Uz dienvidiem baudīt lielpilsētas dzīvi - Frankfurte!

Sveiciens visiem, par kuriem esmu aizmirsusi un visiem tiem, kam jau ir nojausma par ko būs šis stāsts. Tik daudz kas jāpastāsta, ka nezināšu no kura gala lai sāk. Sākums gan jau būtu labs atspēriena punkts, bet domāju ka tādas detaļas nav interesanti lasīt. 

Es sākšu no sākuma vidus, jo tad šis piedzīvojums kļuva par realitāti, bez iespējas atkāpties. Tagad vismaz 3 mēnešus, iespējams 6, iespējams ka vēl ilgāk - laiks rādīs - esmu ērti iekārtojusies lielajā Frankfurtē pabaudīt lielpilsētas dzīvi, un pie reizes pilnveidoties nedaudz profesionāli. Ir pagājusi nedēļa kopš ierašanās, un ap šo laiku pienāktos būt pirmajiem iespaidi ar kuriem padalīties. 

Sākšu ar to, ka pārvākšanās ir īsta suņa nagla pakaļā (atvainojos par franču valodu). Kā nepilnu trīs gadu laikā ir iespējams apaugt ar tik daudz mantām un lietām, kuras visas šķiet super svarīgas un nekādā gadījumā ārā metamas, es laikam nekad nesapratīšu. Šķiet ka kāds pievieno pa kādam nieciņam tavām mantām naktīs, kamēr esi cieši aizmidzis. 
Izšķiroju kā nu mācēju, iesaistot pēc iespējas mazāk sentimenta.

Katrā gadījumā, beigu beigās it kā nebija ļoti daudz mantas, bet kad tev viņas ir jāpārtransportē uz citu pilsētu kas atrodas 250 km attālumā, tad jebkas kas ir vairāk par somu uz pleca un, iespējams, kāds maisiņš, ir par daudz. Šī problēma tik risināta komandā, jo līdz ar mani jaunus piedzīvojumus meklēt devās vēl kāds, kas mums nedaudz atvieglo visu šo padarīšanu. Ja ne līdz galam visu atrisināt, tad vismaz kopā jautrāk. 

Kastes brauca kā īpašie viesi dienu vēlāk ar personīgo auto un šoferi, kamēr dāmas kā asistenti ieradās dienu iepriekš ar autobusu, lai pārliecinātos ka viss ir sagatavots īpašo viešņu uzņemšanai. 

Ieradāmies ar nelielu nokavēšanos, jo autobuss nav nekāds izņēmums ceļu sastrēgumiem un lielajiem vācu bāņiem. Tam sekoja nedaudz haotisks skrējiens cauri centrālajai stacijai lai atrastu īsto s-bāņa platformu, ap pulkstens septiņiem vakarā cilvēki centrālstacijā ir vairāk kā man patīk un būt nedaudz apjukušam pūlī vienmēr ir kaitinoši. Bet neko padarīt, tik tālu tikušas atpakaļ jau negriezīsies. Ja neskaita vienu nepareiza perona apmeklējumu, tad orientēšanās vietējā sabiedrisko transportu sistēmā mums izdevās lieliski.

Tur tālumā, fonā, var manīt manu šī brīža rezidenci, kā tā izskatās no piemājas parka (lieliska diena svētdienas slinkām pēcpusdienas grāmatu lasīšanas sesijām).

Pēc veiksmīgas atslēgu sagaidīšanas un noparkošanās jaunajās mājās, devāmies nosvinēt veiksmīgu ierašanos un pie reizes papētīt apkārti, tā teikt - ko rajons piedāvā. Tika veiksmīgi atrasts tuvējais pārtikas veikals, un tam blakus arī maza picērija, kura kalpoja par mūsu svētku vakariņu lokācijas vietu. 

Otrdiena mums abām bija liela diena, tāpēc šķita tikai pieklājīgi, ka tai morāli sagatavojoties bija nepieciešama lazanja - svētki taču. Nezinu kas gatavoja, itāļi tie noteikti nebija, bet lazanja bija garšīga. Kas vakaru padarīja vēl skaistāku bija skats kas pavērās ielas galā, ceļā uz veikalu.

Skaidrs ir viens, šis kalns būs iekarots agrāk vai vēlāk.

Otrdienā, pirmajā rītā Frankfurtē, bija jāceļas agri, jo jāsāk mans blakus projekts profesionālajā jomā. Jau laikus izpētīju, ka ceļā paies aptuveni 45 - 50 minūtes. Es spēju iedomāties, ka ir cilvēki kuriem šādi ik rīta un ik vakara braucieni būtu īstās mocības, bet man tas bija nedaudz pietrūcis. Kā bērnībā, jāceļas stundu agrāk nekā varbūt gribētos, bet man ir gandrīz divas stundas dienā kuras veltīt grāmatām! Jo ko gan citu tu darīsi autobusā? Pētīt pilsētas skatus ir interesanti tikai pirmajās divās reizēs, viss kas notiek pēc tam ir filmiņa kas atkārtojas. Un grāmata ir lieliska iespēja izbēgt no realitātes.

Atpakaļpie pirmā nozīmīgā rīta Frankfurtē, kā pieredzējis tūrists Vācijā, sabiedrisko transportu sistēma nav nekāds lielais izaicinājums, bet kad tev ir noteikts laiks kurā jāsasniedz gala mērķis un ceļš nav iepriekš izmēģināts, neliels adrenalīns un satraukums mani pavadīja visu ceļu turp, lai cik pieredzējis tūrists tu būtu. Panikai nav pamata, jo viss gāja kā pa sviestu un mana laika rezerve - 20 minūtes - netika izmantota necik.

Pirmā diena lielajā mājā kurā viss ir noslēpums, nekāda lielā ņemšanās un ucināšanās nenotika. Pēc nelielas tūres pa kabinetiem, kur lielākā daļā iemītnieku ir vasaras brīvdienās, uzreiz ķērāmies pie ragiem lielajam projektam. Detaļās gan ieslīgt nevaru, bet man tur patika jau no pirmās dienas. Varu pastāstīt tik to, ka viena izklaidējos telpā kura paredzēta aptuveni sešiem cilvēkiem. Daudz logi man vienai ēkas pašā augstākajā stāvā.

Būdams jauns pienācējs sajutos kā neliela slavenība - visi zin kas tu esi un vienmēr garām ejot pienāk aprunāties. Tas tā feini.

Pēc veiksmīgi pavadītas pirmās dienas lielajā mājā kur viss ir noslēpums, sekoja grandiozais vakara noslēgums, kad ierodas kastes ar savu personīgo auto un šoferi. Par cik iepriekšējā vakarā viss tik sagatavots svarīgo viesu uzņemšanai, tad šis pasākums noritēja bez aizķeršanās. Kastes ir ērti iekārtojušās istabas stūros un šobrīd kalpo par galdiņiem. Tieši tik ļoti neatņemamas dzīves sastāvdaļas tajās ir sapakotas. heh.

Kaut kādi tādi tie mazie apartamenti. Bet ir klavieres - varēšu pilnveidot savu iekšējo Mocartu un Bēthovenu.

Kā var manīt, ar bilžu uzņemšanu un pasākumu dokumentāciju esmu palikusi dikti slinka. Bet turpmāk apsolu laboties. Tas mazais tūrista gariņ, kuram patīk visu iemūžināt atrādāmos kadros, šķiet vēl nav tā lāga apradis ar jauno situāciju. Kamēr pats mēģini saprast kas notiek apkārt, cik ļoti viss atšķiras no tās mazās lauku idilles kurā dzīvoju līdz šim, cik daudz visādas lietas notiek apkārt, bildes uzņemošais tūrists dara to pašu un līdz bildes uzņemšanai netiek kad esi pagriezies ap stūri un informācijas pārstrāde sākas no jauna. :)

Pārējās dienas ir ļoti garlaicīgas. No rīta lasot grāmatu es dodos uz māju kur viss ir noslēpums, vakarā lasot dodos atpakaļ. Pāris sērijas ar Viņās melo labāk (esmu iekavējusi tā nopietni, tā kā kādām laikam skatāmvielas būs pietiekami) un tad jau čučumuiža. Nekas super aizraujošs vai par pieminēšanas vērts.

Atliek vien neliels ieskats sestdienā, kas bija nedaudz interesantāka par pārējām dienām. Pirmā nedēļas nogale un veiksmīgi aizvadītā nedēļā jaunajā pilsētā tak bija jānosvin. Ko mēs arī izdarījām, jo man vajadzēja jaunu dvieli. 

Hessene, kas ir Frankfurtes saucamais novads, ir izslavēts un populārs dēļ saviem sidriem. Jā, šī ir vieta Vācijā kur es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu atdzīties ka man alus negaršo un uz mani neskatīsies šķībi. Vismaz ne tik sķībi vietā kurā dzīvoju līdz šim. Es, azartisks cilvēks, protams, vēlējos nobaudīt šo jaunās vietas lokālo populāro dzērienu. Devāmies uz pilsētas centru (kas nav centrālā stacija) vai iespējams vienu no centriem, tik precīzi es vēl neesmu izpētījusi. Tur nejauši uzskrējām ielu ēdienu festivālam, kas mums kalpoja kā vakariņu burgers (un jā, man pat nav bildes ar kuru jūs pakārdināt). Izpētījām vietējo iepirkšanās centru. 

Un šoreiz man ir bilde ar ko padalīties! Ēka bija super dīvaina, bet tādā labā nozīmē. Interesanta un ļoti mākslinieciska. 

Pēc šīs konstrukcijas apbrīnošanas un izpētīšanas bija pienācis laiks pusdienām, un manam pirmajam (kas vis ticamāk arī būs pēdējais) Hessenes slavenajam sidram. Noparkojāmies skvēriņā, kurš kā izrādās ir diez gan svarīgs elements Frankfurtes apskates tūrē (to gan uzzināju tikai vēlāk) un pasūtīju sidru, kas kā izrādās ir principā skābs ābolu mājas vīns. Un skābs. Un ja tu mani pazīsti, tad es un skābs neiet kopā it nemaz. Glāzi, protams iztukšoju, prasīja man tas minūtes 40.

Un kamēr es izcīnīju savu cīņu ar skābo glāzi, tikmēr laikapstākļi uzdzīvoja un kārtīgi nogāza lietus. Veiksmīgi pārlaidām "vētru" zem lietussargiem. Divi zaķi ar vienu šāvienu, tā teikt. 

Kas ir forši lielā pilsētā - vienmēr kaut kur kaut kas notiek. Mans mazais miestiņš ir super garlaicīga vieta kur uzturēties, piemēram, svētdienās vai publiskajās svētku dienās, ja vien tas nav kāds īpašs festivāls. Vakar nejauši uzskrējām ēdienu festivālam, aizejot līdz upei tur notika nelielas Kirmes (ja šis jēdziens ir svešs, tad viens no iepriekšējiem rakstiem ir veltīts tieši šai tēmai). Salīdzinot gan ar grandiozajām miestiņa Kirmēm, kas ir lielākās Eiropā, šīs grūti par tādām bija nosaukt, bet fakts paliek fakts. Lietas notiek, viss ir kustībā, vienmēr notiek kāds lielāks vai mazāks pasākums, kuru ir vērts apmeklēt. 

Pēc nelielas maldīšanās pa ielām un saldējuma pievarēšanas, nedaudz lielāka skaidrība par to kas ir kas un kas ir kur man ir radusies, bet tā uz dullo bez kartes tāpat vēl nekur tālāk par māju kur viss ir noslēpums vai centrālo vilcienu staciju gan es laikam vēl nespēšu. Tam nepieciešams vēl nedaudz laiks. Un vēl pāris nedēļas nogales kuras izmantot lietderīgi.

Caur ēdienu festivālu devāmies uz kartē izvēlētu zaļu pleķīti, kur noslēgt dienu ar apkārtnes vērošanu. 

Mans burgers bija ass, lai gan mans kompanjons tam nepiekrīt. Un tad sķiet tikai loģiski, kad savā burgermaizītē tika izvēlēts vesels čili pipars un pavārs pasniedza divas salvetes - vienu mutai un vienu asarām. Tad mans burgers varbūt arī var nešķist ass. Es tomēr palikšu pie sava un teikšu ka tas tāds bija, un tā otra burgermaize gan jau bija tas pats kas ēst liesmas. Protams, tas ir tikai minējums, man nepietika drosmes pat nogaršot. 

Mazais zaļais pleķītis bija maziņš dārziņš starp lielām un augstām ēkām. Un vakaru noslēdzām ar iepriekš minētajām vairāk vai mazāk asajām uzkodām, un skatu uz ēkas jumtu, kur aptuveni četri puiši nodarbojās ar kaut kāda veida bilžu uzņemšanu, skraidīšanu un rāpelēšanos pa jumta paaugstinājumiem. Kā tāda vakara īsfilmiņa. 

Kā vienmēr, sanāca garš stāsts par visu un neko. Bet tagad vismaz aptuvena nojausma par to kur atrodos un kā man iet būs. Ja ne līdz galam, tad vismaz abstrakta. Noslēgumā piedāvāju bildes no šīs dienas pastaigas pa rajona nomali. Nekāds īpašs maršruts vai pasākums, tik bildes ķerot noskaņu.

Nākamreiz par vēl nenotikušajiem notikumiem, vai arī, iespējams, ka pabeigšu kādu no pieciem iepriekš iesāktiem tūristu stāstiem, kas līdz šim tā arī nav piedzīvojuši publicitāti. :)