Es gandrīz aizmirsu par vienu no šī brauciena lieliskākajiem spontānajiem apskates objektiem kurus man ir bijis tas prieks un laime apmeklēt. Labi ka ir bilžu krātuves. Nezināmu iemeslu dēļ, šis pasākums ir palicis bez piezīmēm. Un iepriekš minētā 3 mēnešu pauze liek par sevi manīt.
Pēc garākas pauzes ir grūti atsākt rakstīt. Bet es cenšos. 3 stāsti pēc kārtas ar ieplānotiem turpinājumiem? Es domāju, ka es esmu pelnījusi medāli.
Pirms mēs dodamies uz ziemas sporta trasi vasarā, pirmā pietura ir ezers. Bez panikas, mēs vēl joprojām turpinam mūsu augsto skatupunktu tematiku, un šis ezers nav nekāds izņēmums.
Es gribu taikt ka šo ezeru sauc par Olpesee, bet pēc ātras gūglēšanas un nelielas kartes izpētīšanas es nekur nevaru atrast precīzu nosaukumu. Jebkurā gadījumā, atrodas blakus pilsētai Olpe, tāpēc mēs izliksimies ka ūdenstilpnes nosaukums paliek nemainīgs.
Kā jau visi mūsu galamērķi, arī šis tika atrasts uz labu laimi principā bakstot ar pirkstu kartē. Mēs gribējām ūdeni un ūdeni mēs atradām. Protams, ja mana atmiņa mani neviļ, kas ir pilnīgi iespējams, bet mēs nenoslogosim savus prātus ar tādām nenozīmīgām detaļam.
Ezers ir liels un līkumains un visādi citādi ļoti netipisks. Nav kā mūsu vietējie Lubānas vai Rāznas ezeri. Nē nē, šis vairāk izskatījās pēc ūdenstilpņu savienojuma, kas ir ļoti asa upes līkuma paplašinājuma. Jā, tas ir labākais kā raksturot šo ūdens veidojumu.
Tā apkaimē var apskatīt vairākas lietas - dambi, pili (vai pilsdrupas, precīzi nezinu), izbraukt ar kuģīti pa pašu ezeru (no kurienes un uz kurienie nemācēšu pateikt), ezera vidū ir sala, kuru iespējams ka var apmeklēt, uzkāpt kalnā un izpētīt tuvējo apkārtni no skatu platformas, un, protams, pamētāties pa ezera krastiem gan uz promenādem, gan uz zālāja, gan meža takām. Ļaušu uzimnēt, kas bija mūsu pirmais galamērķis?
Oriģināli tik eksotisks skats pusdienās nebija paredzēts. Bet mēs esam iespējamisti (es nezinu vai es uzticos gūgles iztulkotajama oportūnists vārdam) un izmantosim pilnīgi visas piedāvātās, kā arī nepiedāvātās iespējas.
Nogurdinošais un uz nerviem krītošais stāvais rāpiens kalnā (jāpiemin, ka šis bija otrais šāds pārsteigums pāris stundu laikā un iepriekšējās dienas pils apmeklējumam patik par sevi atgādināt) mēs tikām apbalvoti ar šo lielisko ezera skatu un paugueim tālumē (skat. attēlu zemāk).
Saule bija uzdevumu augstumos, bet ne pārāk. Gluži kā pauguri tālumā, lieli un tomēr nekas super gigantisks. 2 minūšu novērošana ļāva izvērtēt uz kuru pusi dodoties būtu labākas izredzes atrast kādu labāku piknika vietiņu. Labajā pusē varēja manīt pļavu, vai ko tamlīdzīgu, ar laivu piestātni, skrejošiem suņiem (jēēj) un iespējamiem soliņiem. Nav daudz ko marinēt, gardumi dziest.
Neliela pastaiga pa perimetru, vācieši ir sava miestera pratēji kad runa iet par izklaidi svaigā dabā un betonētām taciņām. Gājēju un riteņbraucēju ērtībai, nedomāju ka daudz kļūdīšos ja minēšu ka vismaz 90% no ezera perimetra sastāv no speciāli gatavotām pastaigas vietām. Un šī nebija izņēmums, tāpēc lēnā pastaigā baudot dabas piedāvātās gleznas devāmies daudzsološajā virzienā ar cerībām, ka šodien nav tā diena kad visi vācieši tuvākā un tālākā apkaimē ir nolēmuši baudīt dabu, tāpat kā mēs, un kāda dabas baudīšanas noparkošanās vieta (kāds soliņš vai akmens, daudz jau neprasam) vēl būs pieejama.
Visi tūristu dievi bija ar mums un pirmais soliņš 10 minūšu pastaigā tika ātri ieraudzīts un privatizēts uz aptuveni stundu.
Pusidenu pārtraukums tika pavadīts mēģinot neuzkrītoši piesavināt blakus sēdošo suni, apspriežot manas jahtas un to pieskatītājus, spekulējot par to cik grūti būtu tikt otrpus laivu pieturas durvīm, meklējot pilis un drupas uz pauguriem, kā arī manas kā pavāra izcilās spējas.
Ah, slinkās svētdienas pēcpusdienas brīvā dabā ar skatu. Kā vietējam tūristam, kurš arī pēc četriem gadiem vēl iepazīst akpārtni uz labu laimi bakstot kartē un meklējot interneta dziļumos jebkāda veida norādes, šīs bija lielisks atklājums. Ne tik lielisks kā mūsu nākamā pieturas vieta, bet šis bija lielisks sākums dienai, kas noslēdzās gandrīz pasakaini.
Kur un kā, lai paliek nākošajai reizei. Nevienam nav laika sēdēt un stundām ilgi lasīt manus iekšējos monologus.
Pēc garākas pauzes ir grūti atsākt rakstīt. Bet es cenšos. 3 stāsti pēc kārtas ar ieplānotiem turpinājumiem? Es domāju, ka es esmu pelnījusi medāli.
Pirms mēs dodamies uz ziemas sporta trasi vasarā, pirmā pietura ir ezers. Bez panikas, mēs vēl joprojām turpinam mūsu augsto skatupunktu tematiku, un šis ezers nav nekāds izņēmums.
Es gribu taikt ka šo ezeru sauc par Olpesee, bet pēc ātras gūglēšanas un nelielas kartes izpētīšanas es nekur nevaru atrast precīzu nosaukumu. Jebkurā gadījumā, atrodas blakus pilsētai Olpe, tāpēc mēs izliksimies ka ūdenstilpnes nosaukums paliek nemainīgs.
Kā jau visi mūsu galamērķi, arī šis tika atrasts uz labu laimi principā bakstot ar pirkstu kartē. Mēs gribējām ūdeni un ūdeni mēs atradām. Protams, ja mana atmiņa mani neviļ, kas ir pilnīgi iespējams, bet mēs nenoslogosim savus prātus ar tādām nenozīmīgām detaļam.
Ezers ir liels un līkumains un visādi citādi ļoti netipisks. Nav kā mūsu vietējie Lubānas vai Rāznas ezeri. Nē nē, šis vairāk izskatījās pēc ūdenstilpņu savienojuma, kas ir ļoti asa upes līkuma paplašinājuma. Jā, tas ir labākais kā raksturot šo ūdens veidojumu.
Tā apkaimē var apskatīt vairākas lietas - dambi, pili (vai pilsdrupas, precīzi nezinu), izbraukt ar kuģīti pa pašu ezeru (no kurienes un uz kurienie nemācēšu pateikt), ezera vidū ir sala, kuru iespējams ka var apmeklēt, uzkāpt kalnā un izpētīt tuvējo apkārtni no skatu platformas, un, protams, pamētāties pa ezera krastiem gan uz promenādem, gan uz zālāja, gan meža takām. Ļaušu uzimnēt, kas bija mūsu pirmais galamērķis?
Piekritīšu, muļķīgs jautājums.
Protams ka tas ir kalns ar skatu platformu.
Bet vai kāds var mūs vainot?
Šis skats ir vienreizējs. Un platformas caurā (restainā) grīda piešķīra nedaudz ekstrēmu pieskārienu pasākuma kopējai noskaņai, kas bija savādāk, lai neteiktu bailīgāk.
Rāpiens kalnā bija nogurdinošs, nemelošu. Ja bildē varētu redzēt (un ja man būtu bilde ko rādīt) tad parādītu. Stāvs kāpiens cauri priedēm ir labākais ko varu piedāvāt Tavai fantāzijai. Tik stāvs, ka neloģiski novietotie soliņi ceļa malā tika izmantoti pēc pilnas programmas - piesēšanai, pačīktēšanai, un elpas atvilkšanas muļķībām. Pastaiga vēl vērtīgāka tapa brīdī kad kalna galā ieraudzījām pāris mašīnas, motociklsu, un velosipēdus. Tajā brīdi cauri galvai izskrēja dažādas domas. Viena bija bija par vājprātīgajiem velosipēdistiem kuri ir traki un mani vispār nepārsteidz tos te ieraudzīt. Sakarā ar mehāniskajiem spēkratiem pirmā doma bija - nolādēts, mēs varējām slinkot! Otrā doma bija - kā pie velna viņi tika te augšā?
Es izpētīju, mūsu ceļš bija vienīgais pa kuru motorizēties augšā / lejā, un mans izbrīns bija vietā. Kas atpakaļceļā viens traks puišelis tērēja pēdējos spēkus lai uzmītu kalnā, man jautājumu vairs nebija - tie vācieši ir īpaša tauta. Būtu man tāda apņēmība..
Kā bildēs redzēji, šī bija perfekta vieta no kuras paskatīties uz visiem no augšas un izpētītu tuvējo krastu (tautā saukto pludmaļu) piedāvātās atpūtas vietas. Aizmirsu pieminēt ka iepriekšejo vakaru noslēdzām ar pusnakts kulināriskām izklaidēm un matu krāsošanu, tāda standarta kombinācija tūristu sezonas naktīs. Par to precīzāk bildēs kas sekos. Bet pusnakts kulinārija bija viens no iemesliem kāpēc mums bija jānomedī soliņš ar skatu un bez vēja.
Kaut kur tālu tālu, buritski mūsu paugura pakājē, nedaudz uz priekšu, gar labo sānu var redzēt nelielu promenādi, kas tad tiek lemta par mūsu nākošo noparkošanās, atpūtas, un skaistās dienas baudīšanas vietu. No augšas viss izskatījās lieliski, tik triks bija atrast kā piebraukt tuvāk lai nav jānodarbojas ar kārtīgu pārgājienu.
Lai svētīti Gūgles kartes un GPS dievi! Kā Harija Potera filmās, ar šīm papildiespējām var darīt brīnumus.
Ko ar tām nevar darīt ir paredzēt vēl nedaudz garāku un vēl nedaudz stāvāku kāpienu pretī ūdenim. Noteikti ja sāk pētīt tuvāk un detaļās, tad šādu tādu norādi noteikti var atrast, bet kam ir laiks tādām muļķībām kad mašīnā dziest izcils garadarbs?
Tā nu mēs devāmies pretī it kā zināmam nezināmajam, kas beigās izrādījās vairāk nezināms nekā zināms.
Tagad skatos un man izskatās kā nedaudz pasaka.
Teiksi, ka skaisti? Ja iekombinē 12% slīpumu pret kalnu ar kājām un apelsīniem padusēs, vēl joprojām liekas skaisti?
Ne tikai augšā pret kalnu, bet līku ločiem ceļš mūs veda tālāk.
Bija divu veidu līkumi / pagriezieni / ceļa virziena maiņas punkti: tie kuri tev liek domāt ka esi jau klāt (un tu neēsi), vai tie kuri tev liek domāt ka šīs mocības nekad nebeigsies (kas ir taisnība).
Šis bija pēdējais nervus kutinošais atzīmes vērtais ceļa posms pirms sasniedzām aptuveno galamērķi.
Un šis skats bija mūsu apbalvojums par grūti paveikto darbu.
Un šis.
Un šis.
Un šis..
Aizmirsu pieminēt par iespēju pavizināties pa ūdenstilpnes perimetru ar zaļu vilcieniņu.
Bez jauniem draugiem, skaidrs, ka nekur.
Oriģināli tik eksotisks skats pusdienās nebija paredzēts. Bet mēs esam iespējamisti (es nezinu vai es uzticos gūgles iztulkotajama oportūnists vārdam) un izmantosim pilnīgi visas piedāvātās, kā arī nepiedāvātās iespējas.
Nogurdinošais un uz nerviem krītošais stāvais rāpiens kalnā (jāpiemin, ka šis bija otrais šāds pārsteigums pāris stundu laikā un iepriekšējās dienas pils apmeklējumam patik par sevi atgādināt) mēs tikām apbalvoti ar šo lielisko ezera skatu un paugueim tālumē (skat. attēlu zemāk).
Saule bija uzdevumu augstumos, bet ne pārāk. Gluži kā pauguri tālumā, lieli un tomēr nekas super gigantisks. 2 minūšu novērošana ļāva izvērtēt uz kuru pusi dodoties būtu labākas izredzes atrast kādu labāku piknika vietiņu. Labajā pusē varēja manīt pļavu, vai ko tamlīdzīgu, ar laivu piestātni, skrejošiem suņiem (jēēj) un iespējamiem soliņiem. Nav daudz ko marinēt, gardumi dziest.
Neliela pastaiga pa perimetru, vācieši ir sava miestera pratēji kad runa iet par izklaidi svaigā dabā un betonētām taciņām. Gājēju un riteņbraucēju ērtībai, nedomāju ka daudz kļūdīšos ja minēšu ka vismaz 90% no ezera perimetra sastāv no speciāli gatavotām pastaigas vietām. Un šī nebija izņēmums, tāpēc lēnā pastaigā baudot dabas piedāvātās gleznas devāmies daudzsološajā virzienā ar cerībām, ka šodien nav tā diena kad visi vācieši tuvākā un tālākā apkaimē ir nolēmuši baudīt dabu, tāpat kā mēs, un kāda dabas baudīšanas noparkošanās vieta (kāds soliņš vai akmens, daudz jau neprasam) vēl būs pieejama.
Visi tūristu dievi bija ar mums un pirmais soliņš 10 minūšu pastaigā tika ātri ieraudzīts un privatizēts uz aptuveni stundu.
Pusidenu pārtraukums tika pavadīts mēģinot neuzkrītoši piesavināt blakus sēdošo suni, apspriežot manas jahtas un to pieskatītājus, spekulējot par to cik grūti būtu tikt otrpus laivu pieturas durvīm, meklējot pilis un drupas uz pauguriem, kā arī manas kā pavāra izcilās spējas.
šis ir attēls zemāk.
skats no mūsu privatizētā soliņa, un viena no mūsu visvairāk iztirzātajām pusdienu sarunu tēmām - vai tur ir kamera, un vai dikti sāpētu ja kāds uzšautu ar elektrību.
Jā. Tā ir lazanja, ko mēs darinājām pusnakts kulinārijas izklaižu ietvaros.
Kur un kā, lai paliek nākošajai reizei. Nevienam nav laika sēdēt un stundām ilgi lasīt manus iekšējos monologus.
Komentāri
Ierakstīt komentāru