Pāriet uz galveno saturu

bez kartes.

Lecu uz sava sarkanā (haha! atkal sarkans..) rumaka un devos izvēdināt galvu par godu dienai pavadītai telpās. Par cik zilais rumaks ir guvis kara traumu un priekšējais rats izlaidis garu, tad ekspedīcijas tiek vadītas vienatnē. Bet  pa lielam nevar sūdzēties, jo te ir ko izpētīt vienam esot. 
Mans mēģinājums atrast veikalu beidzās ar attapšanos pilsētas otrā galā. 
Devos pretējā virzienā, jo klīst leģendas, ka lielais supermārkets atrodas kaut kur tajā rajonā, kuru man vēl nebija izdevies izpētīt. BET, šis pilsētas ģeogrāfija ir tik pat vienkārša kā Ogres privātmāju rajons pa ceļam uz Ogresgalu. 
Ar diviem labajiem pagriezieniem pietiek lai nonāktu tunelī kurš ved pilnīgi pretējā virzienā. Šeit ir mans neveiksmīgais mēģinājums noķert to kadrā:

bet, kā izrādās - braucot tas nav nemaz tik vienkārši.

Tunelis nebija garš, 190m. Bet būsim atklāti, adrena līmenis uzleca pāris pakāpes augstāk, jo tuneļa galu tajā iebraucot uzreiz nevar saksatīt. sekoju zīmēm, un labi ka man ir grāds braukšanai pie stūres, jo savādāk es droši vien būtu iegāzusies krūmos ceļa malā un kādu laiku pavadījusi raudot par to, cik šausmīgi briesmīgi neveikla es esmu ;D
nedaudz lejā pa kalnu, tad atkal augšā pa kalnu un attapos pavisam pievilcīgā riteņbraucēju celiņā. Un šis celiņš mani aizveda uz pašu pilsētas centru, kurš, kā man likās, atrodas pavisam uz otru pusi. Neliels brauciens pa pilsētas perimetru un piedzīvoju lielisku pastaigu pa pašu pilsētas centru (nevis tūristu apskates objektu, vecpilsētu, bet gan pašu dzīvīgāko vietu šajā rajonā). Un to par neveiksmi ar nevarētu saukt. :)

 šis it tas pievilcīgais riteņbrauceju celiņš un vēl viens lielisks pierādījums tam, ka braucot labākās bildes ar telefonu netop.

uz pievilcīgā riteņbraucēju celiņa bija daudz soliņi. Tik daudz, ka beigās nolēmu atvilkt elpu un padomāt par to, kā lai tiek atpakaļ.

 šis bija skats, kurš mani izklaidēja kamēr atvilku elpu. Viss tāds īsts likās - puikas lejā, tālumā spēlēja futbolu un parastie iezemieši veica savas ikdienas gaitas. 

 šis pasākums nebija īpaši veiksmīgs "atrast veikalu" misijā. Vismaz ne to, kuru es braucu meklēt, jo veikalu es atradu. Dīvānu veikalu, kurš aizdomīgi daudz atgādināja to pašu dīvānu veikalu kas Dominas galā, pie zemitānu tilta!
un es meloju. man īstenībā bija karte. bet bez kartes izklausās iespaidīgāk.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Allerheiligenkirmes Soest

Kirmes Kirmes, pēdējā laikā par to vien jūsmoju līdz galam arī nepaskaidrojot kas tas tāds ir. Ne jau tāpēc ka negribēju, bet tāpēc ka man pašai nebija ne jausmas kas tas par zvēru un ko viņš ziemā ēd. Lieta tāda, ka beidzot pie kaut kāda secinājuma esam nonākuši un Kirmes Vācijā ir tautā sauktie Pilsētas svētki Latvijā. Tas ir vis izskaidrojošākais vārds kuru es varu piemeklēt šim pasākumam.  Jāpiebilst gan, Pilsētas svētki Vācijā un pilsētas svētki Latvijā ir maķenīt atšķirīgāki, un nejau tikai tāpēc, ka šeit desiņas uz katra stūra pārdod. Nē, nē. Te tā lieta tiek uztverta visai nopietni un mums vēl ir ko tiekties. Kirmes notiek Vācijā, un klīst baumas, ka Šveicē arī ir manītas. Formāts visai līdzīgs visās vietās, atšķirība galvenokārt izmērā. Un šis pilsētciems uzvar šajā kategorijā. Nezinu kurš mērija, bet tieši mūsu Kirmes tiek dēvētas par lielāko Pilsētas pasākumu Eiropā.  Standarta formātā ir iekļauts: panorāmas rats, neskaitāmi kioski, kur pārdod visdažādākās li...
1 komentārs
Lasīt vairāk

Kapteiņa stāsti!

Šoreiz sāku ar bildi, jo tā manuprātir lieliski izdevusies un radīs īsto noskaņu. Kā nekā šis ir stāsts par dzīvi uz kravas kuģa, kuru man bija tā iespēja izbaudīt pāris dienas pašai personiski. Lai cik neplānoti tas arī nebija, tās bija lieliskas dienas. Bet par visu no sākuma. Otrdienas pēcpusdienā, ierados mājās un biju nolēmusi beidzot pagatavot makaronus ar pesto mērci. Bet izskatās, ka augstākiem spēkiem tas nebija pa prātam. Jo šī jau bija otrā diena pēc kārtas, kad man nebija lemts šo plānu izpildīt. Tā vietā man tika dota pusstunda laika, lai sagatavotos nelielam izbraucienam tepat uz kaimiņu Beļģiju. Mājās īsti sēdēt negribējās, un es Beļģijā nebiju bijusi. Kāpēc gan ne, šovakar tak būsim atpakaļ.  Vai arī nē. Ceļš nebija garš, bet mēs izbraucām vēlā pēspusdienā un jau saulrietā sasniedzām ostu. Mūsu gala mērķis bija Antverpenes ostas īstermiņa viesis Lowlands Brabo kravas kuģis. Kamēr mani radi pa sauszemi izmētāti, citiem pa jūrām. Tad nu bija pienākums apci...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Bobsleja trases - manas mīļākās izklaides

Mana trešā kamaniņu trase - kurš to būtu domājis, ka to ir tik daudz un tik dažādu? Sveikiņi! Šo stāstu kārtoju 4. maijā. (2021. gadā) Likās tikai pieklājīgi ja titulbildes būs atbilstoši pieskaņota. Šo lietu no savu darāmo darbu saraksta es gribēju atķeksēt kopš pirmo reizi redzēju kādu klejojošu, kārtējo, Delfu rakstu par interesantām vietām, kuras apskatīt te pat, savā smilškastē.  Skaidrs, ka man nav nepieciešams daudz pilnai laimei. Pamestas, sen aizmirstas vietas - esmu pati uzmanība. Kombinācijā ar bobsleju un skeletonu - esmu gatava ceļam. Dzīvei koferos ir savas priekšrocības. Plāns tapa tieši tāpat kā visi mani plāni - viens zvans, divi teikumi, un esam ceļā.  Randiņš bija norunāts Rāmkalnos. Kamēr gaidīju savu noziegumu partneri nodarbojos ar vietējā stāvvietas pūļa vērošanu. Šajā Svētdienā mēs nebijām vienīgie ar randiņpunktu tieši šeit.  Redzēju motociklistus kuri ātri satikās ierodoties gandrīz vienlaicīgi no dažādām debes pusēm (tās ir ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk