Stāsta otrā daļa varbūt nebūs tik ļoti detaļām pārpildīta, jo brauciens notika kaut kad 2016 gada nogalē. Ar vairāk kā gadu starp braucienu un šī raksta tapšanu, atcerēties sīkumaini piedzīvojumus ir grūti.
Kā jau minēju, ko darīt pilsētā ir aptuveni vienai pilnai dienai. Mums bija divas, tādēļ īpaši nesteidzāmies. Otrā diena sākās ar pastaigu pa upes otru krastu. Pirmajā dienā mēs palikām savā upes pusē, tur kur centrs un gājēju ielas. Ceļš nebija tāls, standarta Ogres upes tilta garumi, ja man būtu jāvizualizē. Lai gan jāpabrīdina, mana mērīšana uz aci ir ļoti ļoti zemē metama aktivitāte. Bet nē, bez panikas, tilts tiešām nebija garš, apsolu. Ja netici tad apskaties pirmo ierakstu. Tur ir bilde.
Mūsu apskatāmo lietu sarkastā bija vēl palikusi koncentrācijas nomente un galvaskausu tornis (vai kā es to oriģināli dēvēju - skeletgalvu tornis).
Koncentrācijas nometne.
Nebiju pārliecināta ko gaidīt no šīs nometnes. Nekad nebiju domājusi ka šājā vietā, kas man šķita ļoti ne pa ceļam no jebkurienes uz jebkurieni, būs koncentrācijas nometne. Un kāpēc nekas nekad nav dzirdēts par to.
Ar biļešu tanti parunājām par šo tēmu, un kā izrādās šī esot bijusi "pagaidu" nometne. Nevis pagaidu telpas, bet gan ceļotāju pietura, pirms nogādāšanas vienā vai otrā galamērķī (nometnes kas paredzētas ilgtermiņa vizītēm).
Ļoti savāda vieta, ne gluši pildēstas pašā centrā, bet tāpat pilsētas vidū - starp mājām un blakus skolai. Drūma un ļoti tāda nepatīkama vieta, bet ko gan citu gaidīt no šādas iestādes. Tur principā bija tikai viena "viesu" māja ar aizrestotiem logiem kuriem cauri neko nevar redzēt, un viena "saimniecības" ēka, kurā iet iekšā gan nevarēja. Mēs, ziņkārīgie tūristi, nepalaidām iespēju iemest aci cauri logiem un paskatīies kas tad tur notiek. Skaidrs ka kāds tur kādreiz, tuvā pagātnē, ir dzīvojis. Tas tika izspriests pēc mēbeļu un vecu televizoru klātbūtnes telpās. Kurš gan gribētu dzīvot šādā vietā? Tas ir ļoti labs jautājums.
Es personīgi nekad nebiju bijusi koncentrācijas nometnē. Nebija patīkams piedzīvojums, un tajā pat laikā es biju gaidījusi kaut ko vairāk. Ko tieši? Es nezinu.
Pa ceļam uz "nomenti" gājām cauri pils parkam. Un nejauši uzgāju grāmatu stūrīti. Tā vienkārši, pa ceļam, ja sagribās atpūtu - lūdzu. Es personīgi domāju, ka šādām lietām būtu jābūt vairāk un visur.
Šis ir pa ceļam uz nometni. Tā pa labi ir skola. Ar izsistiem stikliem un drūpošām sienām, skola kas strādā un izglīto vietējo jaunatni.
"Saimniecības" ēka. Kādreiz bijusi virtuve un oficieru atpūtas stūrītis.
"Viesu" māja ar jau iepriekš minētajiem logiem. Augšā, uz jumta, var manīt mazas trubiņas. Tās ir pa vienai virs katra moku kambara. Kā tie tika izmantoti varu tikai minēt.
Moku kambaris.
Nometne pastāvēja vien 3 gadus (es saku "vien" jo man nav ne jausmas cik ilgi un kā ir pastāvējušas visas citas nometnes). Pa šiem gadiem tai cauri izgāja ap 35 000 cilvēku. Galvenokārt Rumāņi, Serbi, un Ebreji.
Tās platība ir aptuveni 7 hektāri.
Un tā ir viena no retajām koncentrācijas nometnēm Eiropā kas ir pilnībā saglabājusies tāda, kāda tā bija 1940-os gados.
Serbu vakariņas: tikai gaļa un dzīvā mūzika.
Labi ka rakstam bija sagatave, savādāk par tradicionālajām Serbu vakariņām būtu piemirsusi pastāstīt. Pirmajā vakarā, kad ieradāmies, mēs lēmām par labu modernajam un jauniešu iecienītajam vakariņošanas iestādījumam. Otrajā vakarā mēs devāmies uz tradicionālu Serbu virtuvi. Un tas tik bija piedzīvojums.
Ēdienkarte sastāvējā tikai un vienīgi no gaļas. Un maizes - bagetes un burgerveidīgie meisterojumi. Pārskatot bilžu arhīvu, nožēloju ka neiemūžināju viņu ēdienkarti. Man gribējās izbaudīt ko tradicionālu, jo kas tas par ceļojumu uz svešu zemi un picas ēšanu. Šeit, lai baudītu šādus piedzīvojumus. visas tavas iespējas ir cepts gaļas gabals tāds, un sautēts gaļas gabals šitāds. Klāt piegrauzt burgermaizi tādu vai bageti šitādu. Es, protams, varbūt kļūdos, bet veģetārietim būt Serbijā izskatās ka ir izaicinājums.
Labi ka mums tādas problēmas nebija. Ar veģetārismu neviens neaizraujas, tāpēc gaļainas ēdienkartes nesagādāja bēdas. Kāda vaina, ne? Bet tas nav viss stāsts.
Lai cik ļoti tu mīli karbonādi, es domāju ka piegrauzt kādu kartupeli vai zaļumu - kādu marinētu gurķi vai tomātu parasto - ir neatņemama pieredzes sastāvdaļa. Ne Serbijā. Tavas opcijas ir visādas gaļas, un tas ir arī viss ko tu dabū. Šašlika kociņš, karbonāde, kupāts. Nekādas piedevas vai ekstras. Izņemot vīnu, to gan varēja dabūt.
Nepārproti, garšoja labi. Bet ir tikai tik daudz gaļas cik es personīgi varu apēst nepiegraužot kādu dabas velti.
Nedaudz nožēlojami, bet arī šie kadri netika iemūžināti. Vien skats uz muzikantu, kurš aizpildīja klusuma brīžus ar tradicionālu Serbu mūziku fonā, kamēr tu malko vīnu (kuram noteikti bija nosaukums un gads, un krāsa, un man nav nevienas jausmas vairs kādas bija šīs detaļās) un uzkod karbonādi.
Šis ir muzikants. Šī ir vienīga bilde kura tapa šajā vietā. Kas droši vien nozīmē ka viņš spēlēja ļoti labi, vai kaitinoši skaļi. Es nezinu, tas bija sen un es vairs neatceros detaļas.
Galvaskausu tornis.
Brauciena noslēdzošā daļa. Pēdējais kūltūriskais pasākums pirms pamest šo dūmakaino vietu. Tornis no mūsu oriģinālās apmešanās vietas bija vien pāris km attālumā. Aptuvena 40 minūšu gājiena attālumā. Un kā labāk iepazīt apkārtni? Lēnā pīļu gājienā pa pilsētas ielām, lēnām atkāpjoties no centra un iekāpt vairāk cilvēku ikdienas gaitās.
Priekš, manuprāt, mazas pilsētas tur bija daudz mājas. Un ar daudz es domāju daudz un augstas - veselas ielas kas sastāv no daudzstāvu mājām ar vismaz 11 stāviem. Kā braukt cauri Ķengaragam, uz Salaspils pusi. Kur tās sakrano ķieģeļu mājas ir. Ejot lūk tāda bija sajūta. Tikai sarkano ķieģeļu vietā bija pelēkas bloku mājas kas stiepās paris stāvus augstāk, un bija mūris visas ielas garumā.
Hah, šis atgādināja to joku - "man ir tieši tāda pati krūze, tikai citā krāsā un nedaudz lielāka, bez osiņas, un tā ir glāze".
Nu skatās paši, ir vai nav tās Maskavas ielas vibrācijas.
Man, personīgi, bija.
Pa ceļam visādas interesantas lietas varēja redzēt. Nekas tāds super īpašs, bet šarmants tā pat. To, ka cita kultūra un dzīves ritms tur notiek, varēja just.
Ceļš jutās nedaudz ilgāks kā paredzēts, tas droši vien tāpēc ka mēs arī pamanījāmies 40 minūšu gājienu pārvērst par ekskursiju kas ilga aptuveni vienu stundu. Bet ko gan citu darīt, ja gribās izlasīt visus virsraktus un izpētīt ko pārdod vietējā lombardā. Tāda dzīve.
Šī filozofiskā pieeja notikumiem gan nebija momentāla. Mēs spēlējām laimesspēli, jo norādītās darba laika beigas bija ļoti tuvu mūsu paredzētajam ierašanās laikam galamērķī. Cik daudz laika rezerves bija ierēķinātas, es vairs neatceros, bet mēs ieradāmies principā pāris minūtes pirms slēgšanas - aptuveni 15? - un, kad mēs neatradām nevienu būtni kas izskatītos kaut nedaudz atbildīgs par apmeklētājiem, prieks par visiem izlasītajiem virsrakstiem un lombardu sortimenta pārzināšanu nešķita tik vērtīgs.
Bet bez panikas. Mēs neko nenokavējām, mēs neesam tūristi iesācēji. Čele Kula diendienā apmeklē tieši tik daudz apmeklētāji, ka atslēgu turētājs vairāk dzīvojas pa sargu būdiņu upītes otrā krastā. Mēs, amatieri, gribējām uzreiz pa vārtiem iekšā un pie torņa tikt. Nē, nē, tu ej nevis cauri vārtiem, bet gan pāri tiltam - pretējā virzienā - un loģiski ka tur būs onkulis kurš dod biļetes apmaiņā pret naudu un, ja labi uzvedīsies, atslēgs durvis uz torni.
Tornis kādreiz bija brīvā dabā, bet tagad, lai to pasargātu no laikapstākļiem un cilvēkiem, tam ir piešķirta pašam sava pajumte.
Kā jau muzejā pienākas, uzņemt bildes nedrīkstēja. Kā jau tūristiem pienākas, profesionāli aizlaidos no uzrauga manīgās acs un noknipsēju pāris kadrus.
Kas tas par torni un kāpēc tur ir galvaskausi?
Nezinu vai celts būtu pareizais apzīmējums.. Tornis tika radīts kaut kad ļoti agros 1800-ajos gados. Tas bija gandrīz uzreiz pēc Serbu cīņas par neatkarību no Turkiem. Dumpinieku kautiņā pret Turku armiju, viņis nejauši uzspridzināja paši sevi, bet pie reizes arī aptuveni 6,000 turku kareivju.
Par spīti dumpinieku daudējumam, un veiksmīgajai neveiksmei, Turku vadonis pavēlēja uzcelt torni - izmantojot dumbinieku galvaskausus - pie galvenajiem pilsētas vārtiem, kā brīdinājumu jebkādiem turpmākajiem potenciālajiem dumpiniekiem.
Tornis ir aptuveni 4,5m garš un 4m plats. Tā celšanai tika izmantoti vairāk kā 950 galvaskausi, no kuriem ir palikuši tikai 50.
Tāda interesanta vieta ir šī pilsēta. Ja tā padomā, īstā vieta tumšajam tūrismam.
Noslēgsim šo stāstu ar ko pozitīvāku. Piedāvāju ieskatīties Nišas lidostas dzīvē. Un ar divām bildēm šis tāsts būs izstāstīts.
Pa labi mēs redzam kur ceļotāji nodod savas bagāžas. Nedaudz tālāk ir durvis pa kurām mēs ienācām "valstī" kad atlidojām.
Pa kreisi mēsredzam rindu ar ceļotājiem kuri jau ir gatavi iet cauri drošības kontrolei.
Es tāvu pie lidostas ieejas durvīm.
Šis ir burtiski ir viss kas šajā lidostā ir atrodams.
Šeit mēs esam drošības kontroles otrā pusē. Tur tālumā, aiz baltā staba, var redzēt kā cilvēki tiek pārbaudīti.
Pa kreisi mēs redzam vienu no četrām krēslu rindām - tautā sauktā uzgaidāmā telpa, pirms kāpšanas lidmašīnā.
Pa labi - tax free zona, veikals pēdējiem pirkumiem pirms atgriešanāš realitātē. Piedāvā smaržas, šokolādes, un smēķus. Un, ja atmiņa neviļ, ja slāpst tad var iegādāt enerģijas dzērienu.
Tas arī viss. Ar šīm divām bildēm mēs varam droši apgalveot, ka esat redzējuši pilnīgi visu Nišas lidostas ēku. Feini, ne? Vismaz nav kur apmaldīties.
p.s. runājot par smogu un oglēm gaisā. Kamēr esi tur, tu to jūti tikai pirmās pāris stundas. Pēc tam jau pierodi. Kad jau biju atpakaļ realitātē, tad tikai situācijas nopietnība man trāpīja apziņā. Visa soma, ar visām manām līdzpaņemtajām drēbēm smirdēja pēc degušām oglēm. Un ne jau tā kā tas ir kad pastāvi blakus ugunskuram. Nē, nē. Daudz reiz spēcīgāk.
Man tas bija divu dienu piedzīvojums, kuru noteikti par veselīgu nenosaukšu. Bet cilvēki tur dzīvo. Patstāvīgi, dienu no dienas. Gadiem.
Drūmi.
Atkal tā negatīvi nobeigt sanāk. Neko darīt, tāda dzīve.
Atliek cerēt, ka Diānas iedvesma nepazudīs. :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru