Bonjour, Paris!

Sākšu ar Eifeli un Parīzi naktī. Lai ir skaidrs, par ko būs šis stāsts. 

Šis ir kā iestarpinājums tām dienām kuras tika pavadītas uz kuģa, jo kaut kur pa vidu atradās arī laiks, lai aizdotos uz Parīzi. Tuneļu pilsētu. Es nekad nebiju iedomājusies, ka tur būs tik daudz tuneļi, bet no otras puses šajās pāris stundās, kuras pavadīju pilsētā, daudzi mani priekštati tika mainīti.

Vispirms jau Eifelis. Cik es biju vīlusies tevī, draugs. Visas tās filmas un seriāli bija radījuši iespaidu, ka esi kā liels sargtornis, kurš pieskata un sargā Parīzi. Bet draudziņ, tu tak maziņš esi. 

Mana pirmā vizīte pie Eifeļtorņa beidzās ar vilšanos, jo filmas, seriāli, grāmatas un stāsti manā galvā bija uzzīmējuši vismaz divreiz lielāku iedomu tēlu nekā viņš patiesībā bija. Bet par spīti vilšanās sajūtai, tāpat bija iespaidīgi un vēl viena lieta no darāmo lietu saraksta var tikt izsvītrota. Interesanti arī, ka dienā un naktī tie ir kā divi dažādi torņi - dienā pieticīgs metāla gabalu salikums ar nemitīgu cilvēku plūsmu, kas strāvo tam cauri, un naktī grezns pilsētas aksesuārs, kurš tad gan man šķiet ir redzams no visām Parīzes pusēm. 

Jāsaka gan, ka cilvēki bija mazāk kā biju iedomājusies. Varbūt noveicās, ka ne īsti sezonā trāpījām.

Parīze, Parīze.. Atklāšu noslēpumu, nekad nebiju iedomājusies, ka man šī pilsēta varētu patikt, kur nu vēl tik ļoti cik viņa iekaroja manu sirdi. Man Francija un franči nekad nav likušies vilinoši. Kafija, kruosāni, un valoda, kura mani biedē vairāk kā saprašanas. Tik sarežģīta un fakts, ka franči nelabprāt runā angliski. Viss mans priekštats bija tāds vairāk atbaidošs nekā vilinošs. Bet kad mēs iebraucām Parīzē (jāsaka godīgi, precīzi kad un kur tas notika es nezinu, jo nevienu zīmi tā arī neredzēju) lietas mainījās.

Braukt viņi nemāk, un ja es dzīvotu Parīzē, ar mašīnu pavisam noteikti es nepārvietotos. Aplis pie triumfa arkas bija kultūršoks, un dāmīte, kura pa braucamo daļu pārvietojās ar riteni, radīja priekštatu, ka ir ar nelielām pašnāvnieciskām novirzēm. 

Ne tikai braukšana bija atsevišķs piedzīvojums, arī veids kā viņi noparkojas bija kaut kas savādāks, un vēlreiz pārliecināja mani, ka mašīna Parīzē nav lieliska ideja. Uz šauras vienvirziena ielas, kreisā puse bija pilna ar noparkotām mašīnām. Noparkotas tik cieši, ka iziet cauri tām praktiski ir neiespējami - drīzāk kā filmās, jālec pāri vai jāšļūc pāri (fonā skanot dramatiskai asa sižeta cienīgai mūzikai). Kad es ieraudzīju kā viņas tiek parkotas, sapratu ka man tīri labi patīk pārvietoties ar riteni. Auto tā arī izbīdīja sev vietu - pastum priekšējo mašīnu uz priekšu, tad pastum aizmugurējo uz atpakaļu, un tā lēnā garā bīdies kamēr esi skaisti iestūmies maliņā un netraucē pārējiem braucējiem.

Aizmirsu piebilst, ka arī Parīzes Dievmātes Katedrāle lika man nedaudz vilties. Bet šeit gan multene ir pie vainas. Jo kā tagad atceros, cik augstu izskatījās Kuprītis kad viņš vēroja to, kas notiek lejā. Neskatoties uz visiem vilšanās momentiem, tāpat bija iespaidīgi un interesanti. 

Šī būs kārtējā bilžu galreija. Un pirms dodies pazust kārtējā attēlu kaudzē, vēl neliels iespaids par Francijas mazajām pilsētiņām.

Es nezinu cik nu kuram ir bijusi tā laime pa Francijas provincēm pabraukāties. Mēs izmantojām dienas gaismu, lai apskatītu ne tikai lielo Parīzi, bet arī mazos ciematus, caur kuriem ceļš ved uz Parīzi. Pasaka jau lielākoties - vieni zaļi lauki, zilas debesis ar kādu mākonīti, dažbrīd kāds rapšu lauks, tālumā pauguri un puskalni, un ceļs, kurš met līkumu šurpu turpu. 

Brīžiem tās mazās pilsētiņas gan bija komiskas. Es nemācēšu izkaidrot, no kurienes man šādas asociācijas. Kad braucām cauri tādiem mazākiem ciematiem - gareni, izstiepti gar abām ceļa malām, pārsvarā vienstāvīgas mājas un, ja skaties taisni, tad iebraucot jau vari redzēt, kur ciemats beidzās (zaļās pļavas bija tāda kā visai uzkrītoša zīme). Šur tur vēl patrāpījās kāds luksafors. Nu bezgala skaisti un idilliski. Bet es, kā jau piedzīvojumu meklētājs, nespēju nedomāt par Meksiku vai Teksasu. Visi esam redzējuši vienu vai otru filmu, kur pilns ar kovbojiem un šķietami klusām pilsētiņām, kur svešiniekiem labāk nerādīties. Tik tuksneša vietā te bija zaļās pļavas, un kovboju vietā ik pa brīdim kāds rolleris. Tādu īsti bāru-tavernu arī nemanīju, bet nebija grūti iedomāties kādu startp mājām. Tā bija visdīvainākā sajūta, jo, skaidrs kā diena, ar Meksiku vai Teksasu šīm mazajām pilsētiņām principā nav nekāda sakara. Lai gan.... kas zin.

Es vēl joprojām nezinu, kā ar vārdiem pastāstīt, kāda īsti bija sajūta gan ceļā, gan galamērķī. Noteikti savādāka, un pavisam noteikti pozitīvi savādāka. Tā pati Eiropa ar tām pašām ķieģeļu un betona mājām, un tomēr tās kafijas un kruosāni laikam pamaina noskaņu (nekas, ka visa brauciena laikā nevienu kafiju un nevienu kruosānu neapēdām). 

Kā jau minēju: zaļas pļavas, zilas debesis un ik pa brīdim kāds mākonītis.

Ja neskaita pārspīlēto jumtu, tad stipri jau neatšķirās no mums 

pierastajām pilsveidīgajām mājām. 

Nu.. jāsaka, ka šajā pilsētiņā (kursa nosaukumu tā arī nezinu) 

svarīgs dzīvnieks.

Šajā brīdī es sapratu, ka esam pavisam tuvu savam 

galamēŗķim. Arēna, kāda - nezinu.

Mazie Eifelīši.

Sastrēgumu stuna kā jau visur vienāda. Atšķirība

šeit - uz ceļa nav savilktas līnijas, brauc kā gribi, 

un tas ir viņu mīļākais braukšanas veids.

Aiziet pataustīt gan nesanāca, bet divreiz apkārt apbraukt

gan paspējām. Skaista gan dienā, gan naktī.

Aiz mājas pa labi ir Eifelis. Mūsu stāvvieta bija smieklīgi

un pārsteidzoši tuvu. Šeit vēl visi mācēja noparkoties.

Man personīgi šie koki likās smieklīgi, un pēc tam mulsinoši.

Lai gan beigu baigās tas viss bija nedaudz iespaidīgi.

Es zinu, ka viņš izskatās lielas un draudīgs, bet dzīvē viņš izskatījās

kā mazais mīlīgais Latvijas televīzijas torņa brālēns.

Kuģi un tilti. Man šķiet mēs šo upi šķērsojām kādas

padsmit reizes, un ne reizi nešķērojām vienu un to pašu

tiltu.

Viņš bija tik maziņš, ka ietilpa saulesbrillē!

Pastaigājot apkārt, liekāš ka pie Eifeļa var pielavīties

no visām debespusēm. Pa mazām taciņām un

lieliem tiltiem. 

Šī dāmīte! Kaut kas īpašs. Mēģināja nofotogrāfēt māju.

Un viņai kaut kur aiz muguras bija

Eifelis. Ej un saproti...

Viņš redzēja ka es bildēju un nopozēja.

Mans telefons bija pārāk lēns lai noķertu šo

mūsu lielisko sadarbību.

Kad mēs devāmies apskatīt šo brīnumu, es laikam

gaidīju sajūas kas būtu līdzīgas tai reizei kad es pirmo reizi

ieraudzīju Ķelnes domu. Tā vietā dabūju Rīgas Domu.

Mazs ieskats Parīzē naktī. Kādā pavisam nejauši izvēlētā

vietā. Bez pieminekļiem un pārējiem brīnumiem. Ja man būtu jāparāda kartē,

kur tas ir - es pat aptuveni nezinātu kur rādīt. :D