Kā jau solīju, ceļojumus turpinām kalnos. Bet pirms tam neliela atkāpe no maršruta. Es ne tikai pa kalniem dabūju paskraidīt, bet kā izrādās arī lielāko ūdenskritumu Eiropā apskatīt. Tad kad es tur biju, tādas detaļas tika izlaistas, informējot mani tikai par tikai to, ka būs skaisti un liels ūdenskritums. Atgriežoties mājās, pārskatot bildes un veicot nedaudz padziļinātāku izpēti par apmeklētajām vietām visādas jaunas lietas var uzzināt.
Jāsāk jau ar to, ka nekad nebiju domājusi par lieliem ūdenskritumiem tieši Eiropā. Parasti pirmais kas nāk prātā it Niagāras ūdenskritums, vai kāds cits vispār zināms ūdenskritums kaut kur pasaulē. Bet kā izrādās arī Eiropai ir savs lielākais ūdenskritums (kas īstenībā ir tikai loģiski) un kā izrādās es to esmu apskatījusi pati savām acīm. Ja arī tu esi tikpat labi informēts par to, kāds tad ir šis ūdenskritums un kur tādu var atrast, tad šeit es apkopoju nedaudz informācijas par to kas un kā.
- Eiropas lielākais ūdenskritums atrodas pie Vācijas un Šveices robežas - Reinas upē starp Neuhausen am Rheinfall un Laufen-Uhwiesen.
- Rheinfall ūdenskritums ir radies pēdējā ledus laikmetā, aptuveni 14 000 - 17 000 gadus atpakaļ.
- Tas ir 150 metrus plats un 23 metrus augsts.
- Vidējā ūdens plūsma ziemā ir 250 kubikmetri sekundē, vasarā - 700 m³/s.
Lai tiktu pie ūdenskrituma ir divas opcijas. Veikt ceļu lejā ar kājām vai izvēlēties liftu. Mēs, kā jau aprēķinātāji, lejā devāmies ar kājām, augšā ar liftu. Cauri pilij, krasta klints virsotnē, pa stāvo celiņu lēnām tipināju lejā un izbaudīju skatu. Iespaidīgs tas bija vēl pirms es ieraudzīju pašu ūdenskritumu. Pirmais ko pamanīju bija kā kuģīši pa straumi ņemas (mēģina stūrēt bet acīmredzams, ka straume ir noteicēja), tad ūdens dzidri zilganzaļo krāsu, kam seko saule un kalni, un es varētu turpināt uzskaitīt visas detaļas, bet lai saprastu būs pašam jāaizbrauc apskatīt.
Bet tad es ieraudzīju ūdenskritumu, kas bija pavisam cits iespaidīgs skats. Ne pārāk augsts, bet ar straumi kas varbūt šķiet nedaudz piedējoša un nevaldāma, kā savvaļas zirgs, no kura labāk izvairīties. Un tam tieši pa vidu tādu kā klinti, uz kuru acīmredzami ved cilvēkus kam patīk asas izjūtas. Nedaudz izbrīns, kripatiņa apbrīns, kam seko varen daudz skepse, to visu vērojot. Man pietrūkst uzticības upei lai uzdrošinātos pat domāt par to, kā būtu stāvēt tur pa vidu, pašā epicentrā.
Šeit ir ko izbaudīt gan ekstrēmu izjūtu cienītājiem, gan tādiem kā man - dažreiz dabu ir jābauda pa gabalu.
Šeit ir ko izbaudīt gan ekstrēmu izjūtu cienītājiem, gan tādiem kā man - dažreiz dabu ir jābauda pa gabalu.
Skaidrs, ka bijām beidzot nonākuši īstajā vietā. Sagaidīja
ar lieliem uzrakstiem.
Arī uz šādas platformas varēja tikt, lai ieskatītos skrienošajai upei tieši acīs.
Uz šīs gan neuzkāpu, bet vairāk tāpēc ka slinkums,
un bailīgi bija tikai nedaudz.
Tātad šeit ir redzami tie cilvēki, kuriem patīk asas izjūtas.
Šis bija pa ceļam uz ūdenskritumu. Kad tu tikai dzirdi
bet vēl neredzi to un viss par ko tu domā ir cik ļoti
ir nedaudz pasaka.
Tā tie kuģīši tur dreifē pa straumi, cik nu tālu tiek pašā ūdenskritumā,
apslapina cilvēkus un dreifē atpakaļ uz
Schlösschen Wörth (Worth pili), pretējā krastā.
Ūdenskritumam varēja piekļūt no divām pusēm. No kalna puses, kur tu vari tikt klāt pie paša ūdenskrituma un pataustīt to, vai no pretējā krasta Worth pils, kur tu vari iekāpt vienā no dreifējošajiem kuģīšiem, kuri tevi nogādās tajā aizdomīgi izskatīgajā klintī - pašā ūdenskrituma vidū - vai vienkārši ievedīs ūdenskritumā tik tālu, ka tehniski jau skaitīsies izpeldējies.
Mēs apskatījām no abām pusēm, bet kuģītī kāpt tā līdz galam nemaz negribējās, tāpēc šo atrakciju izlaidām. Jāatstāj kaut kas nākošajai reizei.
Pretējais krasts, no Worth pils puses. Augšā redzama pils, kur mēs bijām
un ja labi ieskatās, tad līkumotais celiņš kas pieved pie paša ūdens.
Komentāri
Ierakstīt komentāru