Nespried par atrakciju pēc tās rindas garuma (pt.3)

Pirms ķeramies klāt dzimšanas dienas noslēgumam, gribēju tik pasveicināt jaunajā gadā. Zinu, ir aprīlis, bet šogad tiekamies pirmo reizi, cerams, ka ne pēdējo. Noslēguma raksts, kā jau gaidāms, garš un bilžu pārpildīts.

Šī raksta lasīšanai nepieciešams - lasītvēlme, fonā disneja multeņu dziesmas, un šampanietis.

Esam veiksmīgi pusceļā. Pat nezinu kā turpināt. Cik interesanti ir lasīt 10 lapu esejas par vienas dienas piedzīvojumiem svešā dzīvē? Un par spīti tam, mēs visi esam šeit un gribam zināt kas notika tālāk.

Pēc pils apmeklējuma mūsu skatam pavērās vēl viens parka stūrīts, pārpildīts ar karuseļiem un atrakcijām. Šeit ir ieskats ar ko tad nācās saskarties dodoties pie mūsu mīļākā arheologa Indiana Džounsa:

1. Karuselis kas ir šī vārda tieša definīcija. Ar personīgo izaicinājumu pacelt kāju pietiekami augstu lai uzrāptos zirgā, bet nepietiekami lai saplēstu bikses. Nokāpšana bija tik pat meisterīgs uzdevums. Ar pirmo uzdevumu tiku veiksmīgi galā, ar otro arī, ja sasist roku pret plastmasas zirga plastmasas sedliem var sankt par uzvaru.
2. Alises labirints. No ārpuses izskatījās kā tīrā bērnu spēle. No iekšpuses izskatījās ka ir sarežğītāk. Apmaldījāmies tikai divreiz, par to cik tas ir daudz vai maz mēs varam padiskutēt tējas tašu karuselī pēc tam kad pats/pati būsi atradis izeju no siržu karalienes pils češīras kaķa uzraudzībā. Happy unbirthday.
3. Karību jūras pirāti. Un pēc rindu garuma izpētes tika pieņemts lēmums, ka šis tas tomēr jāatstāj nākošajai vizītes reizei.

Noskaņa un tādas lietas. Nedaudz ir sanākusi pasaka, ja jautā man personīgi.

Tējastašu karuselis, arī tika atstāts nākošās apmeklēšanas reizei.

Šeit jau mēs tuvojamies labirinta ieejai. Jā, arī uz šo pastaigu bija jāgaida rindā.

Kā jau minēju, no ārpuses skatoties - tīrā bērnu spēle.

Kā izrādās, tā ir nedaudz netīra.

Parks no cita leņķa. Skaisti tur, saki ko gribi.

Kas ir bildes bez izciliem pašiņiem? Sen nebiju gorzījusies gar greizajiem spoguļiem. Godīgi sakot, pat bija piemirsies ka tādi eksistē.

Ceļš pie mūau mīļākā arheologa (ap šo laiku jau būs pieklājīgi sākt dzeršanas spēli - katru reizi kad es rakstu “mīļākais arheologs”, šo reizi ieskaitot, neaizmirsti iemalkot burbuļūdeni) bija interesantu lietu pilns. Tas veda ne tikai gar pirātiem un Mikijpeles pieņemšanas kabinetu.

Iespēju pacienāties ar karstu dzērienu mēs nelaidām garām. Ārā tomēr nav maija mēnesis. Pirmā ēdināšanas iestāde  bez rindām līdz rītdienām ir kas tāds, kam paiet garām ir grēks pēc 4h novembra gaisa. Un ekstra krūze kapučīno ir lielisks bonuss.

Un runājot par ēšanas iespējām, mūsu nākošajai vizītei jau ir dzimis plāns. Cauri metāla detektoriem ienest ūdenspueli nav nekādu problēmu, tāpēc iespējams, ka termoss arī ir atļauto lietu sarakstā. Pieliec klāt svaigas tostermaizes un pikniks gatavs.

Jautāsi kāpēc tāda ķēpa, vai tad tur ēst nedod?

Dod tur ēst. Tur dod kartupeļus frī ar desiņām, kartupeļus frī ar gaļiņām, kartupeļus frī ar kečupu, un vēl tur dod dažāda veida kebabveidīgas lietas un burgerīšus tādus un šitādus. Un to visu var mierīgi noskalot ar glāzi kolas. Vai fantas. Vai spraitu. Ko vien tava sirds kāro. Un tad viss nieka 15 Eur par porciju. Kārdinoši ne?

Man nav problēmas ar ātro ēdināšanu našķiem, mums visiem šad tad tās lietas garšo vairāk par kārtīgu ēdienreizi. Kas mani mulsināja ir fakts ka tādu ēdamvietu pa visu parku bija diez gan daudz un visu ēdienkarte bija principā viena un tā pati. Tad, padomājot par to kas ir mērķauditorija, tas likās nedaudz nepieklājīgi. Es nesaku ka frī kartupeļi jāaizliedz, mēs visi zinam kas bērniem garšo un tas ir tas ko viņi visbiežāk ēdīs atrodoties ārpus mājas. Bet kad tev pat nav izvēles iespēja? Nezinu, nezinu, Mikij. Varbūt ir vērs padomāt par šo tēmu vēl mazliet.

Manas nelielās eksistenciālās pārdomas.

Ja jautātu man, es teiktu lētie ķīnas pakaļdarinājumi. Bet ko gan es zinu..

Mīļākā arheologa atrakcijas kalns. Man perosnīgi patīk krāsas. Un ūdenim ar nav ne vainas. 

Par cik šī bilde tika atdzīta par pasākuma smieklīgākos bildi, tad domāju būtu nepieklājīgi ja nepadalītos. Jā, ir tieši tā kā izskatās - "nobildē mani it kā es šāudītos" bilde. Domāju ka te ir pelnīts mīļākais arheologs. Priekā.

Ekstra kapučīno tase. Par skaistām acīm, kā tautāsaka.

Jā, mūsu "tējas pauze" bija Karaļa Lauvas noskaņās.

Pēc nelielas sasildīšanās, spēku uzkrāšanas un neveiksmīgas interneta medīšanas devāmies tālāk pie mūsu mīļakā arheologa.

Ap šo laiku diena jau bija tuvāk vakaram nekā rītam. Lēnām tuvojās bez-rindas-biļešu izmantošanas laiks (kosmosa kuģis, ja atmiņa tevi pievīla). Un mūsu plāns aizpildīt brīvo laiku vēl joprojām bija mīļākā arheologa atrakcija.

Kā jau gaidāms, tas ko tu plāno un tas kā dzīvē notiek ir divas pilnīgi dažādas, savā starpā nesaistītas lietas. Pretēji visiem fizikas likumiem, parks, tuvojoties vakaram, kļuva nevis tukšāks bet gan pilnāks, un, ieraugot gaidīšanas laiku 70 minūtes pie mūsu mīļākā arheologa izklaides brauciena, tika lemts par labu arī šīs izklaides atstāšanai nākošās vizītes darāmo darbu sarakstā. Mūsu līdz šim mīļākās atrakcijas vēl vienas apmeklēšanas reizi ar iespēju izlaist rindā stāvēšanu neviens nevēlējās palaist garām.

Heh, tik ilgi gājām un tā arī neaizgājām. Piedod, Indiana Džouns. Kā jau teicu, tu vari plānot un shēmot cik un kā tu vēlies, beigu rezultāts tāpat būs pats savs priekšnieks.

Otrais brauciens kosmosa kuģī, kā jau gaidīts, lieliks piedzīvojums ar mazuma piegaršu. Amerikāņu kalniņi ar 360 grādu rotēšanu nekad nav bijuši tik adrenalīna pilni un ar drošības sajūtu plusos nevis mīnusos.

Turpinājumā jautājums Tev - vai esi kādreiz bijis zemūdenē? Personīgi es tagad droši varu teikt ka es jā, esmu.

Kur, tu jautāsi? Tur pat, mazajā lieliskajā parkā Parīzes apkārtnē. Tur kur rozā pilis un labirinti…

Labi, labi. Joks. Tā bija zemūdene, bet ne īstā. Tā bija Nautilusa “atrakcija”. Tu dodies pazemē un ej cauri telpām, kurām ir ļoti zemūdeniska pieskaņa, bet esmu diez gan pārliecināta ka ūdens virs tām ir bijis tik cik no rīta nolija lietus. Tas gan nemaina faktu, ka noskaņas radīšanā  parks ir izcils un pelnījis vismaz trīs cepumus.

Runājot par zemūdeni bez ūdens, japiemin, ka vienā no sienām gan bija gigantisks apaļš logs ar skatu uz akvāriju. Tur pārsvarā bija mehāniskās zivis un viena ļoti liela haizivs (mehāniska), kas tevi pabiedē katru reizi kad atverās loga aizbīdņi. Pastaiga pa zemūdens pagrabiem man atgādināja multeni “Atlantīda”, kur viņi braukājās ar zemūdeni meklēt pazudušo pilsētu. Tieši tā es iedomājos kā tās telpas būtu izskatījušās, ja zīmējumi pārtaptu realitātē.

Pasākuma iemūžinātājs ap šo laiku jau bija kļuvis ļoti slinks. Diemžēl akvārijs, vai precīzāk - tā logs - nav iemūžināts nevienā atrodamā katrā. Tas nekas, būs iemesls pašiem aizbraukt paskatīties.

Zemūdene tika apmeklēta divu iemeslu dēļ - tur nebija rindas, un mums bija pāris minūtes laika pirms otras bez-rindas-biļetes aktivizējas.

Kad rāpāmies ārā no pazemes tad satraukums bija augstos līmeņos. Pastāstīšu kāpēc. Ja likās ka otro reizi ar kājām gaisā karāties kosmosā ir satraucoši, tad ātrās biļetes Uz atrakciju kur īsākais gaidīšanas laiks ir bijis 70 minūtes ir satraucoši kubā. Noslēpumainība un rinda pie ātro biļešu ieejas (jā, rinda lai tiktu bez rindas!) tikai pielēja eļļu mūsu azartikajai ugunij.

30 minūtes vēlāk, dziedošu nīderlandiešu pavadībā mēs beidzot tikām iekšā. Un, līdz ar sliekšņa šķērsošanu, tika sagaidīta ceturtdaļgadsimta vilšanās. Visi joki par to, ka, ja šī atrakcija būs garlaicīga, es būšu vīlusies ļoti, vairs nešķita tik smieklīgi.

Priecāties un gaidīt ar nepacietību, un priecāties par sagaidīto ir vienkāršs vienādojums, kur pozitīvu gala rezultātu var sagaidīt tad ja rezultāts ir proporcionāli interesantāks un aizraujošāks par laiku kas tiek pavadīts gaidot rindā. Jāpiebilst, ka plus punkti par dziedošajiem puišiem priekšā, bet esmu pārliecināta ka tā bija nejauša sakritība nevis parka plānots spriedzes mazinātājs.

2 km stundā ripošana ar pauzi ik pēc 10 metrim kamēr apkārt notiek krāsu karnevāls, un tu rotē uz riņķi šaudīdams savu spēļu lāzeršauteni bez jebkādas saprašanas kas ir tas, kam tu trāpīji nopelnot savus pirmos 700 punktus, tikai bildēs izskatās aizraujoši. Es un Priekšā guļošais 2gadnieks šķiet bijām vienisprāt šī jautājuma sakarā.

Bildes naktīs ar gaismām man vienmēr ir ļoti patikušas. Tam par godu arī sī.

Krāsaini un skaisti, bet tas burtiski ir vienīgais labais no visas šīs atrakcijas. Kā jau teicu, neļauj bildēm sevi apmānīt.

Kā var redzēt, es ātri padevos. Man arī nav ne jausmas par ko man piešķīra šos 3 700 punktu. Protams, paldies, bet nevajadzēja tā censties.

Diāna ir sajūsmā.

Es zinu, bildēs izskatās interesanti. Bet tici man, tā tikai izskatās. Vienīgais kam šī atrakcija bija derīga ir krāsainu bilžu uzņemšana. Garākās rindas rekordatrakcija bija tik liela vilšanās, ka tika mainīti visi dienas plāni. Mājās braukt pēc tik laba dienas sākuma un tik nožēlojamām beigām never.

(Tu vēl spēlē spēli ar šampaniesi?) Mūsu ceļi veda atpakaļ pie mūsu mīļākā arheologa. No ārpuses skatoties rinda bija manāmi īsāka. Kas bija patīkami. No iekšpuses skatoties, kamēr tu neesi garā nestandarta zigzaga rindas vidū bez iespējas pārdomāt un visiem atkāpšanās ceļiem nobloķētiem, nekas cits neatliek kā apbrīnot Disneja parka spējas paslēpt garas rindas, vairs ne gluži tik patīkami. Precīzas minūtes neatcerēšos, bet kā jau nojaut - izskatījās īsāk kā norādītais laiks.

Bet bija pienākusi tā dienas daļa kad rindā stāvēšana ir tāds pats notikums kā iemest ātru aci telefonā, lai pārbaudītu jaunākos ierakstus sociālajos tīklos. Priekšā stāvošais mazais hiperaktīvais zēns kurš spēja pārvērst jeb ko par bungām - sākot ar miskasti un margām, beidzot ar loga rūtīm un blakus stāvošās sievietes lāča formas somu - bija izcils laika kavēklis. Cilvēki ir smielīgi.

Vakara noslēguma brauciens bija skaists, ar izciliem skatiem uz parku. Tas, ka skati bija aiz muguras, nepavisam nav svarīgi. Brauciens skaistajā Briesmu templī ar noslēgumu pilnīgā tumsā ir perfekts trekns punkts šīs dienas noslēgumam. Šis, nevis krāsu karnevāls.

Jāpiemin vēl mūsu neveiklības pakāpe. Pēc tik daudz braucieniem tu jau esi iemanījies un atceries, ka iespēja tikt nofotogrāfētām ir lielāka nekā tik cauri braucienam neiemūžinātam. Mēs, profesionāli parka apmeklētāji, gaidot maģisko brīdi, bet nezinot kurš no brīžiem tad nu būs izšķirošos, pusi no brauciena pavadījām rādot lieliskas pozas katram jaunam pagriezienam un klintij. Un rezultāts ir šāds:

Šīs nu būtu tās vietas caur kurām tu lēnā garā, tipinot pa dursciņai uz priekšu, ceri ātrāk nekā vēlāk nonākt pie atrakcijas.

Šķiet nedaudz pārcentāmies. Vismaz es. Izpozēju ārā no kadra.

Kad vakara pēdējās atrakcijas uzdevums tik aizpildīts un tituls nopelnīts godam, nakts jau bija mūs panākusi, līdz ar to brauciens atpakaļ uz mājīgākām zemēm.

Mūs pavadīja ar salūtu, abos parkos. Mazā odziņa vakara noslēgumam.

Mašīna vēl bija uz vietas, bez visādām soda lapiņām, kas liek domāt ka mašīnas atstāšana, principā, ceļa vidū ir pieņemta politika Francijā. Bet, ņemot vērā Franču infrastruktūras absolūto loģikas trūkumu, es neesmu pat nedaudz pārsteigta.

Viss pārējais bija vakariņas bez rozetes, un noslēgumā nakts brauciens ar 3h garu dienas notikumu kopsavilkuma radīšanu.

Paldies Disneyland. Tu biji lieliska.

P.s. par tām 10 lapu esejām es nejokoju. Šīs dienas detalizētais apraksts, ja salikts uz A4 lapām, ir tieši 10 lappuses garš. Bez bildēm.