London calling: Betmens un apartamenti (Pt. 2)

Esmu atpakaļ ar jaunām ceļojuma detaļām. Sākšu ar apartamentiem, jo tas bija diez gan smieklīgs piedzīvojums. Vispirms jau jāatzīmē ka sākotnēji atrastā metro stacija bija ar pareizu nosaukumu, tik nepareizā krāsā. Stacija ar šādu nosaukumu bija atrodama uz tieši trīs krāsainām metro līnijām, un ja tev ir kaut nedaudz saprašana par to kā sabiedriskais transports strādā Londonā, tad tev ir arī ideja par to kā tas dzīvē izskatās. Un mūsu sākotnēji izvēlētā pietura atradās uz tām divām krāsu līnijām, kas mums nebija līdz galam pa ceļam. Lūk arī iemesls kādēļ mēs attapāmies taksometrā, braucot cauri Londonas centram ap pulkstens četriem darbadienas pēcpusdienā. To cik raiti šis pasākums gāja ļaušu jums izdomāt pašiem - sastrēgumu stunda ir ļoti interesants un lēns pasākums jebkurā apdzīvotā pilsētā.

Mūsu apartamenti nebija visprestižākajā Londonas nostūrī ar skaistiem vārtiem un dārziņiem pie ieejas. Tie bija paslēpti starp zivju restorānu, aptieku, un austrumu garšvielu veikalu aiz vienkāršām zilām durvīm - jā, kā tai filmā Nottinghila vai kāviņ tur. Ēka sastāvēja no gariem gaiteņiem un aptuveni trim stāviem, kopā kādi 8 dzīvoklīši. 

Mēs okupējām divus, un katrs nāca ar savām personīgajām ķibelītēm - mūsu galā duša nestrādāja kā nākas, otrā galā gultas nebija tik stabilas kāgribētos. Bet visinteresantāk gāja kaimiņiem, kurus satikām pa ceļam gaitenī - ne duša, ne TV, ne gultas strādāja kā paredzēts. Tā bija īsa un uzjautrinoša saruna par to cik dzīve ir netaisnīga, un tajā pašā laikā izklaidējoša. Tās mazās nebūšanas ir tās kas padara pasākumu īpašu.

Meklējot bildes no apartamentiem, es, protams, atradu divas - un tās pašas no vienas sienas divās dažādās dienās. Kur ir palikuši pārējie kadri varam tikai minēt. Esmu vairāk pārliecināta nekā nepārliecināta par to ka vairāk kadri eksistē, bet par cik ir pagājis kāds laiciņš kopš brauciena, bildēm patīk dzīvot savu dzīvi un tās ir kaut kur aizklīdušas, līdz ar to ne tik vienkārši atrodamas. Bet priecāsimies par to kas mums ir, nevis par to kas mums nav. Tad nu lūk - divas bildes ar vienu un to pašu istabas stūri divās dažādās dienās. Labāk lai ir neliels ieskats, nevis nekāds ieskats.

Apartamenti 1: ar vienu no ceļa biedriem nopietnā sarunā.

Apartamenti 2: nekāda vaina gultai, ja neskaita
kakla mežģīšanu kad mēģini skatīties TV pirms gulēt iešanas.

Diena nr. 3

Mūsu rīta saskriešanos ar kaimiņiem jau izklāstīju, tad nu tālāk par Camden Town tirdziņu un tūristu aktivitātēm. Šoreiz vairāk nevis par to kas tas ir, bet gan ko mēs labu sadarījām. Varen īpašs tirdziņš ar ļoti daudz un dažādām izklaides iespējams. Mums kā krāsainam pūlim bija jāizbauda visas piedāvātās opcijas. 
Sākām ar mums visiem labi zināmo Cyberdog veikala apmeklēšanu lai pamielotu acis ar krāsainām un visādām futūristiskām lietiņām, kā arī nedaudz patrennētu savus dzirdes aparātus pavisam ne klusajā ēkā. Es personīgi ātri uzmetu aci lietām un devos suvenīru medījumos kamēr pārējie iekaroja katru veikala tematisko istabu. 

Pēc tam devāmies dziļāk tirgus ielās un klejojām pa ejām - dažas vieglāk izejamas, dažas ne tik viegli - un meklējām ko nu kurais. Kam maks bija vajadzīgs, kam rokassprādzes, kam trīs gredzeni.
Ko tik neatradīsi tajā vietā. Viens nepareiz pagrieziens un tu esi ierauts aprakstītu pastkaršu, sudraba brošu, un cilvēka lieluma zirnekļacilvēka statujās. Gredzenus izvēlējāmies no saldējuma kastēm, zirnekļacilvēka statujām skarties klāt nedrīkstēja, un pēc 15 briļļu uzmērīšanas tika izvēlētas tieši nevienas. 
Pēc ašas iekošanas pie mūsu izvēlētās ieejas, mēs nolēmām pašķirties. Kamēr mūsu plānā vēl bija labākā falafela medības rajonā, grupasbiedriem bija citi plāni (es vairs neatceros kādi). Bet mūsu izvēle palikt un noklīst no iestaigātām takām bija labākā kāda notikusi pāris stundu laikā, mēs iemaldījāmies tajā tirgus nostūrī kurš līdz šīm mums visiem vēl bija svešs un tas bija pilns ar visādiem gardumiem. 
Pēc vēl vienas panašķošanās mēs devāmies uz metro, un ceļš turp bija pilns ar patīkamiem pārsteigumiem. Atradām suvenīru viekalu kuru iekarojām ļoti veiksmīgi, bet vislabākais bija Betmens kurš dzīvoja uz ielas stūra. Nē, ne kā ielasmeita, vairāk kā tāds pieskatītājs, lai ielas drošas un kārtība apkārt.

Gredzenu izvēle tāds atbildīgs darbs.
Joki mazi.

Arī tur bija visādas dzīves gudrības
uz sienām atrodamas.

Betmens - kārtībnieks.

Pēc suvenīru medībām bija pienācis laiks sākt ceļojuma noslēdzošo daļu - vismaz uzmest aci tūristu vietām. Ceļā atpakaļ uz Londonas centru mūs gan sagaidīja neliels pārsteigums, rinda uz metro aptuveni trīs kvartālu garumā. Bet mēs kā pieredzējuši tūristi nejauši apgājām rindu. Kā? - nemācēšu atbildēt, tas bija nejauši, bet ļoti patīkami.

Runājot par noregulētiem tūristu kompasiem, mērķtiecīgi izvairoties no pūļa mēs ļoti veiksmīgi izvairījāmies arī no pareizās metro līnijas un attapāmies pie Temzas upes pāris tiltus tālāk kā plānots. Tā ir kad kārtīgi neizpēta pareizās pieturas un metro līnijas. No gaišās puses mums pa ceļam patrāpījās Eiropas augstākā celte kuru apčamdījām, bet augšā neuzbraucām. Uz tādu izšķērdību mēs vairāk nebijām gatavi. Un mums nemaz arī nebija laika, bija jāizplāno atpakaļ ceļš uz pazīstamākām ielām, jāapskata Londonas acs un Lielais Bens, lai paspētu uz pasākuma noslēguma ceremoniju Meksikāņu restorānā.

Šī arī bija visa pasākuma sliktākā ideja. Sestdienas vēlā pēcpusdienā doties uz vistūristiskāko iespējamo vietu visā valstī. Pārpildīts metro, pārpildītas ielas, pūlis visapkārt - un pūlis ir mana visnemīļākā lieta pasaulē, uzreiz aiz smiltīm. Bet nu kas jādara tas jādara, kas tu par tūristu bez tūristu bildēm? Mēs gan neaizrāvāmies ar pozēšanu, jo tam, pirmkārt, nepietika vietas sakarā ar lielo cilvēku daudzumu, un, otrkārt, ap to laiku mūsu enerģijas rezerves ļoti nopietni gāja uz beigām un viss par ko mēs spējām domāt bija kā ātrāk tik prom no šīs pūļa apsēstās vietas, uz kādu klusāku, mierīgāku, un mazāk stresainu vietu.

Par spīti nepareizām pieturām un pārpildītām ielām, bildes ir izdevušās lieliskas un bija vienas stundas ciešanu vērtas (tā es aptuveni izrēķināju cik ilgi mums aizņēma tikt no lielā panorāmas rata līdz lielajam Benam).

Pēc neciešamas maldīšanās pa tūristu valstību mūsu ceļs veda uz nomaļāku Londonas nostūri, uz kādu meksikāņu restorānu, kur ar jaunu ēdienu nobaudīšanas un atvadu dzērieniem mēs noslēdzām mūsu piedzīvojumu. Uz atvadām ko jaunu pamēģinājām, kas no sākuma gan šķita ļoti slikta ideja, ņēmot vērā to ka Meksikāņiem patīk visos ēdienos likt lietas kas man negaršo, bet beigās iznāca lieliski jo atmosfēra bija forša un garšīga.

Uz atvadām vēl pāris skaistas bildes ar nelielu Ziemassvētku noskaņu. 

Par meksikāņu restorāna nosaukumu runājot, domāju ka, ja esi ticis līdz šaj raksta vietai, viss skaidrs šajā sakarā, man nav ne jausmas kāds tas ir. Bet ja ir vēlme, padod ziņu, tik daudz es vēl varētu noskaidrot, jo tur tiešām bija forši.

Ja gribās Ziemassvētku noskaņu, tad novembris Londonā ir īstais laiks lai sāktu ieskandināt svētkus. Un tā ir lieliska vieta tradīcijām.