Ir atkal pienācis laiks nelielai lasāmvielai par studenta dzīvi Vācijā.
Brīvdabas filma un saldējums par brīvu. Cik traks tu esi, ja atteiktos no šāda piedāvājuma? Nekā. Tieši tā, tu iepako palagu, lai ir uz kā sēdēt un dodies pretī piedzīvojumam. Jo labāku pirmo eksāmenu nedēļas noslēgumu grūti iedomāties.Ben&Jerry sladējums - ja neēsi pamēģinājis tad velc vien savas solīdās sandales un teci pakaļ, citu variantu nav.
Par pasākumu.
Šis ir vismaz otrais gads kad viņi rīko akciju, kuras ietvaros apceļo dažādas, galvenokārt Vācijā, bet ieklīst arī Šveicē - mētājoties ar saldējumiem. Šogad pievienojot arī brīvdabas kino. Katrā pilsētā pa citai filmai. Par detaļām vēlāk.
Tad nu cītīgi izpētīju kas tur plānots, par cik visiem saspringta nedēļa bijusi (eksāmeni un tādas lietas), tad saldējums par brīvu šķiet pelnīts un tikai loģisks iznākums. Mums par prieku tieši piektdienā Ben&Jerry mētājas ar saldējumiem Dortumdē - praktiski kaimiņu sētā - grēks laist garām šādu izdevību.
Lokācijas vieta: Adrejsalas tipa industriālais rajons trīs
U-bahn stacijas no centra.
Tikai nedaudz cilvēki.
Izkāpām pareizajā pieturā un priekšā jau pirmais iziacinājums - uz kuru pusi doties? Jo tā vietā lai noparkotos tur pat blakus parkā, viņi bija paslēpušies aiz trim noliktavām, pāri divām dzelzceļa sliedēm un tādā kā ja nezinātu domātu ka privātā teritorijā. Bet pateicoties saldējuma kārdinājumam, mēs nebijām vienīgie ar šādu galamērķi. Sekojām pūlim - jo tā vienmēr ir lieliska ideja ja neēsi pārliecināts par to, uz kuru pusi doties - un pēc 10 minūtēm jau bijām klāt.
Ja man būtu jāraksturo šis pasākums vienā vārdā, tad tas būtu: rindāstāvēšana. Kā jau minēju, piekrišana bija liela, tāpēc ar super ātru tikšanu pie kārotā nevar lielīties. Šī bija pirmā rinda mūsu vakarā - nieka 45 minūtes un pus bundža saldējuma bija rokā. Saldējumu dalīja pieci puiši, tavā acu priekšā visu laiku to vien darot kā šķaidot uz pusēm saldējumus un viņiem pa starpai patika parunāt. Mums, vācu valodas nezinātāju klubiņam, mazā panika, ka tik kaut nesāk uzdot jautājumus. Galu galā pēc saldējuma nevis jauniem draugiem atnācām. Kopā vakara gaitā, no oficiāliem avotiem noskaidroju, tika izdalīti aptuveni 4 000 saldējumi.
Nieka 45 min vēlāk visi priecīgi.
Kam saldējums, kam vistiņas.
Kam seko vilšanās.
Vilšanās ne jau saldējumā - saldējums nevar izdarīt neko vilšanās vērtu. Vilšanās sevī, pēc tik ilgas gaidīšanas, par nespēju pievārēt pat pusi no puses. Saldējums lielisks, ar visādiem cepumveidīgiem gardumiem. Bet pamatīgi sātīgs. Tālāk par pāris karotītēm tā arī netiku - neviens no mums netika. Un sirdsapziņas pārmetumiem varēja sākties disene. Kā var atstāt tik labu saldējumu izkust pie pamestas rūpnīcas mūriem. Vēl jo vairāk ņemot vērā, ka tik ilgi nostāvēts rindā un cik daudz cilvēki vēl stāv un pacietīgi gaida savu kārtu.
Bet nu neko darīt, kā ir tā ir. Mūsu vakars kā izrādās tikai tagad sākās. Man personīgi filma nebija primārs pasākums, bet patīkama ekstra jau tā lieliskajam piedāvājumam. Bet. Kā vienmēr ir kāds bet. Lai tiktu paskatīties filmu, bija jātiek iekšā teritorijā, un kāds pārsteigums - jāgaida rindā. Es nebiju par to sajūsmā, īpaši jau tāpēc ka filma tiek rādīta Vāciski - "Birdman". Viena no tām Holivudas filmām kura obligāti jānoskatās, un es apzinīgi reti kad tādu noskatos. Tomēr iemest aci pasākumā - kā izskatās, kā notiek, ko tur piedāvā - tomēr gribējās un nekas cits neatlika kā vien iet un stāvēt nākošajā rindā, kura kustējās vēl lēnāk kā zāle aug.
Ar visiem plakātiem kā nākas.
Sakarā ar ierobežotu vietu skaitu, rinda kustējās uz priekšu tikai tad, ja kāds pameta teritoriju uz visiem laikiem. Ņemot vērā ka visi gaidīja filmu, tad nav grūti iedomāties, ka nebija pārāk daudz cilvēki kuri 20 minūtes pirms filmas sākuma dosies mājās. Bet tas nekas, nav jau pirmā rinda kurā stāvējām un izklaidēt sevi mācējām.
Aptuveni 20 minūtes pēc stāvēšanas un visai ekspresīvas diskusijas par to vai viņu labdarības kampaņās sauklis "Save the sworled" ir domāts kā pasaule (world) vai arī tas ir eksistējošs vācu vārds, mums priekšā stāvošais rindas biedrs atklājās kā angliski runājošs vācietis (jā, es arī biju šokā) un informēja, ka arī viņš ir tieši tik pat lielā nesaprašanā kā mēs. Un tā mēs kļuvām par draugiem uz vienu ļoti garu vakaru.
Viņš izrādijās students no pilsētas, kuras nosaukumu es neatceros, vai arī nevēlos atcerēties, Dortmundē uz pāris mēnešiem prakses ietvaros un atnācis uz pasākumu viens. Nostāvējis saldējuma rindā labu laiku, sapratis ka tas aizņem pārāk daudz laika un devies uz filmas rindu, jo viņam, atšķirībā no manis, filma likās vilinošāka par saldējumu. Un tā liktenis mūs saveda kopā. Zibensātrās rindas kustības dēļ aizsūtījām viņu pēc savas saldējuma devas, jo rinda pie sladējuma busiņā nu jau bija pavisam sarukusi, kā saka mums vēl kāds laiciņš bija ko pagaidīt - izmantojām to lietderīgi pabarojot visus kuri vēl nebija tikuši pie savas pusbundžas ar saldējumu.
Ko tik nevar uzzināt stāvot visādās rindās.
Vāciešiem pašiem savas vasaras skaņas.
Filmas rindā paspējām apspriest dažādas tēma - kāpēc filmas pat kino teātros tiek dublētas, kāpēc Vācieši pārtulko filmu nosaukumus no angļu valodas uz angļu valodu (piemēram Taken uz 96 Hours), un vēl visādas muļķības. Bijām aptuveni 15 cilvēkus aiz strīpas un aptuveni stundu nostāvējuši (izklausās trakāk nekā patiesībā bija, īsti pat nepamanīju kā laiks skrien) kad sākās filma. Vēl 30 minūtes vēlāk mēs beidzot tikām pavisam tuvu ekrānam.
Minūtes 15 pagāja kamēr es mēģināju izskaitļot par ko filma īsti ir. Kaut kas par kaut kādu aktieri, tas ir arī viss cik daudz man izdevās noskaidrot. Tur skraidīja pliki cilvēki, pieklājīgā daudzumā lamājās (jo svešvalodu lamuvārdi ir pirmais, ko katrs iemācās), bija cilvēks putna tērpā (viņa jēgu un eksistenci līdz galam arī nesapratu), esmu visai pārliecināta ka mentālas slimības pazīmes tur kaut kur arī bija. Kopumā domāju ka galveno domu uztvēru un biju pietiekami kvalificēta, lai varētu noskatīties arī pēdējās 20 minūtes no filmas. Tā pat līdz galam arī nesapratu kas tur notika, bet varu lepni teikt ka filmu redzēju (vismaz kādu daļu).
No sākuma sēdējām maliņā, jo viss izskatījās pilns ar cilvēkiem,
kā kino teātrī - negribējās arī traucēt.
Kartupeļbilde tumsā - bet vispār tur ir maza cilvēku jūriņa,
kas pēta ekrānu.
Kā sacī jāsaka, vāciešiem angļu valoda nav tā stiprā puse.
Tāpēc, ne vienmēr ir izdevības iegādāties Tequila SunRICE.
Kad filma beidzās un cilvēki izklīda, man bija tas prieks un laime iemēģināt vienu no tiem pludmales krēsliem, kurus viņi piedāvā. Godīgi? Neērtākā krēslā nekad neesmu sēdējusi (izņemot manas virtuves krēslus, bet tas neskaitās). Mēs uz to pēdējo filmas pusstundu iekritām tajos lielajos pufīgajos spilven krēslos, kas izrādās bija arī labākā vieta kur sagaidīt filmas beigas. Es zimēģināju visādi, un nonācu pie secinājuma, ka man ir nedaudz žēl to 150 ļautiņu kuri tajos moku krēslos pavadīja visas 2h. Daži gan jau ilgāk, vecais labais - ieņem vietu jau pašā sākumā (kas būtu septiņos) un nekad viņu nepamet līdz pasākuma beigām (kas būtu līdz pat piecām stundām).
Pēc filmas bija doma palikt uz laivas bāra, kas bija tieši blakus. Bet mēs kā pienākas visi ar tieši trīs eiro skaidrā naudā tīmvorkā. Nekas cits neatlika kā doties pretī piedzīvojumam un uzzināt cik populāri ir bankomāti Dortmundē. Atradām vienu pusceļā dodoties uz centru, kad arī tika nolemts neatgriezties laivas bārā. Principā, uzkāpt uzkāpām, kādas minūtes piecas pasēdējām, ko vairāk no tādas jūras slimību pārnēsājošas ekstras mums vēl vajadzētu.
Tā vietā sēdējām pie galerijas (iespējams ka oficiāli mākslas) un pāris stundas vērojām kā no turienes nāk ārā cilvēki. Nakts vidū, no principā tumšas ēkas. Loģika ir ļoti spēcīga šajā sakarā. Uzspēlējām akcentu kariņus - uzvarēja indiešu akcents.
Pirms kāda laika man bija nesaprašana, kāpēc visi brauc uz Diseldorsu vai Ķelni uzdzīvot nakts dzīvi, ja Dortmunde ir tepat blakus, salīdzinot ar pārējām lielajām pilsētām. Kad es trijos naktī nevarēju atrast nevienu vietu kur pasēdēt pilsētas centrā, šis jautājums tik atbildēts nepārprotami. Protams, mēs gan jau nezinam kur visas disenes notiek, bet kā lai atrod ja nevar atrast?
Vēl viena svarīga lieta. Šeit daudz zaķu, nu trusīšu. Ap četriiem no rīta, gaidot pirmo vilcienu, pie vienas lielas bankas mājas, tieši blakus stacijai, trīs trusīši mierīgi savā nodabā rikoja dzīres pieēkas zālājā. Es biju iedomājusies ka viņi kā baloži, būs pieraduši pie cilvēkiem, bet nē. Pēc piecpadsmit minūtēm pakaļdzīšanās padevos un tā arī personīgi nesasveicinājos ar viņiem.
Bet šī nav pirmā reize kad redzu trušus skraidam pa pilsētas ielām. Pat Beļģijas osta bija pilna tādiem maziem razgaļiem. Ekoloģiskie zāles pļāvēji?
Sen nebiju vērojusi saullēktu vilcienā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru