Tici vai nē, bet mēs beidzot esam sasnieguši pēdējo pieturvietu manos trīs dienu piedzīvojumos. Un noslēdzam mēs ar braucienu pāri vīna kalnam. Plānoju īsu stāstu ar daudz bildēm, skatīsimies kā man sanāks.
Sakarā ar neeksistējošu iespēju nomainīt bildi, kas parādās kad dalies ar ierakstu, sākot ar šo rakstu, un turpinot ar visiem nākošajiem, pirmie kadri rakstos būs mūsu uzmanības ķērāji. Mana izvēle šoreiz ir spilgti zili stabi, zaļi lauki un cilvēki gaisā.
Tagad, kad uzmanība ir noķerta varam turpināt ar trīs dienu piedzīvojuma noslēdzošo stāstu. Un kā virsraksts liek nojaust, šis būs par ceļojumu pāri vīna kalnam. Jā, pāri, nevis cauri. Kaut kur starp šejieni un tureni ir vieta, ko sauc par Boppard. Tas ir pilsētciemveidīgs miestiņš, kas ietver Reinas upes līkumu, dekorētu ar kalniem. Un, lai lietas padarītu interesantākas - skaties uz kuru pusi vēlies, visur paveras vīnogu lauki.
Lai lietas padarītu vēl nedaudz interesantākas, jo vīnogu kalni un vīna darītavas Vācijā nav reta parādība, saspraudīsim zilus stabus un sakarināsim krēslus trosēs, lai uz šo vīnogu kalnu var paskatīties arī no augšas. Heh. Re kādu slazdu vietējie sagatavojuši, lai piesaisītu tūristus. Un mēs, protams, tajos iekritām. Jāsaka, vieni no feinākajiem slazdiem kuros nācies pabūt. Iesaku visiem.
Man personīgi nebija pat mazākās nojausmas, ka šāda vieta eksistē, un tāpēc lietu saraksts ar to, ko es sagaidu no vietas kas saucas Boppard, bija super īss. Principā, neeksistējošs. Kas vienmēr ir pozitīvi braucot uz labu laimi, vienā no debes pušu virzieniem.
Tā izskatās kad piebrauc pie pacēlāja.
Nekas īpašs - bija mana pirmā doma, lai neteiktu vairāk.
Kāju bilde, jo tās ir varen modīgas. Un tas zaļais vīnogu krūmu tonis izcili saskan ar zilajiem metāliem un pelēkajiem personīgajiem toņiem.
Izskatās, ka es esmu atradusi savu standarta pašbildes formātu - labā puse, mati vējā plīvo brīvi, muļķīgs smaidiņs un saulesbrilles.
Viss brauciens augšup (attiecīgi, arī lejā) notiek kādas padsmit minūtes, ja atmiņa neviļ. Nav jau tā, ka es tur sēdēju un skaitiju minūtes. Labi, pēc aptuveni desmitās es sāku nedaudz pievērst uzmanību pulkstenim, bet tikai tāpēc, ka pasākums ilga krietni ilgāk nekā es biju izdomājusi savā galvā.
Brauciens izmaksā aptuveni 8 EUR abos virzienos (vai varbūt tas ir vienā virzienā?). Ej un sazini. Tā arī man vajag, kad nevīžo sarkastīt stāstus pieklājīgi īsā brīdī pēc notikuša piedzīvojuma. Tagad notiek vairāk minēšana nekā stāstīšana... Neko darīt, kā ir tā jādzīvo.
Tā cena bija lieta, kas šķita ļoti īpatnēja. Stāvot lejā pie kases tas trošu ceļš izskatās pēc labi ja pus minūtes gara brauciena. Tas, ko tu neredzi, ir kalna turpinājums pēc pirmās "kalna virsotnes", kam seko vēl aptuveni divas vai trīs šādas "viltīgās virsotnes". Tas tā, kad tu skaties uz kalnu un izskatās ka virsotne ir tepat tepat. Kad nu uzrāpies līdz pirmajai virsotnei, tur redzi, ka ar šo viss nav beidzies. Kalns turpinās vēl nedaudz augstāk. Un kad šis nedaudz augstāk ir sasniegts, tad... pārsteigums! Vēl viens turpinājums.
Tāds viltīgs kalns. Aptuveni 15-20 minūšu čakarēšana kamēr tu karājies zilajos dzelžos un tev nekas cits neatliek kā vien pārdomāt dzīvi.
Pirmās pāris minūtes bija vis... mh, nevaru atrast pareizo vārdu. Tās bija minūtes kad tu, sēžot miera stājā, bildē uz visām pusēm, jo, kā jau minēju, kalns tevi māna un liek domāt ka tulīt viss būs beidzies.
Tad tu paskaties lejā uz vīnogu krūmiem. Ap šo brīdi tu sāc domāt par to, ka tu nedaudz izaicini likteni un pamazām sāc prātot cik daudz ir palicis tavā "veiksmes krekliņu" krātuvē. Nepārproti, man nav bail no augstuma. Pietiekami ilgi esmu dzīvojusi devītajā stāvā, lai tādas mulķības uz mani neatstātu iespaidu. Bet, karājoties pārdesmit metrus virz zemes ar apcirptiem krūmājiem apakšā, sajūtas ir interesantas.
Šai epizodei sekoja prātošana par to, cik ilgi es būtu gatava sēdēt un vējā plīvot brīvi, ja šis pasākums apstātos pa visam. Viņš mēdza apstāties uz mirkli šad un tad, bet ne tik ilgi, lai sāktu satraukties. Bet prātā spēlējoties ar "kā būtu, ja būtu" arī šādu scenāriju apsvēru. Precīzus secinājumus neatceros, vien to ka bija vietas kas ir tuvāk zemei nekā citas, un viss ko tu vari vēlēties ir nekad neiesprūst uz ilgu laiku bez grāmatas kabatā.
Tā braucot pretī virsotnei tu vari no augšas noskatīties kā drosmīgie K2 transportā ripo lejā vai mēģina ripot pret straumi. Pēc pāris dienām pa kalniem šī opcija sķita absolūti nepievilcīga.
Augša tevi sagaida puiši, un aši aši liek lekt ārā no trosē iekārtajiem dzelžiem. Ja vien nevēlies uzreiz doties lejā. Kas, pašsaprotami, nebija mūsu brauciena mērķis.
Kalna galā ir dažādas izklaides iespējas - var doties ekspedīcijā pa takām nezināmos virzienos. Manīju kādu norādi uz vienu vai otru izceltu apskates objektu uz kuru ceļš ved cauri džungļiem un - kas izskatījās - takā pret kalnu. Jā, dzelžos var aizbraukt tikai līdz gandrīz kalna augstākajai virsotnei. Pēdējie metri paliek tevis paša ziņā.
Kā jau minēju, tā nebija diena ekspedīcijām. Tā bija diena atpūtai - skatu baudīšanai no dažādām, ne pārāk nogurdinošām, apskates vietām. Un tur pat aiz diviem līkumiem no kalna virsotnes pieturvietas, izcilā lokācijā ar principā perfektu skatu uz upi, vīna dārziem, vilciena sliedēm, un pilsētciemu, atrodas krodziņš kur laiski turpināt baudīt lieliskos laikapstākļus ar miljons-dolāru-vērtu-skatu uz dzīvi. Labi, labi, varbūt ne miljons-dolāru, bet pāris tūkstošu vērtu noteikti.
No sākuma, ierodoties, tu neesi līdz galam pārliecināts - kas tad tas tāds?
Māja? Kalna galā?
Jā, māja kurā dod garšīgi ēst un aukstu alu.
Līkums šaurā leņķī.
Līkums platā leņķī.
Mēs ieradāmies pareizā vietā pareizā laikā. Līdz ar mūsu ierašanos, viens no galdiņiem kas atrodas tieši pie pašas "kalna malas" atbrīvojās un mēs tikām sēdēt teātra pirmajās rindās.
Krodziņš - tipisks vācu ķēķis. Latvietim parastajam noteikti nebūtu problēmas atrast karbonādi sev piemērotākajā panējumā ar sidrij tīkamāko piedevu - kartupeļi visās iespējamās variācijās. Ja paliek auksti, var pacienāties ar zupiņu.
Šis nav instagram's, tāpēc mēs ēdiena bildes šeit nelietojam bieži. Un šī nebūs viena no retajām izņēmuma reizēm, jo man nav bildes ko parādīt pat ja es gribētu. Būs jātic man uz vārda, jo apsolu ka bija garšīgi. Un šajā stāstā galvenāks bija skats nekā ēdiens, tas bija tikai patīkama piedeva.
Runājot par būšanu īstajā vietā un laikā ar vietām pirmajās rindās - mūsu skatu baudīšana nebija garlaicīga. Tā bija izklaide ar nelielu ekstrēmu pieskārienu, pateicoties pāris trakiem vāciešiem, kuriem grūti nelidināties pa mākoņiem. Burtiski.
Kamēr mēs parastie mirstīgie cīnamies ar gaļas gabaliem un pieklājīgi vērojam dabu, uzrodās pāris trakie, kuri tā ikdienišķi izklāj savus, es neēsmu pārliecināta kas tieši šie brīnumi skaitās, minēšu ka paraplāni, kā tādus paklājus pāri zālājam. Bez liekām ceremonijām ieskrienās no kalna un aizlido te pat tuvās zilajās.
Man patīk neparastas lietas un esmu tikai par nelielai likteņa izaicināšanai, bet vai es būtu gatava lekt debesīs? Domāju ka nē, vismaz ne tuvākajā laikā. Kas zin, kur mani dzīves ceļi aizvedīs nākotnē.
Katrā gadījumā, kad viņi sāka planēt pāri pilsētai, upei, un mums, tad šī metafora par sēdēšanu pirmajās rindās izrādes laikā kļuva par realitāti. Viņi tā pavisam vienkārši aizlido, pakarājās gaisā pāris metrus tālāk (es nezinu kā skaita attālumu gaisā) un tieši tik pat vienkārši nokrīt uz tās pašas kalna malas no kuras veica atsperšanos.
Es biju iedomājusies dažādas tēmas ar kurām aizpildīt klusuma brīžus, bet skatīties uz lidojošiem cilvēkiem, kuri burtiski lec debesīs, nebija viena no tām.
Par skatu nevarēja sūdzēties.
Pēc izrādes beigām, ap to pašu laiku kad vējš sāka kļūt par kaitinošu, devāmies atpakaļ no kurienes nākuši.
Pēc iestiprināšanās, blandīšanās pa kalnainām takām, nezināmos virzienos, vēl aiz vien nešķita pievilcīga nodarbe, tāpēc tika lemts par labu doties atpakaļ pie zilajiem dzelžiem.
Šoreiz jau es zināju, kas mani sagaida, jutos kā profesionāls pacēlāju braucējs. Visinteresantākais šādos pasākumos ir braukšana pretī svešiem cilvēkiem. Tev ir divas opcijas. Pirmā opcija ir izlikties, ka esi super aizņemts pētot tuvāku vai tālāku koku, vai esi iegrimis super aizraujošā sarunā ar blakussēdētāju, vai opcija numur divi - skatīties pretīm nākošajiem acīs un dumji smaidīt.
Braucot lejā sanāk satikt pietiekami daudz augšup braucošos, un tu nekad nezini ko sagaidīt. Vai viņi būs laipnie muļķīgie smaidiņi, vai viņi būs tie kuri ignorēs tevi un tev jādara tas pats? Tu nezini! Tā ir loterija bez laimesta.
Viens no krēsliem bija aizstāts ar stieni kurā iekarināti riteņi (ik pa brīdim viens vai otrs krēsls ir aizstāts ar šādu pasākumu). To sejas izteiksmes vispār bija neizdibināmas.
Noslēpumainie.
Biju nedaudz skeptiski noskaņota kalna pakājē, pirms sēšanās dzelžos.
Bet bija tā vērts. Iesaku pamēģināt.
Pacēlāji ne tikai slēpošanai ir derīgi ;)
Komentāri
Ierakstīt komentāru