Šodien ir vēl vairāk bildes kā parasti, uz tām var uzspiest. Viņas paliek lielākas!
Pirmā nedēļas nogale kas var pielietot savu supercaurlaidi bāņos un autobusos. Un, kur gan labāk ja ne Ķelnes apkaimes pilīs.
No sākuma gan pils nebija plānā. Plānā bija Ķelnes apstaigāšana un iepazīšanās tuvāk. Bet par cik četras stundas svešā pilsētā bez kartes, ja neskaita metro/vilcienu pieturvietas, tad tika nolemts, ka došos dziļāk kūltūrā un apskatīšu vietējo Rundāles pili. Jāpiemin arī fakts, ka tā bija svētdiena. Un kā mēs zinam, tad vācieši svētdienās ieslēdzās mājās un izliekas, ka ārpasaule neeksistē.
Cēlos īsi pēc 5 no rīta, jo ceļš garš un tāls. Plānoju divu stundu ceļojumā uz Ķelni izgulēties, bet nekā. Aiz loga saullēkts un Vācu pļavas. Nav pats piemērotākais laiks gulēšanai. Tad nu negulēju un pētīju vēl gulošo vācu zemi un nedaudz kalu plānus par turpmāko dienas plānu.
Pārsēšanās pieturā (Hamm vai Unna, tā arī neatceros) pavērās lielais Kirmes rats. Izrādās tas notiek visur, bet mūsu pilsētciemā lielākais pasākums Eiropā.
40 minūšu gaidīšanas laikā pat baznīcu atradām.
Tas protams aizņēma tieši piecas no 40 minūtēm, bet tas nekas. Neliels rīta dzestrumiņš nevienam par ļaunu nenāk. Miegs tāpat nenāca, varēju papētīt apkārtni un izbaudīt sullēktu. Sen nebija tā forši bijis.
Tālāk atpakaļ vilcienā un pretī piedzīvojumam.
Ķelnē, lielajā pilsētā, pat tūristu informācijas centrs nespēj turēties pretī svētdienas slinkās dienas kārdinājumam. Kas man kā tūristam nebija pats labākais variants. Bez kartes un bez idejas skrēju pretī pazemes vilciena stacijai un cerēju uz labāko. Labākais šoreiz bija ar mani - vismaz transporta karti dabūju un varēju tikt palaista lielajā plašajā pasaulē ar papīra gidu kabatā.
neliela interneta speršanas operācija un arī nepieciešamā pietura tika noskaidrota. Mans gala mērķis: Brühl Mitte. Pils.
Sacīts darīts. Kartē izskatās tuvu un tālu vienlaicīgi. Bet vispār no centrālās stacijas sava pusstunda ko braukt bija. Turp ceļš nebija tik traks, ja neskaita brīžiem pamesto lauku skatus otrspuslogam. Kad viens brauc meklēt piedzīvojumu, tādi skati iedvesmo tādas domas kā: vai es braucu pareizā virzienā? Kā es tikšu atpakaļ? Cik ilgi vēl jābrauc?
Un pēdējais jautājums ir vis jautrākais, jo mana vācu valoda is tieši tik laba lai nemācētu to pajautāt. Un, pat ja spētu, nekur nav teikts ka atbildi es varētu atkodēt. Bet arī tas nav svarīgi jo īstā pietura tika atrasta veiksmīgi un arī pils virzienu iedomāties nebija tik sarežģīti kā man sākumā šķita. Diena saulaina, kā radīta pastaigai.
pusdienu kafija ar savu četrkājaino draugu. Šī valsts ir nedaudz suņu paradīze.
Neliela pastaiga pa pilsētciemu ar daudz baznīcām līdz nonācu gala mērķī. Vietējā Rundāles pilī. Nav jau tā, ka mani nebrīdināja. Bet pārsteiguma efekts tā pat saglabājās - tik lielu līdzību nebiju iedomājusies. No otras puses, es pat nezinu ko es biju iedomājusies..
Neko daudz par vēsturi nemācēšu pastāstīt. Bet internets gan var: AUGUSTBURG PALACE Tautā saukta par Rokoko meisterdarbu.
Nedaudz ar mākslu arī nodarbojos, pietrūkst man tās fotokameras.
Tā arī nesapratu ko viņi tur glabā. Bet tieši pretī pilij, tātad kaut kas varen svarīgs.
apkārt taciņas un šķērsieliņās. Dažas vairāk apdzīvotas, dažas mazāk. Bet soliņš atrodams pie katra krūma un lapu kaudzes.
Zosis, vai vismaz zosveidīgie. Meitēni skraidīja un dancoja apkārt, atstātais iespaids bija minimāls. Atgādināja nedaudz
Paspēlēju ēnu spēles un iztēlojos, ka esmu normālu cilvēka vidējā augstumā.
pašiņš, lai neaizmirstās kā mans izskatās.
Tālāk neliels ieskats kāpēc esmu sajūsmā par šo vietu un suņiem. No sākuma bija nepierasti redzēt tik daudz suņus - un visu lielumu sākot ar mazajiem kabatas lieluma un beidzot ar to kurš reāli dzīvē ir garāks par mani - bet par cik pilsētciems skaitās sava veida lauki, tad pievēru acis.
Bet jo ilgāku laiku pavadu šeit, jo vairāk pārliecinos ka šis apvidus ir superdraudzīgs suņiem. Universitātē pat ir meitene kura apmeklē lekcijas ar suni. Es nesaku, ka es tā darītu, bet fakts paliek fakts, cik vēl skolās tu esi sēdējis kopā ar savu četrkājaino draugu?
Un lielās pilsētas. Dortmundā ne tik izteikti, bet Ķelnes centrs. Lielā Doma rajons vien ir kā nosēts ar suņiem. Katrs trešais nāk ar savu pavadoni un slinkā gaitā apceļo pilsētas centru. Tāda nedaudz sirreāla sajūta, jo Latvijā tik daudz četrkājainos draugus pilsētas centrānesatiksi, ja vien tā nav suņu izstāde vai kas tamlīdzīgs.
Kāpēc tāda aizraušanās ar šo tēmu?
Paskaties kā tas mazais draiskulis skraida pa strūklaku pašā pils parka centrā! Cik daudz suņus Tu esi saticis Rundāles pils parkā starp tulpēm/rozēm/koviņituraudzē. Šis nav ne pirmais, ne pēdējais četrkājainais draugs kuru saitku maldoties pa gigantisko pils dārzu.
Tālāk, pēc kādas stundas maldīšanās pa Rokoko labirintiem bija laiks doties atpakaļ lielpilsētā. Šoreiz problēmu nebija. Cik ilgi jābrauc jau zināju. Pa ceļam redzamie neapdzīvotie lauki vairs nervozitāti neiekustināja. Un bānis bija pārbāzts ar skaļiem svīstošiem vāciešiem.
Par laimi es iekāpu vienā no pirmajām pieturām, kā rezultātā varēju klausīties mūziku un lasīt grāmatu, ar vienu aci pieskatot lai vadītājs neveic kādu nelegālu pagriezienu un es nonāku paredzētajā galamērķi.
Atpakaļ urbānajā pasaulē ar stundas rezervi, tāpēc devos kā uzkožama medībās. Un cik ļoti man gribējās tur palikt. Iespēja tā pa īstam parunāt ar pārdevēju, kura nešķoba seju sāpīgās sejasizteiksmēs, ja tu pajautā kādu jautājumu angliski. Pilsētciemā tādu vietu vēl neēsmu atradusi. Šeit viss pašapkalpošanās ceļā vai zīmju/ķermeņa valodā notiek.
Šī ēka vienmēr man liek justies sīkai un nenozīmīgai. Nevienā bildē nevar redzēt to, cik draudīga un gigantiska tā patiesībā ir.
Svētdienas dzīvais koncerts ar stabulēm un jautriem ritmiem.
Pēc garas dienas sāk nedaudz vilkt uz mājām,
Vācu pļavas.
Pilsētciems, kurš slavens ar vilcieniem, kuri karājas no sliedes, nevis brauc pa tām kā vilciens parastais. Vēl viens ieraksts darāmo darbu sarakstā.
Manā rajonā ir arī kaut kas līdzīgs kalniem! Šī vieta tiks iekarota. Drīz.
Šie jau ir kadri no brauciena māju virzienā, kad pilsētas un pilsētciemi ir pamodušies. Kā arī mans bilžu uzņēmējs tūrists ir uzdevumu augstumos. Atpakaļ braucot arī negulēju, jo meklēju kalnus un citas pazīstamas lietas.
Pilsētciemu pametu vēl nakts tumsā, pilsētciemā atgriezos jau nakts tumsā. Labi, tā bija krēsla, bet ar šo vārdu asociācijas nav skaistākās. Sakarā ar Kirmes svētkiem - to lielāko kautko Eiropā - arī autobusu pieturas pārceltas. Un autobusi kursē kā garstāvoklis, jo priekš kam ir domāts saraksts. Bet neskatoties uz mazajām ķibelēm, drīz jau biju mājās un nedaudz mākoņos no garās dienas. Sen bija laiks aizbēgt no pilsētciema, kaut vai uz vienu dienu!
Komentāri
Ierakstīt komentāru