Kalnos.

Pagājusi nedēļa un šoreiz savus brīvo dienu izmantoju nedaudz lietderīgāk kā iepriekšejo. Bet visu no sākuma.

Šodien skaitļoju cik ilgi es esmu šeit. Divas nedēļas. It kā ilgi, it kā - kas tad tas? Pati vēl neēsmu izdomājusi, tas ir daudz vai maz. Šeit viennozīmīgi laiks skrien ātrāk, kas varētu būt saistībā ar to, ka vienmēr atrodas ko darīt. Un pat ja neatrodas, tad šobrīd ir 26 četrkājaini draugi ar kuriem izklaidēties. 

Esmu nobāzējusies Suņu viesnīcā. Jā, suņu. 

Šveices kalnos ir suņu viesnīca, kuras teritorijai garām regulāri skraida brieži. Visai iespaidīgs skats, kad no rīta baudi savu tēju un pēti kalnus. Vai kad ej pastaigā ar suņiem pa meža takām. Divu nedēļu laikā mežā esmu satikusi vismaz 10 briežus. bez jokiem.

"Doggy Days", tuvākais suņu paradīzei kas šajos kalnos atrodams.

Vēljoprojām priecājos par iespeju nomainīt tējas garšu.

No kalniem fonā laikam nekad nenoguršu. Vai arī..nebūšu šeit tik ilgi, lai nogurtu. 

Tam, ka lielāko daļu laiks tiek pavadīts ar suņiem, protams, savi plusi un mīnusi. Bet par cik komandai ir pievienojies Malaizijas puika, tad nekas šeit nav pēc standartiem.

Ceturtdien galvenais boss devās brīvdienās un māja un viesnīca palikusi negalvenā bosa un mūsu rīcībā. Visai eksotiskā vidē esam palikuši. Spānis, Ķīnietis un Malaizietis. Līdz ar ko pievienojas ķīniešu valoda, kas tiek lietota visai intensīvi šobrīd. Un tā izklaisās pēc kunkstēšanas un ņukstēšanas. Tā mēs šodien nospriedām pie pusdienu galda.

Bet tam, ka nesaprotu pusi no tā ko šeit runā esmu jau pieradusi. Ja ir kas svarīgs, tad tulkojums seko. :) visai interesanti ir mēģināt uzminēt par ko iet runa. Kas izdodas varbūt vienu reizi no 100.

Četrkājainie draugi ir smieklīgi radījumi un lieliska kompānija. Gandrīz nekad nerunā pretī un katrs ar savām dīvainībām un raksturu. Kad satiec desmit vienu viet, tad raksturus var ieraudzīt spilgtās krāsās.

dažreiz arī viņi bauda kalnus.

Runājot par laikapstākļiem, šeit tos paredzēt ir tuvu neiespējami. Vienu brīdi spīd saule un karsts kā vasarā, desmit minūtes vēlāk ir vētra, kurai seko atkal saule un diena noslēdzas sēžot mākonī. 

600 m virs jūras līmeņa laikam ar to jārēķinās, ja gadās zemāks mākonis, tad vārda tiešākajā nozīmē vari skraidīt pa tiem. 

tā izskatās mākonī. lūdzu.

Likās tikai godīgi, ka ja jau esmu šeit, pieklajīgi būtu izpētīt arī mazo pilsētciemu uz kuru katru dienu skatos no augšas. 

Un laikam vajadzēja paturēt prāta, ka no augšas - kas nozīmē, ka jārāpo vien atpakal augšā tajā kalnā būs. Lai gan beigu beigās atpakaļceļš pat šķita nedaudz īsāks, ar visu kalnā rāpošanu un divām atpūtas vietām. 

Ceļš pa kuru rāpēlējos augšā/lejā veda caur mežu, pļavu un nedaudz gar upes krastu. Un tagad skatoties darbadienu rītu seriālu vairs nebūs jāprāto, vai tiešam tas tā dzīvē notiek - meži, takas.. bet skaitās apdzīvota vieta. Jā, tā notiek. Kas laikam arī ir par godu kalniem... būtu mans minējums.

Ceļš uz pilsētu. :D

Ejot lejā šķita ka paies mūžība kamēr sasniegšu to pilsētiņu, kas fonā visu laiku tālumā rēgojās. 

Bet labi vien ir, ka pusceļā nepadevos, jo, lai gan pilsēta pavisam maza..ar vienu veikalu (!) tomēr skaista. Tagad pa tiešam nejūtos kā mājās (Latvijā), šauras ieliņas ar visdīveināko izkārtojumu, mājas kas it kā līdzīgas tām, pie kādām esmu pieradusi, un tomēr ar Šveices piegaršu, un jasmīnu smarža. Visur jasmīni.. 

Pietura.

ieliņas, kas vienmēr met līkumus gar pašu kalna malu.

līdz galam nesapratu, bet minēšu ka baznīca.

skola.

Izstaigāju tik daudz, cik nu bija drosme. Jo ģeogrāfija šajā vietā (pieļauju, ka atkal kalniem par godu) nav no vieglakajām. Sajūta ka pilsēta ir trijos stāvos, jo kā pavērs skatienu uz augšu, tā redzi kādu vientuļu ielu vai celiņu kas ved pret kalnu uz nākamo līmeni, kur stāv jaunas mājas un horizonti, ko izpētīt.

Kā vēlāk noskaidroju, tad tur tiešam ir tikai viens veikals un man bija tas prieks un gods un laime to atrast. Un vēl viena pirmā reize šeit - šveices franks. 0.57Ls it kā nekas sarežģīts. Padevos kārdinājumam un nopirku šokolādi, ūdeni, lai nenoslāptu kaut kur pusceļā pret kalnu, un saldējumu, jo tas izskatījās nepieklājīgi garšīgs. Samaksāju aptuveni 6 Ls un sajutos pavisam labi. Skaidrs viens, suvenīrus diez vai kāds sagaidīs :D

Pilsētiņu izpētīt man izdevās visai ātri. nepilās divās stundās. Bet sperties tā uz dullo uz Lugano centru ar vēl negribas. Pēc piecām dienām pavadītām ar dzīvniekiem un trīs svešajiem, parādīties sabiedrībā vēl līdz galam neēsmu gatava. Bet visam savs laiks. Trīs nedēļas priekšā, gan paspēšu.

Arogno.

pret kalnu.

Ar visu kalnu un tām padarīšanām, diena jau šķiet izdevusies. un tā ir tikai pusē.. :) esmu pusceļā līdz domai, ka varētu dzīvot kalnos. Visa tā padarīšana ar mūžīgo augā, lejā šķiet pavisam nogurdinoša. Bet kad padomāju, ka divas nedēļas jau dzīvojos pa meža takām katru dienu, tad tas vairs nešķiet tik būtiski. Pat vilinoši nedaudz.

Dzīvojot savu ikdienu kādā kalnu pilsētiņā, divdesmit minūšu pastaiga no tās centra tev ļauj atslēgties no visa kādā no neskaitāmi daudzajām meža takām kalnos, pļavās vai, ja paveicas, blakus kādai ūdenstilpnei vai upei.

Lieliska vieta.