Bet kā tautā saka, labs nāk ar gaidīšanu. Un svarīga ir kvalitāte nevis kvantitāte. Tad nu lūk, esmu atpakaļ ar stāstu par nedēļas nogali Serbijā, no tālā 2016. gada nogales.
Sākšu ar atbildi uz jūsu jautājumu - kāpēc Serbija? Tāpēc, ka, ja aviobiļetes mētājas pa 5 Eur vienā virzienā, tad kāpēc nepamēģināt ko jaunu? Un klīda baumas ka šajā pasaules nostūrī viss ir lēti, jāpārbauda cik ļoti tā ir patiesība. Pēc virsraksta, iespējams, ka var aptuveni uzminēt kāds bija gala slēdziens.
Jāsāk ar lidostu. Un pilsētu. Nebiju galvaspilsētā, devos taisnā ceļā uz trešo lielāko pilsētu - Nišu.
Turpceļā lidojot no Vācijas, man bija tas prieks un laime izsēsties pa 3 vietām vienai pašai. Atpakaļceļā, sēdējām divatā pa trim vietām. Jādomā, ka šis nav tas populārākais galamērķis no Vācijas, kas arī izskaidrotu smieklīgi lētās biļetes. Lidojums ap 2,5h , kā man to patīk dēvēt par grāmatu un diendusas laiku. Man paveicās, ka sēdēju atsevišķi no saviem ceļabiedriem un varēju pilnvērtīgi nodoties lasīšanas priekiem bez liekiem traucējumiem.
Ierodoties galamērķī ārā jau bija vakars un novērtēt tad kur mēs esam iekūlušies nebija nemaz tik viegli. Vienīgais skaidrais pierādījums ka esam galamērķī bija pilsētas nosaukums kurš spīdēja uz lidostas jumta.
Paskontrolei cauri tikām bez problēmām. Jā, tur vēl pārbauda pases (dabuju zīmodziņu - jēj!). Un no turienes taisnā ceļā nonācām pie ieejas. Jā. Lidosta nebija no lielākajām, tā principā bija divu māju platībā. Man personīgi likās ka tādas lidostas vairs nepastāv, principā nekad prātā nebija ienācis ka tādas vispār jebkad ir pastāvējušas. Tas bija neliels kultūršoks, atzīšos, bet ja godīgi, tad man arī nebija absolūti nekādu ekspektāciju par to kā jebkas šajā vietā varētu izskatīties.
Sagaidīja mūs ar nelielu saliņu, tādu lai nebūtu pavisam auksti, bet tomēr ne pārāk patīkami. Izejot no lidostas šķita ka esam kaut kādā ļoti industriālā rajonā izkāpuši no autobusa. Iekštelpās kā normālā stacijā vai autoostā kādi trīs lodziņi, kur piedāvā šādus vai tādus pakalpojumus, ārā viens kioskiņš kur var nopirkt enerģijas dzērinu un apmainīt valūtas. Ak valūta. Jā, viņiem savi dināri, man makā vēl viena 100-nieka banknote stāv. Dzīvojot Eiropā un klaiņojot pa eirozonu ir viegli aizmirst ka eksistē tāda lieta kā paskontroles, citas valūtas, krietni atšķirīgas laika zonas (ne šis gadījums) un vēl šadas tādas nianses, kas nāk komplektā ar lokācijas vietas maiņu.
Neliela pastaiga, ne līdz galam pārliecināti par pareizā virziena izvēli, nonācām pie apļa (kur braukā mašīnas) un tur noķērām taksi. Pastaiga nebija gara, kāds kilometrs. Bet labs rādītājs lai apjaustu cik ļoti nekurienes vidū atrodas vieta, kuru vietējie sauc par lidostu.
Veiksmīgi noķēruši taksi devāmies mūsu nedēļas nogales apartamentu virzienā. Bildēs viss izskatījās lieliski, un viss bija super lēti. Precīzus ciparus gan nemācēšu nosaukt, jo tas bija krietnu laiciņu atpakaļ, bet tā ļoti aptuveni nedēļas nogale izmaksāja tik cik vācijā izmaksātu viena nakts viesnīcā (vidējā aritmētiskā, ne jau Hilton penthouse apartamenti). Vai nebūtu grēks palaist garām lētas brīvdienas?
Apartamenti bija divu istabu dzīvoklis ar balkonu un visām ērtībām. Dāmīte kas mums nodeva atslēgas bija ļoti atraktīva dāma ap 40 (? es nekad neesmu spējusi noteikt vecumu pēc izskata) ar ļoti daudz padomiem par to kā pavadīt divas dienas pilsētā, kurā kā noskaidrojās vēlāk darāmā pietiek vienai pilnai dienai. Viņa mums deva norādes uz šikāko restorānu pilsētā, kurš tad arī kļuva par mūsu otro galamērķi (uzreiz pēc apartamentu iekarošanas). Kā tu teiksi nē, ja vakariņas ar dzērienu izmaksā ap 700 Dināru? Latviski tas būtu nedaudz pāri 5 EUR. heh.
Apartamenti. Tiko remontēti un visādi citādi ļoti patīkami.
Puķu veikali ar briežiem, jo kāpēc ne.
Garšoja labi. Gan ēdiens, gan dzēriens.
Par cik ieradāmies vēlu, daudz laika pētīt pilsētu un ko tā piedāvā pirmajā vakarā nesanāca. Tāpēc daudz neiespringām, pabaudījām pasēdēšanu un iejušanos vietējā ainavā.
Trešā lielākā pilsēta Serbijā nekādā gadījumā nenozīmē ka pilsēta ir liela. Tikai to, ka pārējās pilsētas visticamāk ir mazas.
Ar angļu valodu tur tā švaki, arī šikajā restorānā. Bet tas nekas, jo mums bija līdzi cilvēki kuri, kā izrādās, savās valodās var labi komunicēt arī serbiski. Pārsteigums mums visiem, bet pie reizes arī ļoti noderīga sakritība. Es pie sevis izdomāju, ka tas viņiem kā Vidzemniekam vai Kurzemniekam aizbraukt uz Latgali ar vietējiem pakomunicēties. Tikai šeit vieglāk saprasties nekā Latgalē bez priekšināšanām. Vienīgais kas mums sagādāja problēmas bija tomāts. Jā, tas bija sarežģītākais vārds ar kuru mums nācās sastapties visa ceļojuma laikā.
Noslēdzot vakaru, atstājot dzeramnaudā ~4 EUR (mēs tajos Dināros neorientējāmies tik labi kā gribētos), mēs atstājām ļoti labu iespaidu uz apkalpojošo personālu. Tik labu, ka divas dienas vēlāk apmeklējot šo pašu iestādi mūs atcerējās, un atcerējās arī kurš kuram mīļāks dzēriens. Ja vēlies justies kā slavenība, tad brauc uz Serbiju un atstāj dzeramnaudu kas ir pieticīga Vācijā, izcils serviss garantēts nedēļām uz priekšu (vai vismaz divām vienām).
Vakaru noslēdzām ar ~4 km taksometru braucienu par 1 EUR. Patīkamas pārmaiņas pēc Vācu 2 km un 10 EUR.
Rīts ir lielisks laiks, lai izpētītu kas notiek aiz logiem un izpētīt kādus skatus piedāvā apartamenti. Ko es arī darīju. Šis ir skolas stūris, un pāri ielai ir belašotava. Lai bērniem nav tālu jāiet pēc uzkožamā.
Šis ir nedaudz plašāks skats uz ielu. Ja tā padomā, nezinādama diez gan droši varētu sajaukt šo ar kādu Rīgas mikrorajona pagalmu / šauro ielu skatiem.
Pēc pienācīgi ilga laika karāšanās ārā pa logu un uz balkona (un bija auksti, jo tad vēl bija ziema), un visi pieejamie skati ir iemūžināti (vēlākai izšķirošanai un labāko publicēšanai), ir pienācis laiks doties ielās un iekarot Nišu (heh). Pēc atslēgu īpašnieces norādēm devāmies uz pilsētas centra pusi. Uzreiz pa labi. Cauri parciņam. Garām nepaiesiet. Un tā arī notika, ar pirmo piegājienu nonācām upes krastā, kam sekojot atdūrāmies pret galveno gājēju ielu (kas ir arī vienīgā gājēju iela, bet ne par to ir stāsts).
Tā precīzi kas seko kam, kurā dienā, es vairs nemācēšu pastāstīt, bet kā jau minēju pilsētā ir izklaides vienai pilnai dienai. Mēs izklaides sadalījām divās daļās un visu pētījām lēni, lai nav jāsēž un jāskatās sienās.
Viena no izklaides vietām ir Pils, kas patiesībā ir mūris, kur kādreiz ir bijusi pils, un parks, pilns ar bunkuriem kuri tā brīvi pieejami izpētei. Jā. Visādi mūra un pamatu pārpalikumi, ieejas uz pagrabiem vai kaut kādiem bunkuriem, pilni ar drazām un miskasti. Nu tā, kā pienākas kad nekas netiek pieskatīts.
Skaisti, bet skumji. Ar grafiti bija noklāta liela daļa mūra. Palasot atsauksmes TripAdvisor es neesmu vienīgā kurai šķiet ka par šo pieminekli vajadzētu vairāk rūpēties un sargāt.
No gaišās puses, iespējams pateicoties Nišiešu bezrūpībai, bez problēmām varēja uzrāpties uz mūriem un paskatīties uz pilsētu no augšas. Ja piever acis uz to patstāvīgo smogu, kurš tur bija visu mūsu vizītes laiku, un dorši vien arī visas pārējās dienas gadā, tad skats bija varen iespaidīgs. Varbūt smogs tam piedeva tādu kā šarmu.. iespējams. Katrā gadījumā skats bija baudāms un tāds patīkams.
Upe. Gluži kā Daugavas krastmala, tikai šaurāka. Mēs nācām no šīs puses.
Un devāmies uz šo pusi.
Ieeja pils pagalmā. Vai tā mēs tikai domājām.
Pils vietā mūs sagaidīja šis - bārs? kafejnīca? Nezināsim, jo iestāde bija slēgti.
Pretī, ''pāri ielai'', bija suvenīru veikaliņš. Vienīgais pilsētā.
Šajā bildē izskatās skaisti. Nedaudz mistiski, ar dūmakainu pieskaņu. Kā filmās.
Ja es tur dzīvotu, tad šī būtu vieta kur es būt biežs viesis.
Ar šo arī var noslēgt pirmo stāsta daļu. Kā var manīt, esmu bijis slinks foogrāfs. Es zinu. Bet dažreiz viena bildes pasaka vairāk nekā 5.
Turpinājumā koncentrācijas nometnes un galvaskausu torņi. Nedaudz vairāk vēstures un faktu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru