Nav noslēpums, ka uz nenoteiktu laiku esmu atgriezusies ziemeļos. Ceļš kas veikts nebija tipiskais pāris stundu lidojums mājup, šoreiz uz mājām devos caur dienvidiem.
Sagaidīju savu transportu ar trim ciemiņiem. Uzdzīvojām pa manu pilsētciemu pāris dienas, tā teikt iepazināmies ar apkārtni, nosvinēju atvadu ballīti, kas nebija paradzēta man - bet es tāpat aizdevos projām pirmā - un tad uz Šveici piedzīvojumus meklēt.
Nekas traki sarežģīts - 670 km, bet visi kilometri Vācijā uz bāņiem, nekāda vaina ne? Liela daļa ceļa arī bija tik garlaicīga kā izklausās - aptuveni sešas stundas taisns ceļš bija mana vienīgā izklaide. Ar pāris pieminēšanas vērtiem izņēmumiem. Ja nav nācies daudz braukāt, tad tās kalnu ielejas kam pāri sanāk braukt ir diez gan iespaidīgi skati, kurus es mēģināju iemūžināt kā nu varēju, bet beigās pilna kamera ar tipiskām nekam nederīgām bildēm, kas bildētas caur kustīgas mašīnas stiklu.
Bet ko ceļotājs parastais ar mazu pieredzi Vācijas bāņos piemirst pieskaitīt ir sastrēgumi. Un Latvijas sastrēgumi ir niecīga aizķere salīdzinot ar to kas notiek uz lielajiem bāņiem. Kad piecām joslām ir jāsaiet vienā, jo puiši lēnu garu ņem nost pagaidu apzīmējumus no ceļiem, tad divi kilometri divās minūtēs pārtop par diviem kilometriem apaļā stundā. Par nelaimi mūsu ceļā gadījās šādi šķēršļi, bet par laimi tikai divi. Kā jau optimistam pienākas, varēja būt arī vairāk.
Šādas pilsētiņas ik pa brīdim pavīdēja aiz loga,
mans veiksmīgākais iemūžinājums.
Te bij viena pauze paņemta, kā redzams nodarbojos nedaudz
ar mākslu.
Man personīgi būtu bail pa tādu ceļu ar moci braukt,
bet šie šķita profesionāļi.
Gar Frankfurti braucot pārsvarā bija šādi skati.
Reti, bet tuneļi arī bija. Vācijā mazāk, bet tā pat
skaitās.
Mans veiksmīgais un neveiksmīgais kadrs. Tilti un ceļi - izdevās,
mans mēģinājums parādīt cik sasodīti stāvs
kalns mums bija jāpievar - ne tik lieliski izdevās.
Lūk kā ir jāceļo. Ar triciklu un istabu. Kāpēc izvēlēties tikai
vienu?
Atlasīju interesantākos kadrus no garā ceļa, lai nenāktos skatīties simtiem vienādas bildes un izlikties ka visas ir satriecoši interesantas, kaut atšķirās vien ar koku izkārtojumu ceļa malās. Diemžēl to Salatēvu, kurš brauca baltā mersedesā un kādu brīdi stāvēja mums blakus vienā no sastrēgumiem, man nesanāca iemūžināt lietojamā kadrā. Gan jau arī brauca brīvdienās, līdz ziemai vēl kāds laiks (vismaz uz dienvidiem no Varšavas - gandrīz visur), var paspēt atpūsties.
Un protams, vēl viens pieminēšanas vērts piedzīvojums uz Vācijas autobāņiem ir lietus. Un ar lietu es domāju vētrveidīgu krusas uzbrukumu. Mierīgi braucot kaut kur starp Mainheimu un Štutgarti, izbraucam uz kārtējā tiltveidīga bāņa posma un burtiski divu minūšu laikā sākas stiprs lietus un vējš (pirms tam bija mākoņaina saule) - vēl vienu minūti vēlāk bānis ir pilnīgi paralizēts un sākas krusa. Pa ātriem bāņiem var diez gan ātri iebraukt arī vētras epicentrā. Bija interesanti, bet vai es gribētu ko tādu piedzīvot vēlreiz? Domāju, ka ne pārāk.
Tālāk no bāņiem cauri maziem pilsētciemiem un pirmajiem lielajiem kalnainajiem ceļiem braucām pakaļ mūsu trūkstošajam pasažierim uz mazu viesu namu, kaut kur meža vidū pie pašas Šveices robežas. Navigācij izveda mūs pa aizliegtiem ceļiem un serpentīniem, viltīgajiem vācu pļavu taku ceļiem, kas šķiet ir pamesti un nevienam vajadzīgi, bet patiesībā ir viens no publiskākajiem ceļa posmiem no dažādiem punktiem A uz dažādiem punktiem B. Un es izbaudīju katru jaunu līkumu, jo tie pavēra skatu uz ar vien lielākiem kalniem un skaistākām dabas ainavām. Būs atkal jātic uz vārda - arī šeit bildes caur tonētu mašīnas logu izdevās ne pārāk izcilas.
Šis ir labākais ko spēju piedāvāt sakarā
ar kalniem un skatiem no tiem.
Pēc nezināmu stundu skaita esam sundas attālumā no mūsu galējā galamērķa,
tik piektais pasažieris jāpaķer.
Tie vācieši tak ir viena unikāla tauta. Vieta atrodas kaut kur nekurienes vidū,
tuvākā apdzīvotā vieta ir divu kilometru attālumā,
un tā pati mazs ciematiņš. Kur ir kāda lielāka pilsēta man pat nav
nevienas idejas. Un šis restorāns Rainas upes krastā pie
Šveices robežas ir pārpildīts ar cilvēkiem un galdiņi vēl tiek rezervēti.
Protams, mana mīļākā izklaide - nodarbošanās ar mākslu.
Tā jau glīts dievpamestā nostūra viesu namiņš.
Pretī viesunamam ir kalns, kurš paslēpts ar kokiem, un kalnā paslēptas
tādas kā pilsdrupas. Bija jau vēls un metās tumšs, tāpēc arī
šoreiz daudz skaistas bildes nesanāca, bet izskatījās skaisti.
Nobeigumam atkal nedaudz mākslas.
Ar to arī garais ceļš TURP noslēdzās, vēl stundas brauciens cauri neskaitāmi daudz tuneļiem, līkumiem un Šveicei, un bijām nonākuši savā gala galamērķī.
Nākamo dienu sākām ar Cīrihes Zoo iekarošanu. Es vairs nebiju vienīgā, kas apsēsta ar bildēm un pasaules vērošanu caur objektīvu, kas arī bija patīkama pārmaiņa. Kā jau lieli bērni sākām mūsu zooloģisko pasauli ar apmaldīšanos un nespēju atrast zoodārza ieeju, par spīti norādēm gan ceļa zīmēs, gan krāsainajām dzīvnieku pēdām uz ceļa, bet beigās mums tas tomēŗ izdevās un veiksmīgi nonācām dzīvnieku pasaulē. Uzpildījām savu ūdens pudeli pie ieejas esošajā strūklakā (jā, dzeramā ūdens strūklaka kur tu vari ņemt ūdeni cik tik uziet un visiem būs vienalga) un bijām gatavi pētīt zvērus.
Kā pirmo apmeklējām tropu māju. Ārā bija aptuveni 30 grādi un mēs devāmies uz tropu māju. Šī nav tipiska tropu māja, tāda kā Latvijā. Šajā tropu mājā, līdz ko tu ieej pa durvīm - tu arī esi nonācis būrī (kas gan bija vairāk kā siltumnīca) kopā ar dzīvniekiem. Lai kaut ko redzētu - putnu, ķirzaku, mērkaķi, sikspārni - tev lēnā garā jāvirzās pa celiņu un pašam jāmeklē pa kokiem un zemi kur nu tie mazie razgaļi ir paslēpušies. Atradām visādus putnus un pārsvarā zaļas mīlīgas ķirzaciņas. Mērkaķus nesatikām, bet dzirdējām - pēc tam satikt arī vairs negribējās - pēc tādas bļaustīšanāš, kas saproti ka viņi brīvi skraida tur pat kur tu šobrīd atrodies, palika nedaudz neomulīgi. Bet viss beidzās labi, mēs tā arī nekad nesatikāmies.
Par sikspārņiem runājot, to varēja iet meklēt kāpjot tādā kā skatu tornītī. Pie trepītēm bija norāde par to cik grādi ir iekšā lejā, un cik ir kad uzkāpj augšā. Mums, protams, ar +32 tropu grādiem bija par maz un nekas cits neatlika kā vien rāpties augšā uz koku galotnēm izbaudīt +42 tropu grādus ar naivu cerību dienas vidū satikt tur sikspārņus. Un tici vai nē, pēc +42° tie +32° patiešam šķiet atvēsinoši un kādu mirkli pat dzestri. Protams, uz minūtēm piecām ne ilgāk.
Pēc tropu mājas aizceļojām uz jauno ziloņu māju, klausoties stāstus kā tie tika veselu gadu gatavoti transportēšanai no vecās mājas uz jauno - pieradināti pie konteineriem, lai viņiem nav bail iet iekšā un ārā, un visādi citādi sagatavoti pāris simt metru garajam transporēšanas ceļam.
Beigās izmetām vēl kādu līkumu gar flamingo, kamieļiem un zebrām, un tā mēs trīs stundas bijām nodzīvojušies pa zoodārzu, netiekot apskatīt vēl aptuveni pusi no dzīvniekiem, bet nekas - tas nākošajai reizei.
Jā, ši bija ieeja līdz kurai mēs aizgājām, izdomājām
ka esam aizgājuši nepareizi un metām riņķī uz pretējo pusi līdz
nākošajam krustojumam, lai saprastu ka bijām uz pareizā viļņa
iepriekšējā reizē.
Iepriekšminētā ūdens oāze pie Zoo ieejas.
Šie mūs sagaidīja pie ieejas. Viņi gan no plastmasas, jo tie dienvidi tomēr
nav paredzēti ziemeļniekiem. Vismaz ne ilgtermiņā
Bija akvāriji, kurus vienmēr ir jautri bildēt un cerēt uz labu gala
rezultātu.
Satiku Gloriju.
Mācētu Vāciski lasīt (lasīt māku, bet ar to saprašanu ir kā ir)
varētu pastāstīt kas precīzi ir šis mazais pūkainais radījums.
Šim dzeltenajam draiskulim pamatīgi patika pozēt
un izrādīties mums ar dažādiem trikiem. Dzimis lai būtu uz skatuves.
Karte, nākamreiz noderēs.
Pa ceļam uz tropu māju, tieši pie ieejas ir šāds slidkalniņš bērniem,
kurš varbūt sākotnēji liekas tāds nedaudz pašnāvnieciski uzbūvēts, bet redzēju
bērnus braukājam. Ātrums nebija tik liels kā man sākumā šķita.
Ieeja +32° siltumnīcā ko dēvē par ekspozīciju.
Ejot iekšā izskatās kā tādā fantastikas filmā,
ceļojums uz zemes centru.
Un piecus soļus tālāk jau ir galīgs tropu mežs.
Manījām pirmo putniņu, lai kas viņš tāds arī būtu.
Tad nu šīs ir kāpnes uz karsto elli - kas to būtu domājis,
ka tās vedīs augšup ;)
Šis pusceļā, vispār nebija sajūta kā pirtī. Vispār negribējās dvieli
sev pie rokas. Vispār vispār.
Kā jau varēja nojaust. Neviena sikspārņa, bet skats tāpat bija pietiekami
interesants un nepieredzēts. Lai arī sajūta bija kā pie pekles vārtiem stāvot (vismaz
kā es to iedomājos savā galvā), bija tā vērts. Stāvēt pie grieztiem un klausīties kā kaut
kur pa vidu mērkaķi uzsāk kautiņu savā starpā bļaujot trakāk
kā pagalma kaķi to mēdz darīt.
Jaunā ziloņu māja.
Galīgi miera mikas.
Ja nu kādreiz viņiem uznāk vēlme iziet pastaigāties, tad pašiem savs
dārziņš arī ir pieejams.
Savvaļas buļļveidīgie - gan jau kalnu govis.
Par šo lidojošo dzīvnieku tā arī netiku skaidrībā. Izskatās
ka lidojošs, bet ganās gar bembijiem, kur nav neviena sķēršļa,
lai aizlaistos lapās. Iespējams ka apskates dzīnieks zoodārzā, iespējams
viņš vienkārši meklējaunu draugus.
Bembiju lauks.
Flamingo.
Baigi simboliski, ja Rīgā vienmēr sāc ar flamingo lauku, neatkarīgi no izvēlētā maršruta (gandrīz vienmēr), tad šoreiz ar to nobeidzām savu ieskatu Cīrihes Zoo.
Ar to mans garais mājupceļs caur dienvidiem bija tikai pusē, bet jūtu, ka pietiekami daudz informācijas ir sabērts šajā ierakstā, lai varētu paturpināt nedaudz vēlāk ar atsevišķu stāstu par to kā es uzdzīvoju Belinzonā un kalnos.
Komentāri
Ierakstīt komentāru