Nepagāja pat divi mēneši, kad beidzot esmu nonākusi līdz mana četru dienu ceļojuma Šveices ceļos un neceļos noslēguma - krāšņākā un visilgāk gaidītā pasākuma - kalnu ceļu iekarošana. Kā iepriekš noskaidrojām, tad tie bija 37 grādi kuros dienu es sāku, un kurš gan nebūtu enerģijas pilns doties kalnos pēc pāris stundām šādos apstākļos klaiņojot pa pilsētu.
Bet sāksim ar svarīgāko - jāiepērk piknikpusdienas, lai ir ko tajā kalna galā darīt. Ne jau vienkārši brauks pabaudīt dabu, nē, nē, tā pat vien nekas mums nenotika. Viss bija kārtīgi izplānots. Liku lietā savas no rīta iegūtās zināšanas un kā īsts pirmoreiz pilsētas apmeklētājs pat zināju labākās vietas kur doties iepirkties. Izrādās man tik ļoti patīk pievērst uzmanību detaļām, ka pat stāvvietas spēju atrast ar pirmo piegājienu no galvas.
Pie veikala, tas pats biedējoša izskata lielais vīrietis vēl joprojām spēlēja to pašu dziesmiņu uz savas minī ģitāras un ik pa brīdim mēģināja dziedāt līdzi. Nezinu kā viņam ar pauzēm, bet principā kādas stundas četras viņš tur noteikti uzdzīvo pie veikala ieejas. Tagad prātoju par to, kā tas nākas ka es viņu nevienā kadrā nepieķēru.. Lai vai kā, sapirkām maizes un visādus labumus ko likt pa virsu un devāmies pretī piedzīvojumam, kas ved vairāk vertikāli nekā horizontāli.
Sākām ar Castello Sasso Corbaro, kas ir vēl viena pils Bellinzonā, tikai šoreiz augstāk kalnā un jau garantētu ieejas atrašanu. Braucot augšā, protams, šoferīts nespēja neminēt faktu, ka pirmo reizi tur devies ar Ferrari un apmeklējis visas trīs pilis (starp to pili kuru es neatradu un šo atrodas vēl viena). Nav jau tā ka Fordiņa bija slikti braukāties. Kamēr klīdu pa pilsētu biju aizdevusies uz kalnaino pilsētas pusi (kur arī šī pils atrodas) - ar jeb kādu motorisko braucamrīku ir labāk, kā ar kājām 37 grādos. Lai tiktu uz pili ir jādodas zig zagā cauri pilsētai un var paskatīties kādi viņiem pagalmi. Bija skaisti, protams. Nobraucām arī gar kapiem, kā vienmēr ārzemēs, tie izskatījās savādi un savādāki un dīvaini un nepareizi.
Protams, līdz pašai pilij nevarēja aizbraukt. Ne jau tāpēc ka nelikumīgi, bet gan tāpēc ka nezināmu iemeslu pēc mēs izdomājām ka pirmais stāv laukums būs lielisks, un kāpēc gan neiet lieki pakāpelēt pa kalniem manos mīļākajos 37 grādos. Un ar kalniem, jāpiebilst, es nedomāju Gaiziņa pauguru, es domāju tos īstos, lielos, biedējošos, brīžiem pārāk stāvos, serpentīniem klātos kalnus. Zemāk ir bildes kurās var redzēt kā tas izskatās dzīvē bildēs.
Jau pēc pirmajiem diviem līkumiem pavērās skats, kuru grūti tā ietērp vārdos lai precīzi aprakstītu sajūtas un emocijas ko tas iedvesmoja. Uz klints malas, kaut kur tur augšā pie pils mūriem, kāds, kura mīļākā izklaide acīmredzot ir asas izjūtas, ar mistisku, iespējams tīrītāju, ierīci bakstījās pa tām klintīm. Viss jau būtu kārtībā, kaut kā jau tā lieta jāuztur kārtībā. Bet vai tiešam jebkādas drošības ierīces, siksnas, jebkādi tāda veida pasākumi nepieder pie lietas? Es, protams, saprotu ka katram savas idejas par to kā lietas notiek, un pilnīgi iespējams, ka viņam rados kalnu kazas, kas arī izskaidrotu viņa netradicionālās izklaides izvēles. Šīs pils apmeklējums jau sāka izrādīties interesantāks kā jebkurš cits vienkāršas pils apmeklējums.
Ja ieskatās vērīgāk, tad tieši pie lampas staba var manīt
to dīvaino, bezbailīgo būtni.
Mēs, protams, īsti tūristi izvēlējāmies īsāko ceļu, taisni augšā
kalnā, tā vietā, lai zigzagotu pa asfaltēto ceļu, paredzētu kājāmgājējiem.
Pils. Beidzot vienā līmenī, nevis iedomīgi
skatoties no augšas.
Visas pastaigas, karstumi un garie līkumainie ceļi bija tik ļoti vērti lai paskatītos uz pilsētu no augšas. Kā var manīt, pils tāda pelēkā pele vien ir. Tur iekšā ir restorāns un muzejs, kurus apskatījām tikai virspusēji no ārienes. Manu uzmanību vairāk piesaistīja fakts, ka atrodos kalnā, starp kalniem un no augšas varu paskatīties uz pilsētu, kuru pēdējās pāris stundas biju iekarojusi. Kad vari no augšas pētīt un vilkt maršrutus, kurus pirms stundas vēl veici pats, tad pilsētas no augšas vērot ir vēl interesantāk.
Pārsteidzoši lieliski orientējos gandrīz acumirklīgi atrodot visus ceļus un pagriezienus kurus biju veikusi, ņemot vērā, ka apkārt skraidīju bet kartes un plāna (ja neskaita to vilšanās pagriezienu uz upi, kas tā pat līdz galam nemaz neskaitās).
Tā kādu pusstundu tēmējām ar kamerām uz visām debess pusēm un ķērām pilsētas ainavu no visiem iespējamiem leņķiem, ko mazais klints sargs spēja piedāvāt.
kalni, kalni, pilsēta, kalni. es nezinu, vai lieliskāku salikumu
maz varētu iedomāties..
viens paškadrs ar nedaudz pilsētu fonā.
un lūk arī tā pils kura nav paslēpta, bet tās ieeja gan, no augšas
mans mīļākais apskates objekts Bellinzonā.
šis, iespējams, ir viens lielisks krodziņš, kurā var iedzert glāzi vīna,
vai arī šī ir māja kurā dzīvo Sniegbaltītes septiņi rūķīši.
un kāpjot lejā, jau ceļā uz mašīnu es satiku savu draugu pilsētas
izklaides mašīnu, kura ir maskējusies kā vilciens.
Lielisks pluss mūsu izvēlētajai stāvvietai bija kārtējā dzeramā ūdens strūklaka, kas paslēptas pa visiem pilsētas stūriem. Uzpildījām krājumus garajam ceļam un taisnā ceļā uz Gotthard Pass. Kopā līdz kalnu ceļam bija jābrauc kādu stundu. Lai nedaudz nosistu laiku, apspriedām vācu telenoveles un seriālus, un nospriedām, ka liela daļa tiek filmētas Šveicē. Tika apspriests arī sastrēgums, kurš mūs sagaidītu ja dotos atpakaļ caur tuneli. Un nemanot jau bijām klāt krustojumā, kurā pareizo virzienu nemācējām izvēlēties. Tika izmantota iespēja zvans draugam (nu šoreiz gan tētim, bet tās jau tikai detaļas). Pārsteidzošā kārtā, pēc ļoti daudz dienām pavadītām Šveicē, šī bija pirmā reize kad es dzirdēju SwissGerman (Šveices vācu valodu).
Kā man tik ilgi bija izdevies no tās izvairīties, man nav ne jausmas. Bet manas profesionālās spējas ignorēt lietas, neatrast un palaist kaut ko svarīgu garām jau sen sevi ir pierādījušas. Tās bija smieklīgākās piecas minūtes manā mūža. Vācu valodu jau esmu paspējusi atpazīt, ja ne saprast, tad vismaz mācēt pateikt ja kāds mēģina ar mani runāt, ka tā lūk ir vācu valoda. Biju iedomājusies ka Šveicē viņa būs vairāk vai mazāk tāda pati, tikai ar šur tur kādu citu vārdu. Ja tu domā tāpat kā es, tad lec pārsteiguma vagonā, jo Šveices vācu valoda izklausās tieši ne cik kā Vāciešu vācu valoda. Šveicē viņiem patīk runāt pilnīgi izdomātā vācu valodā un ar izrunu, kas atgādina skandināvus. Kā šāda kombinācija ir radusies, man nav ne jausmas, bet fakti paliek fakti. Vēlāk arī noskaidroju, ka dialekti šeit ir vairāk kā saprašanas. Ciemats kurš ir kalnā runā tik savādāka dialektā, ka ciemats kurš ir kalna pakājē ar grūtībām vispār spēj saprast ko kalnieši mēģina pateikt. Lai iemācītos Šveicē komunicēt, ir ļoti precīzi jāizvēlas lokācijas vieta un jāiemācās attiecīgais dialekts, valoda un izloksne.
Mēs atradāmies krustojumā ar diviem pagriezieniem, un neatkarīgi no izvēlētā pagrieziena mēs nonāksim kalna virsotnē, abi ceļi ved augšā. Šeit āķis slēpjas tajā, kāds šis ceļš būs. Ja nogriežas pa labi, tad ceļš ir viens vienīgs serpentīns pēc serpentīna. Ja griezies pa kreisi, tad kā noskaidrojās kalnā dosies pa taisnāku ceļu, kurš ir nesen celts, tautā sauktais - holandiešu ceļš. Klīst baumas, ka holandiešiem ir bail braukt pa oriģinālo serpentīnu ceļu, tad nu viņiem tika izbūvēts taisnāks un drošāks ceļš uz kalna virsotni.
Mēs, protams, neesam no Holandes, tāpēc metām pa labi un sākām nenoteikta km skaita ceļu pretī kalna galotnei. Kāda jēga braukt caur tuneļiem, ja puse no visa prieka braucot kalnā ir katrs jauns skats aiz kārtējā līkuma.
Pa labi būtu Holandiešu ceļš, mūsu pagrieziens ir kreisais.
Pirmā pietura un lieliskie skati.
Braucot mēģināju ķert ceļa noskaņu. profesionāli neizdevies
mēģinājums, bet ko tur daudz, Izskatās ka ceļš tieši debesīs ved.
tā tas ceļš izbūvēts, ja skatās no apakšas.
un tā mēs līkumojām augšā.
Augšā var redzēt Holandiešiem izgrebto tuneli, lai
nav jālīkumo pa kalnu.
bez mazliet mākslas šeit nekādi neiztikt.
Brauciens bija pilns ar dažādām atklāsmēm. Vispatīkamākā bija gaisa temperatūras maiņa. Jau pēc pirmajiem pāris kilometriem, kad pirmo reizi stājāmies iemūžināt apkārtni kadros, pamanījām temperatūras maiņu - uz patīkamāku, atsvaidzinošāku un vēsāku. Ja lejā bija 37 grādi, tad kalna galā jau bija tikai 20. Lūk kādu lomu spēlē 2106 metri pret debesīm, tieši 17 grādus.
Otra lieta ko secinājām bija fakts, ka esam lieliski ceļabiedri. Jo ar kādu citu šādā braucienā stāties ik pa pāris kilometriem, principā aiz katra lielāka pagrieziena, būtu kļuvis jau nepieklājīgi. Bet ja mašīnā sēž divi apsēstie kam patīk uz pasauli skatīties cauri objektīvam, tad šādas pieturas pat ir ļoti vēlamas.
Kamēr mēs nodarbojāmies ar zīlēšanu un rēķināšanu pie tiem pagriezieniem, mēģinot noskaidrot kurš ir īstais un pa kuru mēs gribēsim braukt, tikmēr mums garām pabrauca divi trakie uz divriteņiem. Man patīk braukt ar riteni, pat ļoti, bet uz ko tādu es nekad neparakstītos. Lai gan viņu gadījumā tas noteikti ir pavisam cits stāsts - katru reizi kā mēs apstājāmies, viņi pamanījās mums pabraukt garām, un katru reizi kad mēs devāmies tālāk, mēs pabraucām garām viņiem. Kalna galā mēs ieradāmies ar kādu desmit minūšu starpību. Tātad, vai nu mēs veselu mūžību esam pavadījuši uz ceļa malas knipsējot puķes, vai arī viņiem šī noteikti nebija pirmā kalnā braukšana un tas process nav tik traģisks kā es to biju iedomājusies.
mūsu nejaušie, periodiskie ceļa biedri
šeit jau var spēlēt spēli: atrodi ceļu.
Laiku neuzņēmu, bet, kā var noprast, tad tik ilgs laiks, cik mums tas prasīja, pavisam noteikti nav nepieciešams lai ar mašīnu tiktu galotnē, bet beidzot bijām nonākuši galā - Gotthard Pass virsotnē. Vietā kur satiekas Šveices Itālija un Šveices Vācija (?). Pēc maniem jaunatklātajiem faktiem par valodas īpatnībām, šķiet ka Šveicei nav Vācijas, bet gan vienkārši šveicijas puse. Lai vai kā, domu gan jau uztvērāt. Augšā divdesmit grādos, pēc vasaras tveices kalna pakājē pat gribējās nedaudz domāt ir nedaudz vēsi, bet viss kārtībā - tik tālu tā lieta netika. Bet ja pavisam godīgi, tad tie puiši kuri nodevās peldēšanas priekiem uzdzina nedaudz drebuli. Pārbaudījām ūdeni, nebija karsts.
Papiknikojām un apspriedām garo ceļu augšup. Iemetām aci suvenīru veikalā; pārsvarā govis ar lieliem skanošiem zvaniem, tērptas tematiskos Šveices karoga krāsas tērpos. It kā gribējās kaut ko paņemt, bet nekas nebija tik saistošs lai šo ideju realizētu. Jo reāla bija pavisam kāda cita lieta - latviešu ģimenīte ar krieviski runājošu sievieti, kas bija vai nu ļoti kašķīga sieva, vai arī ļoti nesabiedrisks gids. Ar skaļām diskusijām par to, ka viņa grib mājās, bet visi vēl gribēja izpētīt statuju, kas atradās tepat blakus, gribi negribi sanāca padzirdēt latviešu valodu. Klāt iet sveicināties gan nesaņēmos, jo kautrīgs. Un tā sieviete izskatījās pārāk neapmierināta ar dzīvi. Iedomājos ka šiem vēl ar viņu uz Lucernu jābrauc (ko noklausījos spiegojot pie mājas stūra), nolēmu ka viņi neapvainosies ja pasaudzēšu viņus no brīvprātīgas piespiedu kārtas pieklājības apmaiņām ar tautieti.
Runājot par cilvēkiem, kādus tik dīvaiņus nevar sastapt kalnos. Pie iepriekšminētās statujas pieci biznesmeņi, uzvalkos un ar kaut kādām mistiskām atļaujām ap kakliem, kā mazi puišeļi muļķojās un taisīja dažādas grimases, pozējot un bildējoties un ķiķinot kā tādas skolniecītes.
Lai tiktu pie statujas, kāpnītes bija uztaisītas tikai kādi desmit pakāpieni, pēc tam ir spēle "katrs pats par sevi" - akmeņi, pa pusei iestaigātas taciņas, zāles un nezāles. Cilvēkiem gados tas jau ir pieklājīgs izaicinājums, un dažām omēm patīk pārspīlēt, pievarot visu šķēršļu joslu un pēdējos piecos metros izdomāt, ka viņām tas tomēr nav pa spēkam. Jā, arī šo mēs satikām tur pat, pa kalna galotni klaiņojot.
Pieļauju, pavadod tur veselu dienu, grāmatu varētu sarakstīt par to, cik savādi ļautiņi mētājas pa pasauli. :)
piknikojām blakus šai mazajai spalvu mīļmantiņai.
pa labi muzejs, pa kreisi viesnīca, kuru nevar redzēt.
kā jau minēju, peldētāju netrūka.
Iestaigātā taciņa uz statuju, un tālumā lielā
rozā māja - viesnīca, kuru pirmajā bildē nevar redzēt.
nu jau leģendām apvītā statuja, kas krāj stāstus par dažādiem
ļautiņiem jau kopš 1999. gada.
Statuja ir par godu Aleksandram Suvorovam (1729 - 1800), kurš bija Romas impērijas grāfs, Itālijas princis, un visam pa vidu vēl Krievijas nacionālais varonis, kā arī viens no retajiem ģenerāļiem, kurš nezaudēja nevienu kauju, par spīti tam, ka brīžiem bija skaitliskā mazākumā.
Bet kas ir visinteresantākais, viņam dzimšanas diena ir tieši vienu dienu pirms manējās.
Vairāk informācijas par to, kāpēc tieši viņam un kāpēc tieši šeit šī statuja ir uzliktu gan nevarēju atrast. Vien to, ka finanfsēšanā piedalījušies vairāki Šveices uzņēmēju.
Lejā devāmies pa otru kalna pusi, kas arī bija lieliska, bet šoreiz vairāk ķērām ar acīm nekā ar kamerām - diena jau lēnām sliecās uz beigu pusi, bet mums vel garš ceļš mājup.
Bet pie Velna tilta mēs nevarējām apstāties. Izrādās ne tikai latviešiem patīk leģendas un stāsti par velniem, bet Šveicē arī tādu netrūkstot.
Leģendas vēsta, ka Reuss upe bija grūti šķērsojama, tāpēc kāds zemnieks noslēdzis darījumu ar Velnu, par to ka viņš uzcels tiltu pāri upei, starp kalnu grēdām. Velns piekritis ar nosacījumu, ka pirmais kas šķērsos tiltu būs parādā viņam dvēseli. Un tā Šveices zemnieki piečakarēja velnu un palaida pirmo pāri kazu. Velns dusmīgs, gribēja mētāties ar akmeņiem un iznīcināt tiltu, bet tantuks sazīmēja krustus uz akmens, lai viņš nevarētu viņu pacelt. Vēl šodien 220 tonnas smagais akmens atrodas tur.
Tā ir, arī velnam jāiemācās fakts, ka slēgt darījumus nevar ar kuru katru. Un sīkā druka vienmēr jāizlasa. Taču nevar tik neuzmanīgi pret tādām lietām attiekties.
Tā tad arī bija mūsu pēdējā pietura pirms atgriešanās mājās. Ceļš bija garš un nogurdinošs, un visam pāri lielisks.
Alpu govis, kuras dod šokolādi. Braucot jau pārsimt metrus
pirms tam varēja dzirdēt viņu zvanus, kuri nu būs mana kalnu skaņa.
Kā izrādās, braucot arī kādu gandrīz labu kadru
var noķert.
Slavenais Teufelsbrücke (Velna tilts).
Viskaitinošakais bija fakts, ka atgriežoties kalna pakājē, arī svelme un karstum atgriezās. Un ap to laiku, kad ieradāmies mājās, jau atkal bija trīsdesmit grādi un elpot neviena svaiga gaisa. Temperatūra vien jau ir lielisks iemesls lai dzīvotu augšā kalnā.
p.s. Irina, es ceru, ka šis būs pietiekams lasāmmateriāls.
Komentāri
Ierakstīt komentāru