ar šo terminu. Es pat negibu iedziļināties detaļās.
Autobuss atiet reizi stundā. Mirklī kad sapratu ka esmu nepareizajā autobusā, bija tieši kādu minūti par vēlu un noķert īsto vairs nevarēju paspēt. Tad nu kāpu ārā un devos aptuveni pareizajā virzienā, lai nonāktu kārtējā dilemmā - gaidīt nākamo (pēc stundas) vai tekelēt kājelēm ( + soma, kas nebija tā vieglākā) aptuveni 5km (mēs ar google maps aplikāciju veicām aptuvenus mērījumus).
Kas ir pieci kilometri ar kājām? Laika ziņā man nebija ko zaudēt pēc stundas autobuss vai pēc tik pat ilga laika esmu galamērķī pa kājnieku metodei. Daba skaista, lietus arī it kā lija, bet ne līdz galam. Tad nu savas brīvdienas no brīvdienām uzsāku ar pastaigu.
Liktenīgā pietura, kurā mēs ar Mērfiju sapratām,
kāpēc neēsam draugi.
Pils-māja uz ūdens (kaut kāda Muižveidīga māja ar dīķi).
Pa ceļam viskautko skaistu var redzēt.
Pirmo reizi šķiet redzēju rudzu šeit (man vismaz liekas ka tie ir rudzi.
kaut kādi graudi noteikti, bet kuri - es neēsmu eksperts.)
Zosis un vistas ceļa malā. Jo kāpēc ne.
Tieši pēc stundas biju galamērķī, kā reiz uz vakariņām. Vāciešiem patīk ēst vēlu - deviņi, desmit vakarā ir standarta laiks vakariņām. Un kā viņiem patīk ēst maizi.. Es biju dzirdējusi, un pavadod kādu laiciņu šeit tad pamani visādus mājienus, bet pierast tāpat nevaru. Siermaizītes, desmaizītes, plikas maizītes - standarta vakariņu pasākums.Protams, ne visur un vienmēr, bet pietiekami bieži lai būtu vērts pieminēt.
Par cik es tik veiksmīgi un laicīgi ierados, nebija daudz laika garām izklaidēm. Priekšā īsa nakts un gara diena. Iekārtojos savos divu dienu apartamentos, tiešos kaimiņos četrkājainajiem draugiem.
Viens bija pavisam jauns ciemiņš, gluži tāpat kā es - ieradies šodien un pirmo reizi paliek pa nakti. Mūsu draudzība bija acumirklīga, un tā es tiku pie personīgā sarga, kurš izdzenāja briezmoņus, kuri guļ zem gultas.
Mans divus dienu labākais draugs - Yuri.
Manai personīgajai dienai bija jāsākas ap septiņiem. Mani jaunie draugi to nezināja, vai arī apzināti ignorēja. Pirmā dricelēšanās un skaļā kunkstēšana un aizrautīga skraidīšana sākās ap sešiem. Naivi cerēju, ka izliekoties par aizmigušu esam, arī viņi nomierināsies un uz kādu stundiņu pieklusīs. Cik naivi no manas puses. Tā nu sešos trīsdesmit devos izlaist visus ārā, lai iet traucē vāverēm un putniem brīvdabā.
Arā mūs sagaida mājas vilku suns.
Citale - vilku suns. Burtiski.
Šī dāma bija neliels izaidinājums. Šķiet, katrā šādā vietā ir kāds īpašs dzīvnieks ap kuru tad arī visas lietas grozās. Šeit tā ir Citale - puse vilks, puse malamuts, bet līdz galam neviens tā arī neko nevar apsolīt. Varbūt tīrs vilcēns - un pēc skata es tam varētu ticēt bez daudz jautājumiem.
Šādi viņa sāk rītu, uz smilšu kalna ap pulksten 6:30 un nedaudz pagaudo. Vai padziet, ja godīgi tad līdz galam grūti pateikt. Katrā gadījumā viņā kaut kas mežonīgs nedaudz ir.
Viņas stāsts ir tāds, ka viņa ne labprāt sadzīvo ar visiem viesnīcas viesiem. Viņai protams ir savi labākie draugi - viens tāds bija Antons (bērnības draugs kurš ir biežs ciemiņš). Ar cilvēkiem viņai problēmu nav, bet paiet kāds laiciņš kamēr viņa sāk pieņemt svešiniekus - parasti kāda nedēļa.
Peļķe, kur atvēsināties. Mazliet džungļi bonusā.
Es varētu teikt ka pirmajā dienā nekas superaizraujošs nenotika, bet melot ir slikti. Dienas pirmā daļa pagāja mierīgi un bez piedzīvojumiem. Ar visiem saviem draugiem tā arī nodzīvojāmies pa slapju zāli, gaidot kad beidzot saule uzspīdēs.
Tad ieradās jauns ciemiņš, kurš bija izaicinājums. Pirmo reizi ieradies uz testa braucienu - zinātnisku pētījumu vai viņš šeit varēs palikt vai nē, viss tiešā atkarībā no viņa uzvedības un pašsajūtas. Viņš nebija sajūsmā par vietu kur viņu atsāja, lai neteiktu vairāk. Tad nu mans uzdevums bija pieskatīt lai viņš nemēģina aizbēgt. Un tā sākās trīs stundas slinka staigāšana pa perimetru ar ūdens spaini rokās. Mēģinājām visādi - pa labiņam, un pa ne tik labiņam - bet rezultāts nekāds. Tad nu viņam nācās doties mājās un mēgināt vēlreiz kādu citu dienu.
Levī - lielisks palīgs. Kopīgiem spēkiem pieskatījām bēgošo draudziņu. Kopīgas pastaigas pa džumgļiem un pakaļdzīšanās kā filmās, tikai lēnākas. :D
Mana ēna nr.1 un sargs. Vienā dienā ieradāmies,
vienā dienā arī devāmies prom. Viņš protams arī piedalījās pieskatīšanas misijās.
Puķes mammai. Šīs smaržoja debešķīgi.
Vakas nāca ar jauniem piedzīvojumiem. Piektdienu vakari ir saspringts laiks, jo sestdienas ir traki aizņēmtas dienas, šeit visas dienas garumā notiek spēļu grupas maziem, tad lieliem, tad Citales draugiem (kā jau minēju, kāds ap kuru visas lietas grozās).
Tiek cepti vieni no garšīgākajiem cepumiem kādu es esmu ēdusi un meisterota kūka prikeš saimniekiem. Darāmā ir daudz, un tas viss papildus ikdienas suņu skoliņas nodarbībām, kas tiek vadītas blakus esošajā parka mežā. Un tā nu sanāca, ka laiks piektdien gāja uz beigām, un lai visu paspētu, saimnieces atstāja mani par atbildīgo uz sākotnēji plānotu stundu, kas beigās izvērtās divās ar pusi stundās. Jāpiebilst, neviens nebija sajūsmā par šādu darījumu - viena diena un tik daudz atbildības tomēr. Bet kā saka, kas jādara tas jādara - un es ar uzdevumu tiku galā lieliski. Kopā aptuveni 15 četrkājainie draugi. Bet nav jau pirmā reize.
Man bija izcils palīgs.
Pēc šīm saspringtajām pāris stundām, kad viena no saimniecēm bija beidzot atgriezusies, devāmies goda aplī ap peļķi ar visiem dzīvniekiem. Kad atgriezāmies pie mājas sākām runāt par to kā parasti beidzas reizes kad ir nācies atstāt kādu citu par galveno - kā likums sākas ķibeles, kautiņi un visādi citādi pigori - kas ir iemesls tam, kāpēc tik negribīgi es tiku atstāta par galveno un ik pēc pusstundas saņēmu zvanus, lai pārliecinātos ka viss ir kārtībā. Ja godīgi, tad es būtu darījusi tieši to pašu. Ņemot apstākļus un steigu kā tas viss notika - es tur nebiju bijusi pat vienu pilnu dienu.
Man personīgi gan problēmu nebija - nav pirmā reize kas vienpersonīski varu 10+ suņu bandu. Un mēs tomēr visi bijām draugi.
Sarunā piedalījās arī visi četrkājainie draugi. Kamēr spēlējos ar Kiwi (viena no jaunajiem viesiem) un klausījos par to kādi piedzīvojumi tik nav bijuši ar citiem palīgiem, Citale pienāca man klāt un iedeva vienu pamatīgu buču. Saimniece stāvēja tur un ar pamatīgu izbrīnu skatījās un vēl pārjautāja vai tas ko viņa redzēja tiešām notika. Ha. Es tak esmu brīnumdaris. Uzstādīju absolūtu rekordu Citales pielabināšanā - nepilnas 24h un mēs esam draugi. Melošu, ja teikšu ka vispār nejutos lepna. Tas bija lielisks punkts manai pirmajai dienai.
Sestdiena bija traka diena. Cilvēki nāca un gāja, un skraidīja, un cepa, un skraidīja. Kā jau minēju, sestdiena ir diena kad nāk spēlēties visa lieluma un veruma suņi, katrs sev noteiktā laikā.
Sagatavošanās darbi ir jāsacepj cepumi un kūkas, jāsavāra kafijas un tējas un viss jānogādā mazajā kafijas mājā, kas atrodas tieši pa visu suņu spēļu laukumam. Lauzties cauri saviem labākajiem draugiem ar cepumiem un kūkām - nav viegli. Un pilnām rokām atvērt/aizrvērt vārtiņus, izsprausties tiem cauri neielaižot un neizlaižot nevienu - īsts izaicinājums, bet nekas neiespējams. Kārtējais sava veida piedzīvojums, kā šķēršļu josla.
Šeit ir vizuāls ieskats kāizskatās kad ierodas jauns viesis.
Neatceros kurš, bet bildē noteikti var redzēt.
Kamēr visi gatavojas spēļu grupām - mums neliels
rīta plezīrs.
"Dzīve bez suņa ir iespējama, bet bezjēdzīga"
Nedaudz mākslas ar telefonu.
Badijs.
Milzīgs lāčuks kurš to vien grib kā samīļoties.
Viena no manām ēnām.
Zemenes, tās kūkai. Man negaršo, vēl jorpojām.
"Suns un viņa apkopēji dzīvo šeit"
Laika menedžments izcils. Pēdējais termoss tika nogādāts tam paredzētajā vietā tieši piecas minūtes pirms vārtu atvēršanas pirmajai spēļu grupai. Mazajiem. Mazajiem nevis jaunajiem, bet tiem kas zem 30 cm. Stunda skraidīšanas un spēlēšanās. Tik interesanti atkal redzēt tik daudz dažādas personības vienu viet.
Mazo grupā man bija maz draugu, jo es nevienu nepazinu. Lielo grupā piedalījās arī visi mani draugi (viesnīcas iemītnieki), jo iekļāvās izmēros. Paskraidīja, pakomunicēja ar spēļu biedriem un kopumā pavadīja lieliskli laiku.
Šie pasākumi ir saspringti, jo par spīti tam, ka gandrīz katram sunim savs saimnieks ir klāt, tie tomēr ir ap 20 suņu (šoreiz, bet vispār maksimums ir 40 cik var piedalīties spēlēs, ja ir vairāk, tad kontrolēt vairs nav iespējams) . Tu nekad nevari zināt kad kādam iekodīs niķis un viņš sāks uzvesties nepieklājīgi, un ar nepieklājīgi es domāju agresīvi un kaitējoši sev un visiem pārējiem.
Pēc lielo spēļu grupas man bija jāsāk savs ceļš mājup ja vēlējos tur nokļūt vēl dienas gaismā. Šoreiz iekāpu visos pareizajos autobusos, kas bija pozitīvi. Tālāk pāris bildes ieskatam, kā izskatās kad daudz suņi un viņu saimnieki spēlējas.
Mazie spēlēties gribētāji.
Lielie spēlēties gribētāji.
Atradu vienu lielāku versiju par mūsu
personīgo Reksi (radinieks no Mārupes).
Man teica, ka es drīkstu atgriezties. Tā arī darīšu, kad beigsies skola sestdienā un aizraujošais eksāmenu laiks.
Komentāri
Ierakstīt komentāru