Vieta kur dzīvoju nervar lepoties ar daudz ezeriem, upēm un ūdeņiem. Pāris km attālumā ir viens vienīgs ezers tuvāko daudz kilometru rādiusā. Daudz dzirdēts par to cik tur skaisti un lielisku, tad nu apsolīju sev, kad būs siltāks būs jādodas izpētīt šī vieta. Apsolīju vismaz pirmo braucienu veikt ar riteni - nieka 10km attālumā; ne tādi vien gabali braukti, nekas sarežģīts.
HA.
Ja vien viss būtu bijis tik vienkārši kā man gribējās. Sākšu jau ar to, ka tik trešajā piegājienā man izdevās tikt līdz pašam ūdenim. Pirmais bija mēģinājums, kad īsti nezinot uz kurieni un ar ko mēs devāmies it kā pareizā virzienā, bet pie otrā kalna padevāmies, jo latviešu līdzenumu bērniem, kuri tikko pamodušies no ziemas miega, nebija pa prātam šāda veida piedzīvojums.
Otrajā reizē es devos izpētīt ceļu vienatnē. Tiku par vienu ciematu tālāk. Sapratu, ka virzienā turp viss ceļš principā tiek pavadīts braucot (vai drīzāk jau stumjot) pret kalnu. Nekādi kalnu rumaki mums nav, ir pilsētas atpūtas braucienu riteņi, kas uzdevumu nepadara vieglāku. Padevos, bet tagad vismaz zināju vairāk par to, kas sagaida aiz nākamā līkuma.
Tad nu trešajā reizē, kārtīgi nobriestot šai idejai un sagaidot piedzīvojumu meklātāju kompanjonu, devāmies ceļā un šoreiz arī tikām līdz galam. Nebija viegli, bet mēs to izdarījām.
Jau iepriekš zināju, kur katrs soliņš mums pa ceļam ir paslēpies, Vāciešiem patīk soliņi lauka vidū. Blakus tiem pastaigu celiņiem lauka vidū. Kas bija skaisti, noderīga padarīšana kad esi nolēmis par spīti visam kaut aizrāpot līdz galamēŗķim.
Kad beidzot bijām uzstūmušās visos kalnos kurus atradām pa ceļam, sekoja stāvs kalns lejā un lielisks skats uz ezeru, kurš ir ieskauts nedaudz kalnos (nu nejau kā Šveices kalni, protams, bet tāpat iespaidīgi).
Zināju ka jāmeklē mūris vai cietoksnis. Biju dzirdējusi stāstus un leģendas, ka tāds šeit ir un skaidra lieta, ka jāatrod. Cik grūti tad tas varētu būt, ezers kā ezers, liels bet šķietami lieliski pārredzams. Viņš tāds garenisks un ar daudz tiltiem. iemetu ātru aci kartē un uz labu laimi izvēlējot to, kurš izskatījās pēc gājēju tilta, jo loģika bija pārliecināta, ka pa mūri mašīnas nebraukās.
Pirmais tilts ko atraud un uz kuru devāmies, tici vai nē, nebija īstais. Un tad sākās jautrākais: tūristu kartes pētīšana, urbšanās telefonā, smadzeņu mežģīšana mēģinot saprast vācu, angļu un visus pārējos skaidrojumus un pēc 15 minūšu ņemšanās vējā un saulē beidzot atradām mūsu mūri kartē. Piecus kilometrus tālāk. Pēc nelielas apdomāšanās nolēmām ka, ja jau esam tik tālu tikušas, tad aizbrauksim līdz tai sienai, par spīti kalniem un pauguriem.
Uz mūra tad nu beidzot bijām pilnā tūristu noskaņojumā. Man atkal bija šķitis, ka tā siena būs lielāka un grandiozāka, un varbūt nedaudz vairāk biedējoša (tā jau skaisti, bet šī bija eifeļtorņa situācijas atkārtojums.). Bija patīkami dzirdēt vēl kādu valodu, ne tikai vāciešus. Uz mūra daudz angļus satikām.
Meisterīgi noparkojām riteņus tieši pirms dambja, kreisajā stūrītī. Tikai lai pēc tam atgrieztos laikā ar laivu (kas ir sava veica atrakcija un arī tajā pat laikātransportēšanās pa ezeru) un secinātu, ka mūsu spēkrati ir noparkoti tieši pie paredzētās izejas. Miljons cilvēku kāpj nost un pēc tam vēl miljons kāpj iekšā, un mēs stāvam maliņā, nedaudz sakrstam un mēģinam izdomāt, kā lai ātrāk paķer braucamos un pazūd no šīs vieta.
Cik maldinošas var būt šķietami nomaļās vietas tūristu objektos..
Ceļš gar ezera krastiem un visas mazās pilsētiņas, kurām braucām cari, bija atkal kaut kas savādāks, nekā ierastā Vācija. Lai gan nodefinēt ierasto Vāciju arī ir visai grūti.. Vienā brīdī braucot visu laiku domāju par tām sierainajām mīlas romānu filmiņām kā "Mīla uz Gardas ezra". Filmu neēsmu redzējusi, bet tādu es iedomājos attēloto ainavu. Ezers, saule, māja kalnā ar skatu uz šķietamu nelielu paradīzi. Skaista vieta, ja ir pa ceļam, ieteiktu apskatīt.
Par laikapstākļiem runājot, lutināt nelutināja. Vējš, kuram uz lauka ir kur ieskrieties udzīvoja pilnā sparā. Bet bez saules arī nepalikām. Būtībā nav slikta kombinācija, ja vien tu pus dienu nemēģini rāpties pret kalnu. It kā gatavojāmies, ka kaut kas tāds varētu būt, bet izrādās ar vienu kārtu krēma ir stipri par maz tam laikam kuru mēs pavadījām brīvā dabā. Pirmie saules stari arī pieķerti - pulkstenis iesauļots, kājas un rokas nedaudz apdegušas. Kas nav jau tik traki, neko vairāk es personīgi nevaru gribēt. Mums ar sauli nav tās lieliskākās attiecības.
Pretapdegumu krēms nākamajā ekspedīcijā būs lielāka prioritāte par tēju.
Ceļš bija garšun nogurdinošs, bet no gaišās puses, ja visu dienu stumjies kalnā, tad atpakaļceļš var būt sasodīti patīkama ripošana no kalna. Un godīgi sakot, tā bija vienīgā doma kas spēja motivēt kāpt augstāk.
Protams, ar telefonu nevar iemūžināt lietas kuras saskati ar acīm. Bet nu priekš aptuveniem pirmajiem iespaidiem, būtu jābūt labi.
Viss zaļš, kā vasarā.
Pirmais no trim pilsētciemiem, kuros bijā ezera krasta izpētes laikā. Vienīgais nosaukums, kurš tik iemūžināts.
Pirmais tilts, šis ir tas mans uz labas laimes meklējumu rezultāts. Nav vēsturisks dambis ar iespaidīgiem mūriem, bet tāpat intereansti, un vēlēšanās arī pienācās. :D
Beidzot dodoties pareizā virzienā. Daudz motociklistu.
Secinājām, ka mākoņiem piestāv fotogrāfēties.
Mūra sienas kreisais sāns.
Šis varbū arī izskatās pēc kreisā sāna, bet vispār tas ir labais sāns. Bildes katra no sava sienas gala. Būtībā, kaut kas līdzīgs tam, kas notiek uz Latvijas HES'iem. Tikai šeit ar vēstures piegaršu.
Bija tas prieks un laime paspēlēt manu jauno mīļāko spēli: atrodi savu vārdu. Biju vīlusies, jo atradu tikai divus. Ķelne bija veiksmīgāks pasākums šajā ziņā.
Pilsēta tur tālumā lejā ir pilsēta, kuru sargā lielā siena.
Piestājām atpakaļ ceļā uz piknika pauzi. Ar tējām un maizītēm, un vismazs 30 burotājiem ezerā.
Vācu seriālu iespaidā un tostera deficīta vadītas, nācām klajā ar komisāra Rekša iemīļotajām desmaizītēm, tikai nedaudz labākām. Krāsnī ceptām ar sieru un vēl visādiem gardumiem.
Komentāri
Ierakstīt komentāru