Studenta dzīve Vācijas pilsētciemā.

Soli pa solim es beidzot tuvojos pilnvērtīga studenta statusam. Tāpēc sīkāku ieskatu studentu dzīve nemācēšu piedāvāt, ja nu gadījumā ir kādi brīvprātīgie..? 

Vācieši ir tauta kuriem patīk sevi dēvēt par ļoti punktuāliem un precīziem cilvēkie. Un tajā pašā laikā izrādās ka Vācu birokrātija ir visai plaši zināms jēdziens un tā viņi kompensē savu precizitāti? Vai audzina raksturu.. nav ne jausmas. Bet velk līdz pēdējam lietas, kuras var nokārtot 30 reizes īsākā likā. Draudzīgs padoms Tev, ja kādreiz nākas darīšana ar birokrātisko pusi - bruņojies ar pacietību un pēdējo minūšu vētrainam skrējienam, lai visu nokārtotu. Neatkarīgi no tā cik laicīgi tu sāc lietas kārtot.

Bet ko tur daudz par slikto. Pēdējie divi trīs soļi un visi dokumenti būs man kabatā un varēšu uzdzīvot pa visām blakus pilsētām. Jo maģiskā biļete dos man maģiskas spējas klejot pa rajonu bez maksas. Grēks neizmantot iespēju, man - profesionālajam tūristam. 

Par laikapstākļiem runājot, dzirdēju ka Ogrē plūdi. Es nezinu, sakritība vai nē, bet tā vien šķiet ka ūdens dusmojas kad es dodos prom. Jau otro reizi pēc kārtas es nokavēju plūdu. Tas visu gadu celtais dambis tāds izdevies projekts šķiet. Man arī ir aizdomas, ka mājās kaķis atkal pazaudēts un apmainīts pret citu, lai es nepamanu.. jo tāda mīlināšanās nav dabiska viņu starpā.

Ko gan par studenta dzīvi es varu pateikt. Lai kur arī atrodies, saņemt paciņas pa pastu vienmēr ir kā mazi Ziemassvētki. Pat ja neēsi mājās kamēr Ziemassvētku vecīša palīgs ir ieradies, nekāda stresa, priekš kam kaimiņi domāti. 

No kaimiņu tantes dabūju savu super paku. Un nav jau tā, ka es sūdzos, bet, mammu, nopietni - 20 adatas. Man vajadzēja 5.. (stāsts ir tāds, ka Vācijā nepārdod normālas adāmadatas. tikai tās pelēkās matētās. un man viņas nepatīk)

Mazie Ziemassvētki kartona kastē.

es saprotu, ka nav žēl, bet 20?!

bet pirmais zeķu pāris tulīt jau būs tapis. Ja tik liels kamols maksā 1 EUR, tad man tas vienkārši ir jānopērk.

Ziemassvētku pirmā daļa nu ir beigusies. Zeķes pabeigtas, jo iepriekšējās mājas čībās jau caurumi izskraidīti. Labākais ir tikai priekšā. Lai cik smieklīgi arī nebūtu, ir maz lietas kuras es būtu gribējusi redzēt vairāk tajā kastē kā tās 4! pakas ar tēju. Zinātājiem nebūs pārsteigums, manas attiecības ar vaniļas tēju ir ļoti tuvas, lai neteiktu vairāk. 

Un kā gadījies kā ne, par savu nākamo 3 gadu dzīesvietu esmu izvēlējusies tieši to valsti, kurā neviens pat nezin par vaniļas tējas eksistenci. Ak, prieciņš. Vai mērfijs varētu būt vēl kaitinošāks. 

Šajā gadījumā mācibu daļas vadītājas vārdi, super forša tante, ir tieši vietā: dažreiz par lietām ir jāpacīnās. Un ar atbalstu no mājām varu turpināt slīkt savā ne tik neveselīgajā atkarībā, pārmaiņās pēc. 

kādam mēnesim pietiks.

Lai arī es vēl joprojām neesmu pilntiesīgs students, kaimiņam no trešā stāva ir vienalga. Viņš tāpat mani vazā līdzi uz visiem studentu pasākumiem. Kā piemēram, diseni universitātes ēdnīcā. Un jā, tas ir tieši tā kā izklausās. Visus galdus saliek vienā garā letē, izsauc ceļojošo bāru ar stiprajiem dzērieniem un par niekas 3 EUR vari iet un izklaidēties (stiprie dzērieni par atsevišķu samaksu, un viņi nebija to vērti).

Manā gadījumā, labi ja tiesības ir kabatā. Jo pat tur man pārbaudīja dokumenti. Valsti vari nomainīt, bet tāpat neviens netic, ka esmu pilngadīga. Neko darīt, kompensēju to ar četrām stundām uz deju grīdas, ar pārsvarā nepazīstamiem cilvēkiem, tad padevos un sāpošām kājām vedu kaimiņu mājās, jo viņam nākošajā dienā jāmācās. 

Aizmirsu pieminēt. Tas normāli, ka studentu balle trešdienas vakarā. Jo kāpēc ne.

Jāsaka, ka dejošana pie vācu repa nav mana mīļākā nodarbe. Viss skaisti, tik pie mūzikas varēja nedaudz piedomāt.. mūsu skolas diesēs mēdz skanēt labāki gabali.

Isais garais ieskats šīs nedēļas aktivitātēs nu būs. Par laikapstākļiem tad rīt pasūdzēšos.