Likās, ka tikšu cauri ar diviem ierakstiem par četrām dienām, izrādās tik krāsaini gājis ka sanāca veseliem trim. Ja man izdosies visu pierakstīt šodien, protams.
Tātad, kalnu diena, kā man patīk to dēvēt, bija kārtējā diena kad nebija laika gulēt. Pāris stundas nosnaudies un jau atkal celies lai dotos pretīm nākošajam piedzīvojumam. Un tādi bija daudz. Vispirms jau 160 km brauciens no mūsu četru dienu mājām uz itāļu kantona galvaspilsētu Bellinzonu, cauri Šveices kalniem. Man, personīgi, labāku skatu pa mašīnas logu grūti iedomāties - divas stundas izklaide garantēta. Un, protams, mans gids, kuram patika izdomāt pašam savus attālumus.
Turp ceļā, sakarā ar saspringtu laika grafiku, devāmies pa tuneļiem, arī caur Šveices garāko mašīnu tuneli - Gottharda Tuneli. Tajā iebraucot tu esi Šveices Vācu pusē bet izbraucot jau pie vietējiem Itāļiem. Mans gids mani informēja ka tunelis esot 37 km garš (lieki piebilst, ka tie bija klaji meli un tunelis bija tikai 16,9 km garš) un kādu brīdi nāksies tajā pavadīt (par ko gan viņš nemeloja). Vairs precīzi neatceros, bet es biju izskaitījusi tieši cik daudz minūtes mēs tur pavadījām. Noteikti vairāk par piecām, jo pēc piektās vairs nebija interesanti - lai cik pārsteidzoši tas arī nešķistu - betona sienas, mākslīgs apgaismojums un smagā mašīna 150m priekšā pēc piecām minūtēm paliek par ļoti neizklaidējošu skatu. Fakts, ka mēs braucām cauri garākajam tunelim Šveicē tik vien ilgi spēja noturēt manu entuziasmu pozitīvā līmenī.
Starp citu - tunelis mēdz sveicināt tevi radio, neatkarīgi no tā kāda raidstacija ir ieslēgta, laipni lūdz tevi ciemos un noskaita ko drīkts un ko nedrīkst, kas un kā četrās valodās. Ironiski, mēs sveicienu saņēmām brīdī kad es ieraudzīju gaismu tuneļa galā - to kas saules, nevis laternas.
Mani izlaida Biasca (Biaskā), kas ir vienas stacijas attālumā no mana personīgā galamērķa Bellinzonas. Ar vilcieniem, īpaši Tičīno Šveicē, jau spēju tikt galā kā profesionālis. Bez aizķeršanās desmit minūšu laikā jau ar biļeti kabatā, manu jauno suvenīru, sēdēju vilcienā un mēģināju iztēloties kas mani sagaidīs no tā izkāpjot.
Vienu itāļu pilsētu Šveicē jau biju apskatījusi - Lugano - un bija ar ko salīdzināt. Kas bija labāks un kas bija sliktāks, par to turpmākajos teikumos.
Man tika ieteikts apmeklēt pili, kas atrodas pašā pilsētas centrā. Nekas sarežģīts, izkāp no vilciena un ej pa kreisi, ātrāk vai vēlāk ieraudzīsi. Nav pārāk viegls uzdevums paslēpt pili pilsētas centrā. Bet mans eksperta līmenis tūrismā ir maksimāls. Pili ieraudzīju visai ātri, jo patīk ložņāt pa mazām šaurām ieliņām un izpētīt uz kādu apslēptu pilsētas nostūri tās aived. Dažreiz tas nav apslēpts nostūris, bet gan kāds skvēriņš vai kāda paaugstināta platforma ar lielisku skatu; uz vienas tādas arī es pirmo reizi ieraudzīju Castlegrande.
Kā jau minēju , nav pārāk viegli paslēpt pili pilsētas centrā, bet kas ir elementāri izdarāms: paslēpt ieeju pilī. Atdzīšos, ļoti neiespringu uz pils apskatīšanu no iekšienes, bet mana spēja neredzēt, loģiski spriežot, kā iekļūt vienā no galvenajiem tūristu apskates objektiem, ir apbrīnojama.
Pili no iekšpuses neredzēju, bet apkārt apstaigāju un no visiem leņķiem izpētīju. Un pilsētu nevis no kalna vēroju, paslēpusies aiz pils mūra sienām, bet aptaustīju un izstaigāju tuvplānā. Brīdī kad sapratu, ka pils šodien tomēr nebūs manā darāmo lietu sarakstā, varēju pievērst uzmanību svarīgākām lietām - pilsētas ielām, cilvēkiem un skatlogiem.
Izmetot nelielu līkumu pa pilsētu, apskatīju piedāvājumu un nolēmu par labu brokastīm parkā. Paķēru savu ūdens pudeli un maizītes un iekārtojos uz soliņa, kas bija ēnas pusē. Bija vēl agrs un super karsti nebija, bet tāpat neēsmu sajūsmā par sēdēšanu saulē.
Uz blakus soliņa sēdējā vīrietis un lasīja avīzi. Kas it kā nav savādi, bet vērojot no malas uzreiz nāca prātā multeņu īgnie opīši - izņēmuma kārtā sēžot parkā un izbaudot avīzē sniegto informāciju, kad apkārt nav mazi bērni, kas nemitīgi klaigā un trokšņo traucējot koncentrēties. Minūtes divas vēlāk uz soliņā man blakus apsēdās dieviete, kura no sākuma pajautāja vai otrs soliņa gals ir aizņemts (vai arī viņa jautāja cik tomāti nepieciešami boloņas mērcei, itāliski runāju tieši divus vārdu), izvilka pati savu avīzi un sāka lasīt. Šajā brīdī sajutos neiederīgi, jo sēdēju un čāpstinājos kamēr apkārt visi nodevās lasīšanas piekiem.
Kā zinādāma biju nosēdusies divdesmit metrus no pilsētas kartes. Es kā kārtīgs tūrists biju sagatavojis tieši nevienu karti, plānu, maršrutu - nododoties improvizācijai pilsētas apskates laikā. Zināju vien to, ka kaut kur ir upe. Kartē ātri atradu gan upi, gan divus iespējamos maršrutus kā līdz tai nonākt. Kad pulksten 12 dienā ārā ir vismaz 30 grādi, pat dienvidos ar garām pastaigām negribās aizrauties, lai arī cik vieglāk karstumu tur būtu izturēt, tāpēc neviens no maršrutiem nešķita pietiekami pievilcīgs lai to realizētu. Nolēmu pārāk tālu neaizklīst no stacijas, lai varu maksimāli ātri nokļūt atpakaļ un tajā pat laikā arī šo to papētīt pa perimetru.
Nav jau tā, ka neizlēmība ir mana mīļākā īpašība, bet apstākļu sakritības pēc notika plānu maiņa un naivās cerībās apskatīt izrotātu upes krastu ar iespējami skaistiem krastiem, nonākot pie izšķirošā krustojuma tomēr pagriezos uz ūdens pusi.
Pasaka jau bezgalīga: dzidra upe ar skaistu pastaigu ceļu, soliņiem gigantiska kalna pakājē. Tas vismaz ir tas, ko biju iedomājusies. Tikai loģiski šķistu, ja pilsēta kurā vidēji vasarā ir +35°C, izmantotu visus tuvumā esošos ūdeņus un to krātuves. Mans ziemeļnieku vidoklis kā izrādās bija tik ļoti tālu no patiesības, ka grūti aprakstīt vilšanos pēc pāris km garā ceļa - cauri kukurūzu laukam, saulei un armīnieku bāzei - redzēt nožēlojama paskata upes gultni, kur ūdeni cauri aizaugušajiem krūmiem var saskatīt tikai tad, ja zini ko meklē.
Biasca - pilsēta kalna pakājē, rīta drūmā ēnā. Secinājām, ka gluži
šeit negribētos dzīvot.
Par spīti drūmajam rītam un ilgajai ēnai - skats
tāpat ir iespaidīgs.
Vienu itāļu pilsētu Šveicē jau biju apskatījusi - Lugano - un bija ar ko salīdzināt. Kas bija labāks un kas bija sliktāks, par to turpmākajos teikumos.
Man tika ieteikts apmeklēt pili, kas atrodas pašā pilsētas centrā. Nekas sarežģīts, izkāp no vilciena un ej pa kreisi, ātrāk vai vēlāk ieraudzīsi. Nav pārāk viegls uzdevums paslēpt pili pilsētas centrā. Bet mans eksperta līmenis tūrismā ir maksimāls. Pili ieraudzīju visai ātri, jo patīk ložņāt pa mazām šaurām ieliņām un izpētīt uz kādu apslēptu pilsētas nostūri tās aived. Dažreiz tas nav apslēpts nostūris, bet gan kāds skvēriņš vai kāda paaugstināta platforma ar lielisku skatu; uz vienas tādas arī es pirmo reizi ieraudzīju Castlegrande.
Pirmais sktats uz pilsētas vidsulaiku cietoksni no
šauras ieliņas, ceļā uz kāpnēm.
Jau kaut kur tuvāk pieklīstot.
Mans tuvākais mēģinājums piekļūt pilij.
Kā jau minēju , nav pārāk viegli paslēpt pili pilsētas centrā, bet kas ir elementāri izdarāms: paslēpt ieeju pilī. Atdzīšos, ļoti neiespringu uz pils apskatīšanu no iekšienes, bet mana spēja neredzēt, loģiski spriežot, kā iekļūt vienā no galvenajiem tūristu apskates objektiem, ir apbrīnojama.
Pili no iekšpuses neredzēju, bet apkārt apstaigāju un no visiem leņķiem izpētīju. Un pilsētu nevis no kalna vēroju, paslēpusies aiz pils mūra sienām, bet aptaustīju un izstaigāju tuvplānā. Brīdī kad sapratu, ka pils šodien tomēr nebūs manā darāmo lietu sarakstā, varēju pievērst uzmanību svarīgākām lietām - pilsētas ielām, cilvēkiem un skatlogiem.
Tirdziņveikals.
Par godu savai aizmāršībai, man bija tas gods un iespējas iegādāties
mazo ūdens pudeli par 3,50 EUR.
Izmetot nelielu līkumu pa pilsētu, apskatīju piedāvājumu un nolēmu par labu brokastīm parkā. Paķēru savu ūdens pudeli un maizītes un iekārtojos uz soliņa, kas bija ēnas pusē. Bija vēl agrs un super karsti nebija, bet tāpat neēsmu sajūsmā par sēdēšanu saulē.
Uz blakus soliņa sēdējā vīrietis un lasīja avīzi. Kas it kā nav savādi, bet vērojot no malas uzreiz nāca prātā multeņu īgnie opīši - izņēmuma kārtā sēžot parkā un izbaudot avīzē sniegto informāciju, kad apkārt nav mazi bērni, kas nemitīgi klaigā un trokšņo traucējot koncentrēties. Minūtes divas vēlāk uz soliņā man blakus apsēdās dieviete, kura no sākuma pajautāja vai otrs soliņa gals ir aizņemts (vai arī viņa jautāja cik tomāti nepieciešami boloņas mērcei, itāliski runāju tieši divus vārdu), izvilka pati savu avīzi un sāka lasīt. Šajā brīdī sajutos neiederīgi, jo sēdēju un čāpstinājos kamēr apkārt visi nodevās lasīšanas piekiem.
Ērti iekārtojos ēnainajā parciņa pusē, un vēroju kas notiek apkārt.
Šaha laukums parkā ar gigantiskām šaja figūriņām - tāds ķipars kurš
nesen sācis staigāt pats kādu figūriņu varētu aizstāt.
Kā zinādāma biju nosēdusies divdesmit metrus no pilsētas kartes. Es kā kārtīgs tūrists biju sagatavojis tieši nevienu karti, plānu, maršrutu - nododoties improvizācijai pilsētas apskates laikā. Zināju vien to, ka kaut kur ir upe. Kartē ātri atradu gan upi, gan divus iespējamos maršrutus kā līdz tai nonākt. Kad pulksten 12 dienā ārā ir vismaz 30 grādi, pat dienvidos ar garām pastaigām negribās aizrauties, lai arī cik vieglāk karstumu tur būtu izturēt, tāpēc neviens no maršrutiem nešķita pietiekami pievilcīgs lai to realizētu. Nolēmu pārāk tālu neaizklīst no stacijas, lai varu maksimāli ātri nokļūt atpakaļ un tajā pat laikā arī šo to papētīt pa perimetru.
Nav jau tā, ka neizlēmība ir mana mīļākā īpašība, bet apstākļu sakritības pēc notika plānu maiņa un naivās cerībās apskatīt izrotātu upes krastu ar iespējami skaistiem krastiem, nonākot pie izšķirošā krustojuma tomēr pagriezos uz ūdens pusi.
Pasaka jau bezgalīga: dzidra upe ar skaistu pastaigu ceļu, soliņiem gigantiska kalna pakājē. Tas vismaz ir tas, ko biju iedomājusies. Tikai loģiski šķistu, ja pilsēta kurā vidēji vasarā ir +35°C, izmantotu visus tuvumā esošos ūdeņus un to krātuves. Mans ziemeļnieku vidoklis kā izrādās bija tik ļoti tālu no patiesības, ka grūti aprakstīt vilšanos pēc pāris km garā ceļa - cauri kukurūzu laukam, saulei un armīnieku bāzei - redzēt nožēlojama paskata upes gultni, kur ūdeni cauri aizaugušajiem krūmiem var saskatīt tikai tad, ja zini ko meklē.
Ceļš uz vilšanās krastiem.
Pa ceļam, protams, jānodarbojas nedaudz ar mākslu.
Saule
Kukurūzu lauki
Militārās bāzes/
Un galā izsmiekls par upi.
Tīri tehniski jau upe viņiem tur ir, tik klāt viņai tikt tā pašvakāk. Tagad arī nav pārsteigums, ka upe tik pat kā nekad nevienā tūristu ceļvedī nav pieminēta.
Kad izbaudīju sašutumu un nelielu šoka terapiju, devos atpakaļ stacijas virzienā, lai gaidītu savu transportu un dotos tālāk piedzīvojumā. Atklāju ka tur dod arī internetu, un tā es kādu stundu varēju glaudīt telefonu un pētīt kas notiek apkārt, kamēr pati sēžu nu jau pirts veidīgā pilsētā. Iegāju google lai noskaidrotu cik precīzi grādi ārā. Man ziņoja ka ir +24°C un ārā līst. Tā laikam bija cita Bellinzona vai vienkārši klaji meli, jo tā pilsēta kurā es atrados no lietus nebija ne smakas un ārā noteikti nebija 24 grādi, ko pēc tam man arī apstiprināja mans gids - ārā bija +37°C un es biju nodzīvojusies pa pilsētu aptuveni piecas stundas nenoģībstot. Nav slikti priekš ziemeļnieka.
Komentāri
Ierakstīt komentāru