London calling: Kā rodas tradīcijas (Pt. 1)

Sveiciens jaunajā gadā. 

Kādu laiciņu ir bijis klusums, es zinu, es atvainojos. Bet tā tai dzīvē noteik. Ja visu laiku dodies piedzīvojumos, nesanāk daudz laika lai par tiem pastāstītu. Es visu kontrolēju, virsraksti ir ierakstīti, tik domas jāsakārto pirms sāku dalīties.

Tik sen nav sirsniņa kratīta, ka pat nesaprotu no kura gala lai ķeras klāt. Un ar ko gan labāk sākt ja ne jauna gada sākumu - to kas mans personīgais. Un ja lasi virsrakstus, tad zināsi, ka tas notika Londonā un šis stāsts ir par to.

Nejaušības ir tik forša lieta. Jāsāk ar to, ka nejauši, iespējams, ir sākta tradīcija manā personīgajā dzīvē. Ne pirmo reizi svinēju dzimšanas dienu Londonā. Iepriekšējā šāda reize bija tieši desmit gadus atpakaļ. Šī atkal atgriešanās pēc tik apaļa gadu skaita nebija plānota, bet gan patīkama sakritība un iespējams pavisam nopietna tradīcijas sākšana (par to cik nopietna zināsim tik pēc nākošajiem 10 gadiem).

Tātad, pie lietas. Šis būs garš stāsts par piedzīvojumu kurš sākās, kā jau visi lieliskie piedzīvojumi, ar garu nakti lidostā un nedaudz vairāk kā vesela diennakts bez miega minūtēm. Man kā pieredzējušam tūristam, protams, ir lietas jāsarežģī. Nu tā lai jautrāk. Un tā es attapos ceļā uz lidostu kas ir aptuveni 3h attālumā no manas Vāczemes rezidences, tā vietā lai cilvēcīgi iekāptu lidmašīnā lidostā kas atrodas 30. minūšu attālumā. Es pieļauju ka pāris eiro ietaupīšana bija iesaistīta, kas ir mans vienīgais attaisnojums šāda veida sevis spīdzināšanai (nebija tik traki, bet visiem patīk dramatizēt).

Ne katru nakti tev ir iespēja pablandīties pa Ķelnes staciju naksnīgās stundās
un satikt visa veida iedomājamus cilvēku tipiņus.

Mans lidojums bija tieši tik agri, ka mana vienīgā opcija bija doties uz lidostu ar spēdējiem transportiem un pāris stundas ballēt pa lidostu. Man par laimi šī bija ļoti liela iestāde un man personīgi mazāk zināma lokācija, tāpēc īpaši nepārdzīvoju. Tur deva brīvu WiFi uz neierobežotu laiku, kas Vācijas standartiem ir ļoti patīkams pārsteigums. Tā tad arī bija mana galvenā izklaide ~6 stundu garumā. Miegs uzmācās tik vienu reizi, un padevos uz nieka 20.minūtēm. Un bija iemesls kādēļ es atradu tukšus soliņus diez gan apdzīvotā lidostā. Šo iemeslu sauc skaļrunis, kurš, pēc skaļuma spriežot, vispār nepārsteigtu ka ir vienīgais visā ēkā un ir vienīgais apskaņošanas avots visos tuvākajos un tālākajos lidostas stūros.

Kopumā nakts lidostā bija krāsains piedzīvojums, lai neteiktu vairāk. Lai visu šo laiku ietērptu vārdos man būtu nepieciešams atsevišķš ieraksts, bet šis stāsts ir par trīs dienām Londonā.

Piebildīšu vien to ka 1h lidojums ir daudz par īsu lai uzlādētu savu iekšejo bateriju nākošās dienas piedzīvojumiem. Kuri turpinājās ar 5h lidostā, lai sagaidītu daļu savu ceļa biedru un kopistiski nodotos Londonas priekiem. 

Arī tas būtu ļoti garš stāsts ar pats savu ierakstu, ja es kādreiz nolemtu nodoties detaļu izklāstīšanai. Varbūt kādreiz tuvākā vai tālākā nākotnē, bet tas noteikti nenotiks šodien.

5h gaidīšana gan bija pietiekami ilgs laiks, lai es pienācīgi izpētītu visas transportēšanās iespējas uz Londonas centru un izvēlētos piemērotāko. 

Arī šajā lidostā deva internetu, bet uz ierobežotu laiku. Uz tieši tik ilgu laiku lai atklātu ka pilsētā neesi vienīgais no sava draugu loka un noorganizētu iepriekš neplānotu tikšanos. Internets un sociālie tīkli ne vienmēr ir tikai bezjēdzīgi laika kavēkļi, dažreiz tie saved kopā tevi ar cilvēkiem visnegaidītākajās vietās. Ja LV neatradās laiks, tad kāpēc gan ne GB.

Atpakaļ pie lietas. No lidostas mēs ar autobusu devāmies uz staciju, kuras nosaukumu es neatceros un tas arī nav svarīgi. Smieklīgi ir tas, ka mūsu pietura bija uz tilta šķietami pilnīgi industriālā rajonā, un ar tik augstām margām, ka es neredzēju kas zem mums atrodas pat lēkājot kā ķengurēns. Ar pāris minūšu staigāšanu šurpu turpu pa vienu un to pašu ielu un pāri vienam un tam pašam krustojumam, mēs beidzot ieslēdzām iekšejos kompasus un uz labu laimi izvēlējāmies ielu, kura par laimi izrādījās īstā.

Kā izrādījās, zem tilta bija sliedes un tālumā tā stacija, uz kuru mūs it kā veda autobuss. To mēs uzzinājām tikai pēc tam kad jau bijām atraduši alternatīvas ceļojuma turpināšanai, bet patīkami ir gūt vismaz kādu apskaidrību pa kādiem rajoniem tu mētājies svešās pilsētās.

Un pieturoties pie patīkamā noskaņojuma, tad piebildīšu ka šeit tad arī notika neplānotā bet gaidītā satikšanās ar cilvēkiem negaidītākajās vietās. Un tā izrādījās pilnīgi nejauši izvēlēta iela gan no mūsu puses, gan no otras puses. Cik forši ir tie pārsteigumi un neplānotie pasākuma pavērsieni - tie kas rada piedzīvojumus.

Par atkal satikšanos svešās valstīs.

Kamēr mēs gaidījām vēl atlikušo ceļā biedru ierašanos, nolēmām laiku kavēt ķīniešu restorānu sienās ar negaršīgu vīnu un nelielu ķīnas mafijas pieskaņu. Mēs sēdējām otrajā stāvā, kur kā izskatījās sēdēt tiek tikai izredzētie (pārsvarā ķīnieši) un rada mafijisku noskaņu - tas ir labākais kā es spēju aprakstīt tās sajūtas kas rodas sēžot ķīniešu resotrāna otrajā stāvā un dzerot negaršīgu vīnu. Ja tev nav idejas par ko iet runa, tad paskaties filmu "Krusttēvs", tam vajadzētu palīdzēt.

Pēc maltītes un negaršīgā vīna, nu jau pilnā sastāvā ar bonusiem, devāmies pa to pašu ielu tālāk un noparkojāmies kādā vietējā "Čili picas" tipa iestādē, kuras nosaukumu es neatceros, lai pabarotu jaunpienācējus un turpinātu vīna svētkus. Apkalpošana bija tik lieliska (sarkasms - daudz), ka ilgi laiku tur netērējām. Ja pasūti augļu saldu vīnu un tev atnes parasto vīnogu sauso, tad skairds ir viens - Anglijā esot itāļu restorāni nav tā vieta kur izklaidēties. Ir jāskrien no viena pub'a uz otru un jābauda atmosfēra. Ko tad mēs arī apzinīgi darījām. Pirmais vakars tāds izpēti vienu ielu pasākums mums sanāca. Pāris krustojumus tālāk arī atradām mūsu nākošo pieturvietu - angļu bāriņu, kura nosaukumu neatceros.. Esmu aizmirsusi kā pievērst uzmanību detaļām, tā notiek kad paņem pauzi no ceļojumu atskaitēm, aizmirstās kā tās lietas jādara.

Katrā gadījumā, vakars noslēdzās lieliski, un par spīti nogurumam, ļoti vēlu. Ar negaidīto viesi palaidām visus ceļabiedrus mājās lai vēl pakavētos britu noskaņās un aprunātos par dzīvi. Jo klejojot kur nu kurais ar nepatstāvīgu lokācijas vietu sanāk tā ka iekrājās šis tas kas pastāstāms - līdzīgi kā man šodien ar atskaišu rakstīšanu. Kas bija smieklīgāk - kad palikām divatā mums pretī sēdēja tāds skumīga izskata puisis un viens pats dzēra savu dzērienu (iespējams, ka tas bija alus, bet es detaļas protams neatceros) un ļoti neveiksmīgi, nezināmu iemeslu dēļ, mūs mēģināja neuzkrītoši nobildēt. Lieki piebilst ka tādos gadījumos būtu vēlams izslēgt zip spuldzi. Vismaz uz pāris minūtēm mēs sajutāmies kā zvaigznes, kas mēs arī esam. ;D

Pēc atmosfēras baudīšanas, kad bija pienācis laiks iet katram savu ceļu, sanāca arī izmēģināt spēkus Londonas metro izmantošanā. Šķita, ka iespējams sanāks neliels izaicinājums, bet ar uzdevumu tiku galā godam un pie tam ar pirmo piegājienu. Tieši tik vienkārša ir klaiņošana Londonā.

Diena nr.2

Kopā tādas mums tīri tehniski bija četras, bet stāsts būs par trim.

Tad nu otro dienu/pirmo rītu mēs sākām ar brokastīm Marble Arch stūra maizīšu pārdotuvē ar personalizētām maizītēm un dzērieniem, apžilbušām acīm, un baložoiem. Neliela domu nokomplektēšana un morāla sagatavošanās garajai dienai bija nepieciešama mums visiem. Tad nu pirmā pietura bija stūra veikals, otrā pietura bija dzīšanās pakaļ veikalam kaut kur Soho rajonā, maldoties pa ielām nezināmos virzienos. Tas tik bija piedzīvojums, kaut biežāk sanāktu meklēt viekalus par kuru eksistenci neesi līdz galam pārliecināts. Tam sekoja tējas veikala iekarošana, un vakars tika noslēgts ar kultūras baudīšanu. Bet nu par visu pēc kārtas.

Borkastis pie Marble Arch bija arī iemesls papozēt tūristu stilā, tos kadrus gan es nezinu kur atrast, bet skaidri zinu ka viņi eksistē - es biju viens no galvenajiem iemūžinātājiem (kāds pārsteigums) visa ceļojuma laikā. Bet kā izskatās, ar ierobežotu pieeju radītajam materiālam. Ko tur daudz, ja gribi redzēt arku tad Google vienmēr var palīdzēt ar atēliem.

Pēc brokastīm devāmies pāri ielai veikalu izpētē uz noteiktu laiku. Daži šo laiku izmantoja vairāk lai izpētītu piedāvājumu, un daži (mani ieskaitot) to izmantoja mēģinot iejukt pūlī un pieskaņoties sienām. Man neizdevās ne viens, ne otrs. Vienam manam ceļa biedram neizdevās viens, bet izdevās otrs. Katram savas īpašās spējas tā teikt.

Brokastu komanda

Brokastu biedrs?

Iejūkot pūlī (vai sienā). Kad veikalā noteiktais laiks
ir daudz par garu tavai patikšanai.

Tālāk mēs devāmies nezināmā virzienā nenoteiktu pieturu skaitu ar autobusu. Mūsu nākošais mērķis bija aptuvena ideja par iespējamu viekala eksistenci. Kur tiešI? Soho rajons. Precīzāk? Neviens nezin.

Tā taču piedzīvojumi rodas. Pēc pus h neizteiksmīgas maldīšanās un atrodot visus veikalus izņemot to vienu vienīgo kuru mēs meklējām, mēs padevāmies tehnoloģiju spēkam un ieslēdzām elektroniskās kartes un sekojām norādēm. Vai tas strādāja? Ne pārāk. Mūs aizveda uz aizdomīga paskata ieliņu kas pilna ar aizdomīga paskata cilvēkiem un sienas vairāk noklātas ar remontdarbu rekonstrukcijām nekā bez tām. Nonākot norādītajā vietā ne miņas no mūsu meklētā veikala. Pēc paris reižu skraidīšanas šurpu-turpu pa šo ielu tika nolemts par situācijas nopietnības noskaidrošanu - jājautā kādam kas šeit vietējais.

Dāmīte no cita veikala mums deva norādes, kas tīri teorētiski bija pareizā virzienā, bet pavisam noteikti ne īsākais ceļš. Beigu beigās viss labs, kas labi beidzas. Un agrāk vai vēlāk mēs nonācām meklētajā vietā, un kāds ceļabiedrs pat tika pie ilgi kārotām lietiņām. Vai nav lielisks nobeigums stāstam? Nē, jo man vēl ir ko piebilst šajā klaiņošanas ekspedīcijā.

Aiz meklētā veikala stūra pāris soliņus tālāk, kamēr pārējie bija aizņēmti ar neatceros ko, iemetu aci šokolādes veikalā. Un kad es saku šokolādes veikals, es domāju veikals kas burtiski sastāv no šokolātes - viss kas pietrūka bija pati ēka veidota no šokolātes (sienas, grīdas un griezti). Bija ļoti saturīga saruna ar pārdevēju kurš dežūrēja pie durvīm par to - kuram garšotu gigantisks baltās šokolādes zaķis? Un kuram pietiktu drosme viņu pagaršot? Tas radījums bija tik mīlīgs un jauks, man personīgi (un dežūrētājam arī, ja viņš man nemeloja) nepietiktu drosme ko tik ļaunu nodarīt tam piemīlīgajam šokolādes zaķēnam. 

Vienmēr prieks parunāt par svarīgām tēmām ar pilnīgiem svešiniekiem.

"Lūdzu uzsmaidi svešiniekiem." Kamēr maldies pa nezināmām vietām,
sanāk visādus brīnumus redzēt.

Meklējot to vienu vienīgo veikalu, tu atrodi vēl dažas skaistas
vietas.

Kad svarīgās sarunas bija pabeigtas un Soho kvartāls izpētīts, varbūt pat nedaudz par daudz, nākamā pietura - tējas viekals. Kur vēl labāku vietu atrast man, tējas atkarīgam cilvēkam, Lielbritānijā. Pa ceļam no metro stacijas es paguvu vinnēt mūsu ceļojumu spēlē - neglītākās bildes īpašnieks. Jā. Es arī nesaprotu kā tas notika - bet tur bija iesaistīts daudz saules un nekā neredzēšanas - un bilde izsnāca super neglīta. Tik neglīta, ka atļaušos vēl pagaidām to paturēt mājas arhīvā (kādreiz tālā nākotnē, es apsolu, to nopublicēt). Bet man šķita svarīgi apkārtējos iepazīstināt ar mūsu spēli, un paziņot ka esmu uzvarējusi vismaz vienā no šīs spēles etapiem.

Tējas veikaliņš bija ļoti daudz stāvos un sastāvēja no ļoti daudz tējām, krūzēm, tējkannām un visiem pārējiem tējas pričendāļiem. Bija pienācis laiks dzimšanas dienas tējām un kūkām, kuras mēs baudījām pašā augšējā tējas veikala stāvā. Pasākumā bija iesaistīti arī negaršīgi limonādveidīgi padzērieni, bet tas nav tik svarīgi.

Pēc tējas veikala iekarošanas bija atlikušas pāris stundas līdz dienas lielajam noslēgumam - Karaļa Lauvas mūziklam (arī, nu jau daļa no tradīcijas) - tāpēc devāmies uz mūsu apartamentiem (par kuriem sīkāk nākošajā rakstā) atpūtināt kājas un prātus, un noskaņoties mākslas baudīšanai. Neliela maršruta plānošana, iekāpšana pieklājīgos apķērbos, un neizdevies mēģinājums iekšejo bateriju lādēšanā (miedziņš). Mūsu divu stundu sagatavošanās laiks bija beidzies un pienācis laiks kārtējo reizi doties dzīvē.

Pirmais izaicinājums šajā vakara posmā bija pareizā virziena atrašana izejot no metro stacijas. Un kā jau visu šo ceļojumu, kompasu dievi bija ar mums un mums izdevās atrast pareizo virzienu ar pirmo piegājienu. Ja tas neliecina par uztennētu tūristu režīmu, tad es nezinu kas cits.

Otrais izaicinājums šajā vakara posmā bija kārtējās kāpnes bez lifta opcijām, un lieliem cilvēku pūļiem. Ne mēs vienīgie bijām nolēmuši baudīt kūltūru un mākslu piektdienas vakarā. No gaišās puses, dzērienus un riekstiņus pārdeva tur pat blakus. Un skats kas pavērās no augšas bija pietiekami iespaidīgs, lai piemirstu par miljons pakāpieniem kas bija jāveic lai nonāktu gala mērķī. 

Izrāde bija skaista, un mūzika bija lieliskā. Un šoreiz mēs (vismaz es personīgi) bijām labāk sagatavojušies iespējamajiem emociju viļņiem un spējām kontrolēt sevi daudz labāk kā pirms desmit gadiem. 

Trešais izaicinājums šajā vakara posmā bija tikšana ārā no lielā pūļa un kaut kā nokļūt mūsu pagaidu rezidencē. Ja dodoties uz mūziklu šķita ka cilvēku ir nedaudz par daudz manai patikšanai, tad spēj tik iedomāties kas tas bija par pūli kad visi kopistiski vienā laikā devās ārā no ēkas. Jā, tieši tik daudz. 

Es par katru cenu gribēju doties pretējā virzienā un pēc iespējas ātrāk ārā no lielajām masām, jo ir kaitinoši kad tavas kustības un virzienus vairāk kontrolē ārzemnieku pūlis nekā tu pats. Un par spīti tam, ka tas nebija taisnākais ceļs mājup, tas bija ceļš kurš mūs veda garām lieliskam restorānam, kura nosaukumu es kārtējo reizi neatceros (es apsolu, tā ir taisnība - ja es zinātu, es noteikti padalītos ar nosaukumiem), un tur mēs pirmo reizi izmēģinājām baltā krieva (white russian) dzērienu un tas nebija tas sliktākais, lai gan nevarētu teikt arī ka viens no maniem mīļākajiem. Piedzīvojuma pēc ieteiktu nogaršot, var gadīties ka trāpīs tieši tavā gaumē. Un apkalpošana, pārmaiņas pēc, bija lieliska - lēmuma pieņemšanā vai izmēģināt to azartisko dzērienu bija iesaistīti principā visi darbinieki. Lielisks komandas darba demonstrējums, un izcila atmosfēra vakara (+ dzimšanas dienas) noslēgumam.

Tūristu komanda.

Sēdējām augstu, kā jau ierpeikš minēju. Bet tā arī ir daļa no
tradīcijas un piedzīvojuma.

p.s. pēc vienas pilnas, otras nepilnas dienas apraksta esmu nolēmusi ka man un Tev ir nepieciešama pauze. Izrādās, vēl joprojām neesmu iemācījusies ierobežot savus vārdus, un tieši tāpēc būs vēl viena tikšanās Londonas noskaņās ar stāstiem par apartamentiem un Betmenu.

+ skaistākas bildes :)