Neplānoti iemplānotās kalnu bildes - Loreley (1-1)

ESMU ATPAKļ!

Un es biju vietās. Ir daudz ko stāstīt un daudz ko rādīt. Ja slinkums mani nenoķers, tad šis ir pirmais no daudzām (vismaz divām) atskaitēm.

Viss sākās pavisam nevainīgi. Redziet, Vācijā maijs ir nacionālais pusrata mēnesis. Ko tas nozīmē, jautāsi? Mēģināšu atbldēt.

Tas nozīmē, ka pa visām nepilnajām piecām nedēļām, tikai viena bija standarta 5 dienu ilguma. Ar 3 brīvām pirms, un 4 brīvām dienām pēc šīs garākās maija nedēļas. Mēs kopmānijā esam īpašas sniegpārsliņas, ja otrdiena vai certurtdiena ir oficiāla brīvdiena, tad ko tur daudz ņemties piektdiena vai pirmdiena kas iekrīt pa starpai pārtop ar ekstra brīvdienu. Un kā labāk pavadīt visas šīs brīvās dienas, jautāsi?

Pārsvarā kartupeļojot pa dīvānu, ēdot draņķus un skatoties pilnīgas muļķības. Bet ne jau visas savas ekstra brīvdienas tu pavadīsi atpūšoties. Nē, nē. Tas nav manā gaumē. Neliela sevis spīdzināšana ir absolūti nepieciešama lieta. Un kas var būt labāks par sevis spīdzināšanu ar lieliskiem skatiem ar nelielu pa kalniem augšā pa kalniem lejā piedevu.

Plāns radās ļoti ātri. Dialogs, principā, sekoja aptuveni šādai shēmai:

-  Braucam.

-  Uz kurieni?

-  Es nez..

-  Es ar ne..

-  Tad laižam, ja?

-  Jap.

Vai dzīve nav skaista kad nesarežģī lietas?

Ērtību nolūkā tika aizņemts auto no autoaizņemtuves. Jo Vācijas vilcieni… tas ir stāsts citai dienai un citai vietnei. Mūsu mašīnas aizdevējs bija lielisks čalis kurš mums iedeva bezmaksas ērtības dīzeļa formātā. Jā, mūsu princis baltā zirgā bija mašīnas atslēgu izsniedzēs dzeltenā vestītē, tuvējā lidostā.

Galamērķis tika nostādīts visai nenotiekts. Bija vairākas opcijas, no kurām it kā bija ko izvēlēties, bet neviena super spilgta piemēra. Principā uz labu laimi izvēlēts viens no tiem tika ievadīts GPS and uz priekšu – piedzīvojumā.

Sākums bija smieklīgs. Par cik sākām sestdienā, kurai seko divas publiskas brīvdienas, nācās plānot ēst gatavošānu dodoties pretēji mājupceļa virzienā. Pirmā pietura – veikals. Otrās brokastis (varbūt pirmās, tas bija sen un es vairs neatceros) un daļa nākošās dienas uzkodas sastāvdaļas sastādīja mūsu iepirkšanās sarakstu.

Kad pēc stundas brauciena ieej veikalā un priecājies par to cik tur ir forši un ar šo principā pietiek lai brauciens tiktu ieskaitīts kā izdevies, tad zini ka tev šī ceļošanas padarīšana tiek darīta pareizi.

Brokastošana stāvlaukumā pie veikala ir tāda lieta kas tev pietrūkst, bet tu nezini ka tas ir tieši tas ir tas kas tev dzīvē pietrūkst, līdz tu to atkal piedzīo. Vismaz manā gadījumā šis ir akurāts apraksts par stāvvietu brokastīm. Cik bieži piedzīvojums nav sācies dienas pirmajā pusē, lielveikala stāvvietā cīnoties ar gataviem salātiem un maizītēm, vai pašmeisterotām augļu uzkodām, fonā diskutējot par iespējamām garām gājēju identitātēm balstoties uz viņiem piederošajiem auto.

Brauciena vizuālo daļu sāksim ar maniem personīgajiem mākslas darbiem, tautā sauktiem - bildē caur logu braucošā mašīnā, jo slinkums kāpt ārā un es nezinu kur jābrauc.

Brokastīs deva apelsīnus un maizītes.

Pirmais no daudzajiem neveiksmīgajiem minējumiem par to, uz kurieni ved mūsu ceļi.
Bet vai kāds mani var vainot? No turienes skats noteikti ir iespaidīgs.

Gadiem krāta pieredzes vēl joprojām nav vainagojusies ar spējām sakārtot kameras leņķus, izlaižot mašīnas spoguļu un pirkstu ielaušanos kadros. Es varētu sadaktarēt bildi un nogriezt lieko, bet tā būtu žuļīšanās. Un šeit mēs ar tādām muļķībām nenodarbojamies.

Un šādas lielas ēkas bieži mīt mazos uz kartes neredzamos ciematos.

Turpinot manus profesionālā fotogrāfa piedzīvojumus, acīmredzot šajā braucienā man šķita ļoti nozīmīgi iemūžināt faktu, ka mūsu ceļi ved cauri tunelim.

Mans kārtējais maldinošais pilsētciema minējums. Ja atmiņa neviļ, tad šis bija pēdējais pirms galamērķa sasniegšanas. Bet nevarēšu apsolīt. Tas bija sen.

Ap šo laiku jau tuvojamies mūsu pirmajam un vienīgajam ieplānotajam galamērķim. Klīst baumas, ka skaistākie Reinas (Rainas?) upes krasti visā Vācijā atrodās tieši sajā reģionā. Kas mēs par tūristiem, ja nepārbaudīsim baumu patiesumu. Līkločiem musu ceļi veda kalnā augšā un kalnā lejā.

Pirmā pilsēta upes krastā automātiski tika nokristīta kā mūsu galamērķi. Kļūdījos tik par kādiem 3 ciemiem. Bet manai aizstāvībai, tur daudz figurēja vārds Loreley, kas bija mūsu akmenī neikaltā galamērķa nosaukums.

Patiesībā mēs vēl labu laiku devāmies pret vēju, kalnā augšā, uz pļavu kuras galā mūs sagaidīja divas opcijas - parkoties ne pārāk uzticību ieviesošā zāles pleķī, kur stāvēja mašīnas, vai maksāt divīti un parkoties speciāli tūristiem paredzētā oficiālā stāvvietā. Aizdomīgu tipiņu riņķošanas ap zaļo stāvvietu dēļ lēmām par labu maksas tūristu pakalpojumiem. Kā nekā, brīvdienas. Tad naudu neskaita (skaita sekojošajā darbadienā un raud spilvenā).

Nokārtojot visas tehniskās padarīšanas, esam nonākuši pie rodeļu trases un brīvdabas skatuves, kas ir tapšanas stadijā, neizteiksmīgas norādes uz alus dārzu un vispārējs virziens uz 45 minūšu taku, kas kā noskaidrojām vēlāk ved uz pilsētu kas atrodas lejā, pie upes.

Atradām arī to skatu punktu, kur visi brauc taisīt bildi. Tas ir viens vienīgs punkts kalna gala malā, paslēpts aiz stāvām kāpnēm, nožogojumiem, un kokiem. 

Ja tevi neinteresē slīdēšana pa metāla tranšejām pretī nezināmajam pa kalnu lejā, tad šis skatu punkts ir  vienīgā izklaide, kas Tevi sagaida kalna galā. Tas nav slikti, jo ir tā vērts. Paskaties, cik skaist:

Un šis ir miljonu vērtais skats, kura dēļ cilvēki mēdz veikt daudzu kilometrus (mēs tai skaitā). Lai papriecātos par Kaķu un Peļu pilīm (reāli nosaukumi pilīm kuras atrodas pavisam blakus. Diemžēl bildē nenoķēru), un uzbildētu paši savas personīgās bildes.

Skaistais skats, ar Diānu priekšplānā.
Tas lai neaizmirsti kā es izskatos.

Šis nedaudz lika aizdomāties par “bilde par maksu atrakciju parkā”. Līdzīgi kā tās kuras mēs bildējām Disnejlendā, tikai šoreiz pašiem bija jārūpējas par kadru eksistenci. Kas pasākumam piedod savu šarmu.

Izskatās ka šoreiz mēs dalīsim stāstus pa lokācijas vietām, nevis ierastajās laika atzīmēs. Turpinājums sekos. Vēlāk.