Kā jau iepriekš minēju, vēl man nebija bijis tas gods apmaldīties šajā jaunajā pilsētvidē. Svinīgi varu paziņot, ka tās pašas dienas pēcpusdienā šī lieta tik izdarīta un izsvītrota no darāmo lietu saraksta.
Viss sākās ar domu izvēdināt galvu, kā jau vienmēr. Uz kādu pusstundiņu, varbūt stundiņu. Un kā nojausma vēsta, viss pavisam noteikti nenotika kā plānots.
Mums kā pieredzējušiem tūristiem viss notika pavisam dabīgi. Vispirms mēs mērķtiecīgi gājām uz vietu, kuru ieraugot jebkurš latvietis sajustos nedaudz lepns. Satikt savas galvaspilsētas vārdu šajā citas valsts nostūrī ir tāda ļoti patīkama sajūta.
Riga Ring
Kā izrādās šajā pilsētā Rīgas vārdu atrast nav grūti. Šī ir viena no izbijušajām Hanzas pilsētām. Un Rīgas vārdā tiek saukti ne tikai iepirkšanās centri bet arī ielas un pieturas.
Šis bija tikai pirmais punkts mūsu ekspedīcijā, jāsaka ka arī vienīgais apzināti apmeklētais, jo viss kas sekoja tālāk bija pilnīga nejaušība. Jo ejot izpētīt apkārtni, tu to parasti nedari staigājot pa jau iestaigādām taciņām. Mēģinot atklāt ko vēl šis pilsētciems slēpj starp mājām un kokiem, nolēmām izpētīt ceļu kurš kā izskatījās beidzās kaut kur kartupeļu laukā.
Viena soļa atkāpē no jau zināmā ceļa mūs ieveda ābolu un bumbieru takā.
Tipisksi vāciešiem. Pilsēta, ielas un satiksme. Viens pagrieziens un tu esi laukos, mierā un klusumā. Apkārt vieni augļu koki, nesaprotamu augu iekopti lauki un egļu jaunaudze, kur tika noskatīta mūsu pirmā Ziemassvētku egle.
Runājot par Ziemassvētkiem. Ja Tev kādreiz likās ka Rimi un Maxima pārspīlē ar Ziemassvētku rotājumiem un atlaidēm jau Oktobrī, tad šī vieta nav labāka. Šeit visi jau pērk adventes šokolādes kalendārus un visticamāk ka nebūs ilgi jāgaida līdz zeķes jau būs parākušās pie kamīna malas.
Tunelis.
Turpinot ceļu gar ābelēm mēs nonācām pie tuneļa un ilgi nedomājot gājām tālāk, jo kurš prātīgs tūrists nepaskatīsies kas lācītim vēderā. Labākā un sliktākā izvēle visā pastaigas laikā. Labākā, jo satikt pūkainus dzīniekus kuri no Tevis nebaidās vienmēr ir patīkami. Šoreiz tās bija pūkainas vistas. Melnas, baltas, brūnas, lielas un mazas. Sliktākā, jo viss pasākums ievilkās līdz gandrīz 4h, un tuvojoties vakaram tas nekad nav jautri.
Graudus kā reiz aizmirsam mājās, tāpēc pacienājām ar zāles stiebriem un devāmies tālāk dzīvē.
Kaut kāda karte galvā jau it kā mums bija, un ideja par to virzienu kurā mēs dodamies arī (vai tā bija pareizā nojausma ir cits jautājums). Kad atvadījāmies no vistiņām turpinājām virzīties tālāk pa šo mistisko celiņu, kurš iet gar izžuvušu upes gultni un ik pa brīdi starp baisa paskata rūpnīcām.
Nākamais apskates objekts bija klintis, kuras izskatījās svarīgas ar visām apskates objekta norādes zīmēm.
Atgādināja vienu no tam bildēm, kur supereksotiska ala tiek atklāta kādā no vēlsupereksotiskākām salām (parasti GEO tādas bildes liek)
Pie uzziņas dēļa kurš protams bija valodā kuru mēs pārzinam (nope), papriecājāmies par brīnišķīgo skatu, uzkāpām pāris pūpēžiem un devāmies atpakaļ uz mūsu mistisko taku/ceļu.
Kad kādu laiku ej pa ceļu, kurš ir visai noslēgts un bez iespējas no viņa tikt nost, ir jāsāk domāt, cik tālu no patiesības tu esi. Par laimi mums, piedzīvojuma meklētāja gars bija spēcīgs šajā pastaigā. Par cik tik tālu jau bijām aizgājušas, nolēmām nepadoties un izpētī līdz galam.
redzēt krustojumu bez nevienas norādes vienmēr ir patīkami kad esi apmaldījies.
Pirmā norāde, ka mēs patiešām esam nomaldījušās bija šis super skaistais tunelis virs kura visai ātri brauca mašīnas, liekot domāt ka esam pie kaut kāda autobāņa, kurš protams nav nevienā tuvumā mūsu apmešanās vietai.
Lai arī skaidrs, ka šo ceļu turpināt nebūs īpaši prātīgi, ja pirms nakts iestāšanās gribam atgriezties mājās, ziņkāre tomēr uzvarēja un kādā krāsā ir zāle otrā pusē tomēr aizgājām izpētīt.
KUKURŪZAS LAUKA KRĀSĀ!
Nopietni. Gluži kā mājās. Maldies pa nekurnieni un attapsies kukurūzas laukā. Redzēt tādu skatu bija divējādas izjūtas. Viens, patīkamas atmiņas par mājām. Otrs, sāc uztraukties, jo vēl joprojām nezini kur atrodies, skaidrs, ka uz priekšu turpināt ceļu nav īstais virziens un sāk lēnām satumst. Jo vienmēr ir jautri pa nakti blandīties pa kukurūzas lauku.
Metām riņķī un sākām kalt plānus par to kā nakšņosim mežā. Soliņi tur bija pietiekami daudz, ūdens pudele mums arī bija, kā arī šokolāde. Tā teikt mēs bijām gatavas visam. Izņēmot lietu, kurš, protams, mūs apciemoja tad kad mēs to gaidījām visvairāk - blakus baisai rūpnīcai un ap to laiku, kad mēs sākām nojaust ka virziens kurā dodamies visticamāk nav tas, kuru mēs domājam.
izmēģinājām visādus īsākos ceļus.
Kopējā pastaigas bilance ir aptuveni šāda:
- satikām vistas, vienu trusi/zaķi un vāveri.
- ja vēlies pastaigāt pa vēl neatklātām vietām, tad zini, ka tas var ievilkties.
- dubults plīst.
p.s. es ceru, ka šāda izmēra burti būs pa prātām visiem ;D
Komentāri
Ierakstīt komentāru