Lietainas atrakcijas un rozā pilis (pt. 2)

Kad īstie parki un ieejas atrastas, tad nekas cits neatliek kā beidzot doties piedzīvojumā. Un kas var būt skaistāks par dienas sākumu ar parādi? Jā. Tu izlasīji pareizi. Kā jau galvenos dienas viesus pienākas sagaidīt, mūs sagaidīja ar parādi. Iegājām pa vārtiem, sapriecājos par egli, un viņi sāk dziedāt no ielas otra gala un nāk tev tieši pretī dejojot un mājot un smaidot un darot visu citu kas pienākas pie parādes. Tajā brīdī mans iekšējais bērns nedaudz pārņēma vadību  un dabūja no priekiem palēkāt apkārt. Tieši tā kā rāda filmās un tu vienmēr domā cik ļoti pārspīlēti tas ir, un cik ļoti tā dzīvē neviens nedara. Precīzi tieši tāda bija mana reakcija.

Pēc parādes beigām varēja sākt lielo parka izpēti un kā pienācīgi tūristi, kāpjot no mašīnas ārā nolēmām ka lietussargi mums nav nepieciešami. Tam par godu arī lielā izpēte tika atlikta, jo lietus lija kā pa jāņiem. Jāsāk bija ar mazo izpēti - veikali.

Pirmā dienas vilšanās arī bija klāt. Mana iepriekšejā pieredze ar Disneju un veikaliem ir vienmēr bijusi pozitīva. Tur vienmēr ir kaut kas skaists, un pat ja Tev to īsti nevajag, tu tāpat viņu nopirksi. Tās ir pildspalvas, pierakstu blociņi kuri tā arī nekad netiek aizpildīti, krūzes, mīkstās mantiņas. Jo cik bieži tu esi Disneja veikalā? Bet tici vai nē, no Disneyland es aizbraucu ar tieši nevienu nopirktu suvenīru. Par cik tā bija mana versija par “palutināšu sevi dzimšanas dienā” un es zinu uz ko es parakstījos, cenas nebija mans darījumu lauzējs. Nē. Tie bija plastmasas trauki, mīkstās mantas kas izskatījās kā lēts Ķīniešu variants, un tikai tad nāk pārdārdzināti džemperīši ar Mikijpelēm, kas arī nedaudz velk uz ķīniešu pakaļdarinājuma puses. Tāpēc ja kāds domā ka es mājās braucu ar pilnu somu Disneja pildspalvām ar plānu tās dalīt apkārt, tad man žēl jūs apbēdināt. Visi mani suvenīri stastāv no dīvainiem čekiem, mini ātrajām biļetēm, un lietū izmirkušas kartes.

Kad suvenīru un veikalu jautājums tika ļoti ātri atrisināts, tad devāmies tālāk, principā nezināmā virzienā. Lietus turpināja līt, bet cik ilgi tu skatīsies uz neglītām plastmasas termo krūzēm un spēlēsi kariņus ar plastmasas zobeniem veikalā?

Šī krūze bija lielisks kandidāts mājās ņemšanai, bet pietrūka tās kvalitātes.

Par kariņu spēlēšanu ar zobeniem veikalā es nejokoju. Nopelnījām pāris greizus skatienus. Viss bija pavisam nopietni.

Slapjā pastaigā nonācām teātrī kurš ļoti ātri tukšojās. Šķita lieliska ideja kura palīdzēs nošaut visu zaķus ar vienu šāvienu - ieņemsim labākās vietas un paslēpsimies no lietus baudot “atrakcijas” nevis ložņājot apkārt un meklējot jumtiņus kur paslēpties.

Šie prieki, protams, nebija ilgi. Jo, kā izrādās, starp uzvedumiem krēslus “jāsaved kārtībā” nākošajai izrādei. Kas nozīmē, ka mūsu tik ļoti lieliskais plāns ar ieņemtajām vietām pirmajā rindā pie pašas skatuves tika ļoti ātri likvidēts.

Devāmies atpakaļ lietū uz atrakciju kas saucās Space Mountain. Cilvēki ar iepriekšēju pieredzi šajā parkā darīja zināmu, ka šī atrakcija pavisam noteikti ir jāiekļauj darāmo lietu sarakstā. Un kā reiz, ieeja bija gandrīz tieši blakus. Ar gandrīz es domāju pāris metrus tālāk, skvēriņa otrā pusē. Un tas var nešķist nekāds lielais izaicinājums, bet kad diena ir tikko sākusies un viss vēl tikai priekšā, lietus līst kā traks, tev nav lietussarga, un saule neizskatās ka plāno Tevi šodien apmeklēt, tad nekāds lielais izaicinājums kļūst par vismaz mazo izaicinājumu.

Ap šo laiku mūsu karte sāka izrādīt nolietojuma pazīmes, lieliski parādot savas multifunkcionēšanas spējas, liekot lietussargam nobālēt.

Arī mūsu otrais plāns, kurš sķiet pēc burtiem būtu plāns B, tika sagrauts tā īsti nesācies. Rinda uz atrakciju bij gara kā līdz rītdienai, laikrādis pie ieejas teica ka rindā jāgaida aptuveni 45 min (ok, es īstenībā neatceros precīzi, bet pietiekami daudz lai mēs pārdomātu mūsu turpmāko rīcību), un mūsu entuziasms nedaudz noplaka. Ņemot vērā ka rindā stāvēšana notiek ārā (un kā velāk noskaidrojās vēl 2x daudz iekštelpās) tad likās pareizāk šo piedzīvojumu atlikt uz vēlāku laiku.
Turpinājums gan uz nedaudz pozitīvākas nots. Stāvot un mīņājoties lietū sapratām ka jāmeklē jumts zem kura kalt nākošo plānu, tātad plāns C. Paejot pāris metrus pa kreisi no ieejas zem nelielas nojumītes mūsu uzmanību pievērsa mazi automāti pie kuriem noskenējot biļeti tu vari izprintēt Ātro biļeti. Ātrā biļete ir maza biļetīte ko tu izprintē un tur ir norādīts laika periods kurā tev jādodas uz atrakciju caur citām durvīm un apejot lielāko rindas daļu tu tiec pabraukāties nestāvot rinda 45 min vai 1 stundu, bet teiksim 10 vai 15 minūtes. Vai tas nav forši?

Uz papīra tas izklausās lieliski. Dzīvē? Ļoti iedvesmojoši izprintēt ātro bilēti ap 12-iem dienā un tava garantētā ieeja norādīta ap pulksten pieciem. Jā, pieciem. Bet mēs jau neies čīkstēt daudz. Ap šo laiku kad tikām skaidrībā kas tās par biļetēm, ko viņas dara, un ka viņas dabūt (jā, tas bija izaicinājums pats par sevi) lietus sāka lēnā garā pierimt.

Pēc lielajām slapjajām lietuslāsēm mazās mitrās nejūtamās lāses šķita pilnīgas pupu mizas. Laiks kā radīts braucienam ar mini retro auto svaigā gaisā pa iezīmētu taciņu. Bija slapji, bet ne tik slapji kā man likās ka būs.

Ja ne izrādi/uzvedumu (tā arī nekad nenoskaidrojām ap ko tur lietas grozās) tad vismaz skatuvi tuvplānā nobildēju.

Slavenais Kosmosa Kalns.

Ieeja uz retro-auto. Atgādina to kosmosa multenīti par Džetsoniem, ne?

Sastrēgumi notiek arī iezīmētās taciņās.

Tur tālumā var redzēt ka sastrēgumi ne tikai notiek lai ārā tiktu, bet arī lai tiktu pie sava spēkrata.

Mūsu nepadošanās laikapstākļu spiedienam lēnām saka atmaksāties ap to laiku kad sastrēgumstunda retro auto iezīmētajā taciņā bija beigusies. Mūsu skatam pavērās ne tikai gara rinda uz mūsu jau izbaudīto atrakciju, bet arī neliels saulesstariņš, kurš atgrieza cerības par nedaudz patīkamāku turpmāko dienas baudīšanu.

Lietus atkāpšanos atzīmējām ar Atlantīdas tematikas zodiaka lidmašīnām. Savās zīmēs gan nedabūjām pasēdēt, jo mana bija kaut kur paslēpusies otrpus karuselim, kompanjona vispār nestrādāja.

Sēžot pretējas zīmēs netraucēja apskatīt pasauli no pāris metru augstāka skatu punkta. Bija forši, man, kā jau pieaugušam cilvēkam kurš 10 gadus dzīvojis 9 stāvā pienākas, uzlidinot savu aparātu līdz pašai augšai palika bail un cik atri pacēlos tik ātri arī laidos lejā. Brauciens pats par sevi bija salīdzinoši īss, precīzu laiku skaitīt nevienam nebija laika, un tajā pašā laikā tieši tāds kā pienākas. Iekāp lidmašīnā, palidinies, uztaisi bildi, un laidies lejā. Cik ilgi tu griezīsies uz riņķi vienā vietā?

Kad brauciens putna lidojumā izbaudīts un saule sāk spīdēt tik ļoti, ka sāc aizdomāties par to kur atrodas tavas saulesbrilles, norādītais minūšu skaits braucienam (viņas bija tik daudz un dažādas ka es vairs precīzi neatceros kur un cik kas bija norādīts, viss variēja no 45min līdz 90min gariem gaidīšanas laikiem) nolēmām izmēģināt nu jau saslavēto Space Mountain braucienu. Nekas ka mums ir “ātrās biļetes” uz pulksten pieciem. Varam arī pastāvēt ap pulksten vieniem.

Jāsaka viena lieta, šī bija labākā ideja 2h laikā. Pat zaudētās teātra pirmās rindas vietas piemirsās. Brauciens bija tieši tik lielisks. Cik bieži tu jūties stabili karājoties kājām gaisā, mētājoties pa amerikāņu kalniņu pilnīgā tumsā? Ne pārāk bieži, ne? Un tas ir iemesls kāpēc šī atrakcija ir iespējams vislieliskākā atrakcija visā parkā.

Un runājot par rindām, staigājot pa parku daudz viņas neredzi. Un, ko es izrēķināju savā galvā vēlāk stāvot pie Indiana Džonsa, Disnejs ir augstas klases meistars rindu slēpšanā. Jautāsi kāpēc es tā domāju? Atbildēšu vienkārši. Ejot garām vienai vai otrai atrakcijai tu manīsi pārdesmit (varbūt 100, mans acumērs nekad nav bijis lielisks) cilvēku tūļājamies pie ieejas ne pārāk garā ne pārāk īsā lidostas zig-zag tipa rindā.  Un tad pienāk brīdis kad tu pavirzies uz priekšu, soli pa solim tu nonāc zem viena vai otra tipa pajumtes un Tev sķiet ka nu tik būs. Kādas vēl 60min gaidīšanas laiks? Es tak jau esmu pie iekāpšanas. Un tu turpini tipināt lēnā garā cauri tumšākam un gaišākam labirintam. Viens pagrieziens, otrs pagrieziens, un kaut kur starp labirintiem tu saproti ka ne šis ne nākošais pagrieziens nav pēdējais, kaut kur aiz sienām cilvēki sajūsmā bļauj, un atpakaļ ceļa vairs nav. Tev nav citas izvēles kā vien lēnā garā tipināt, skraidīt pa kāpnēm augšā un lejā līdz beidzot pēc aptuveni norādītā laika kas bija redzams pie ieejas (pirmo reizi mums laikam izdevās šo laiku apsteigt par kādām 20 min, ja pareizi atceros) tu beidzot esi nonācis galapunktā.

Bet šī atklāsme pār mani nāca pāris h vēlāk. Stāvot rindā uz pēdējo, dienas noslēdzošo, braucienu.

Rinda. Kura man iemācīja, ka izskatam nav nozīmes.

Dāmītes pirmajā rindā ir mans iedvesmas objekts.

Pēc kosmosa brauciena, nelielā ekstāzē devāmies pretī nākošajam piedzīvojumam. Ar prātu vēl kavējoties brauciena emocijās daudz nedomājot devāmies uz nākošo atrakciju.

Nākošā atrakcija bija Zvaigžņu Karu tematikas bildes. Izlaidām to un devāmies uz nākošo atrakciju kuras ieeja bija tieši aiz Zvaigžņu Karu bilžu stūrīša. Kīno ar brīdinājumu pie ieejas par to ka bērneļus līdz noteiktam vecumam nav vēlams vest uz seansu. Tieši tas ko mēs vēlamies. Piesolīts vēl šāds vai tāds numurs dimensiju efekta, vairs neatceros precīzi kurš pēc kārtas tas bija.

Pirmā telpa ir gaidīšanas telpa. Liela, tumša, bez soliņiem un krēsliņiem, bet as kādiem 8 palieliem ekrāniem sakarinātiem pie grieztiem un pie sienām - demonstrē zvaigžņu karu tematiku. Noskaidrojām ka tā nav galvenā atrakcija un ka seanss drīz sāksies, nolēmām ka prom neiesim. Ārā tas laiks tomēr nebija uzsilis līdz vasaras temperatūrām.

Gaidot mistisko seansu - nekur nebija, vai arī mēs nemācējām atrast nekādas norādes par ko tad šis dimensionālais piedzīvojums būs. Diskusijas par to cik ļoti Zvaigžņu Kari nespēlē mūsu stīgas un vairāk nepatīk nekā patīk tika noturētas aptuveni visas piecas minūtes pirms maģiskās durvis sienā atvērās un mūsu skatam pavērās liela kino zāle.

Pirmais ko izdarīju bija ieņemt labāko vietu. Aptuveni pa vidu un tieši pretī ekrānam. Lai gan paniskajam skrejienam nebija liela pamata ņemot vērā ka pa visu zali bijām aptuveni 20 cilvēki. Ietilpība bija stipri lielāka.

Otrais ko izdarīju bija pārbaudīju kas notiek ar krēsliem. Manu, kaimiņa, priekšā esošais, aizmugurē esošais. Atradu tieši neko, izņemot kaut kādu vēja pūtēju. Es gaidīju tādu kā visu-iespējamo-dimensiju pasākumu, kur tevi iesprādzē krēslā un izmētā, apšļaksta, izpūš ar vēju, un skaļi dzied ausī. Viss kas mūs sagaidīja ir neliela krēsla vibrēšana.

Tiekot pāri vilšanās sajūtai par gaidāmos mazdimensiju piedzīvojumu gaidījām ko tad rādīs ekrānā. Pirmais iepauzētais kadrs bija šāds:

Spekulējām par to vai būs kaut kāds citur neredzams īpašais filams treileris, vai kāds cits citur neredzēts kadru salikums. Un, atceroties mūsu sarunu gaidot kad maģiskās durvis atvērsies, es pat nesaprotu ko citu mēs gaidījām. 15 minūšu mazidmensiju piedzīvojums ar vecuma ierobežojumu bija 15 minūšu ātrais kurss Zvaigžņu Karos. Un ar ātrais kurss šeit tiek domāts pilnīgi visas filmas - oriģinālas triloģijas un jaunās triloģijas un filmas kas nav triloģijās - galveno notikumu apskats vienā 15 minūšu vibrējošu krēslu seansā. Jā. Tāds lūk bija kino piedzīvojums Disneyland.

Runājot par rotaļlietu stāstu un kosmonautiem. Kā noproti tad šobrīd mēs turpinam mīņāties pa vienu parka nostūri ejot cauri pilnīgi visām atrakcijām. Nepamanīts nepalika Rotaļlietu Stāsta izklaides brauciens. Šurpu turpu staigājot garām rindu nebija iespējams nepamanīt. Dienai ritot uz priekšu tā šķita ka paliek nevis īsāka bet garāka. Un ja pat 90 minūšu gaidīšanas laiks nespēj aizbiedēt pūli, tika nolemts par labu “ātrajām biļetēm”.  

Un šo ierakstu mēs noslēgsim ar svarīgāko punktu darāmo lietu sarakstā apmeklējot šo parku - rozā pils. Jā, rozā. Visus šos gadus es tik ļoti gribēju apmeklēt šo vietu un bekad lāga neaizdomājos par šo ikonisko pili. Nav tā ka es nezināju ka viņa tur ir un ka man noteikti būs bildes pie šī brīnuma. Es nekad netiku tik tālu lai aizdomātos par krāsu, formu, materiālu. Un tāpēc es biju nedaudzp ārsteigta ieraugot rozā sienu un zilo tornīšu salikumu.

Ko es gaidīju, jautāsiet? Es nezinu. Man nav arī atbildes uz šo jautājumu. Bet laikam skaidrs ka negaidīju rozā pili. Varbūt kaut ko baltu un spīguļojošu. Kā multenēs.

Bet ne par krāsu ir stāsts. Stāts ir vairāk par to ko šī pils simbolizē. Un tā simbolizē to, ka es no sava dzīves darāmo lietu sarakstu varu izsvītrot kātrējo ierakstu.

Viņā varēja uzpākt un paskatīties apkārt, bet nebija īsti lustes rāpties pa slidenām kāpnem un turpināt cilvēku grūstīšanās maratonu, kurš šeit vietām ir varbūt pat nedaudz par daudz iecienīts.

p.s. maziņa. Bet ne tik liela vilšanās kā Eifelis.

Es un pils.

Pils bez manis.