Viduslaiku medībās - Burg Eltz (1-2)

Nākamā pietura - apslēptas viduslaiku pilis! 

Brīdinu laicīgi par iepriekšējā raksta tapšanu salīdzinoši īsu brīdi pēc brauciena. Un viss pārējais ir 3 mēnēšu veca pasākuma atmiņu atsaukšanas mēģinājums. Ja esi biežs viesis šajās lapās, tad tas nebūs liels pārsteigums.

Pēc maksas bilžu iegādes bijām nākošās debates priekšā - ko tālāk? Šī izklaide neaizņēma pat uz pusi tik daudz laika cik es personīgi biju iedomājusies. Pēc neveiksmīgas tuvāku un tālāku galamērķu gūglēšanas, interneta trūkuma dēļ, tika lemts par labu pilsētciemam Cochem. Tautās klīst labvēlīga rakstura baumas par šo apvidu, solot skaistus skatus Reinas (Rainas?) upas krastos, relatīvi netālu no mūsu pašreizējās lokācijas vietas (ātrā gūgles kartes izpēte man saka ka tie bija aptuveni 64 km).

Ceļš mūs veda pa kalniem augšā un pa kalniem lejā, un kādu brīdi atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru nonācām maksas bilžotavā, kas var šķist kaitinoši, ņemot vērā ka tiltu trūkums tuvējā apkaimē kopējo maršrutu pagarina par vismaz 20 it kā nevajadzīgiem kilometriem. 20 it kā nevajadzīgiem kilometriem, kas iespējams ir vienīgais iemesls kāpēc mēs attapāmies vienā no skaistākajām Vācijas vietām kurā līdz šim man ir bijis tas prieks pagrozīties.

Stāsts sākas un beidzas ar dīvainajām ceļazīmēm autobāņu malās. Manā Disnejlendas stāstā pieskāros šai tēmai franču izpildījumā (šī raksta sestais punkts). Kamēr kaimiņos šīs zīmes ne vienmēr var definēt par loģiskām,tad šajā robežas pusē tām ir nedaudz nopietnāks mērķis par tūristu mulsināšana un ceļa malu dekorēšanu. Dažreiz uz tām var ieraudzīt vietējās apskates vietas.

Kā Tavs iekšējais Šerloks jau ir uzdevumu augstumos un mēģina uzminēt kura zīme trāpījās mūsu ceļā, tā bija pils. Precīzāk Burg Eltz, par ko arī ir šis stāsts.

Šis nosaukums man personīgi nebija svešs. Iepriekš veiktā izmeklēšanā par tuvākiem un tālākiem apskates objektiem rajonā šis nosaukums parādījās relatīvi bieži, un internetā atrodamās bildes bija iespaidīgas. Tas ir tikai loģiski, ka maršruts tika pielāgots jaunās pieturvietas iekļaušanai.

Laikapstākļi mūs lutināja, kas bija patīkami. Saulīte un zilas debesis, ar noklīdušu mākoni ik pa brīdim. Lieliska diena pastaigai mežā.

Veiksmīgi noparkojoties autostāvvietā meža vidū, principā nekurienē, kādu minūtu veltījām pusdienu pārtraukumam (ja atmiņa neviļ) un nelielam ieskatam nākotnē. Līdz ar mums stāvvietā ieradās autobuss ar vecāka gadagājuma cilvēku grupu. Lēdijas platformās, elegantos kostīmos, vīna glāzēm rokās, un klēpju sunīšiem padusēs. Šāds skats meža vidū varētu šķist nedaudz savāds, bet pēc nelielas diskusijas par šo, to, it neko, tika lemts ka šāda veida vecumdienas ir tieši tādas vecumdienas, kas vecumdienas padara par izcilu dzīves posmu, no kura nevis mēģini aizbēgt, bet gan nedaudz gaidi.

Diemžēl roku aizņemtības dēļ bildes šoreiz nebūs.

Pati pils no stāvlaukuma atrodas aptuveni 1.5 km attālumā un ir paslēpta. Ceļs uz galamērķi ved cauri mežam pa kalnu lejā, pa koku galotnēm, un gar 3 soliņiem (ja atmiņa neviļ, iespējams ka tur bija tikai divi soliņi). Pilsētniecēm laukos tā bija lieliska pastaiga svaigā gaisā, ar nelielu adrenalīna devu dodoties pretī mazliet nezināmajam.

Aptuveni 15 minūšu ilga pastaiga mūs veda aiz vairākiem līkumiem (ir opcija ar autobusu doties līdz pašai pilij, bet kas tā par spondānu ekskursiju, ja tiek izmantotas ekstras + palaist garām sapīkušos cilvēkus kuri pēdējiem spēkiem rāpjas pretī kalnam uz auto stāvvietu būtu bijis gluži vienkārši nepieklājīgi). To brīdi kad aiz kārtējā līkuma (ap šo laiku tu vairs nezini ko un kad gaidīt, jo katrs līkums šķiet esam pēdējais) skatam pavērās šī iespaidīgā celtne es laikam nekad neaizmirsīšu. Grūti aprakstīt sajūtas kad beidzot dzīvē ieraugi kaut ko, ko līdz šim esi redzējsi tikai bildēs un ar visiem šiem vizuālajiem paraugiem tāpat pamanies galvā izdomāt pats savu versiju kā tas dzīvē izskatās.

Tā ir pils kas atrodas kalnā kas atrodas kalnu ielokā. Viduslaiku pils, kad bildēs izskatās nedaudz dradīgi, un ar kripatiņu pasaku pieskārienu. Dzīvē tā izskatījās iespaidīgi un vientuļi. Es biju iedomājusies ka pils ir kaut kur kalnā (kas bija pareizi), un ar skatu uz tuvējo ciematu kalna pakājē (kas bija nepareizi). Drauds un kārtības sargs vienlaikus, kā filmās. Realitātē apkārt ir tikai un vienīgi kalni. Šeit mierīgi varētu nodzīvot gadiem ilgi un pat nenojaust kas notiek otrpus kalniem, kas ieskauj celtni no visām pusēm.

  

Šī nav tā pils kas atrodas kalnā kas atrodas kalnu ielokā.

Šī ir pils pa ceļam uz pili kas atrodas kalnā kas atrodas kalnu ielokā.

Aiz pirmā līkuma uz meža takas paverās šāds skats.

Pat ja pašu pili nesatiktu, ar šo skatu egļu galotnēs būtu pilnīgi pieticis lai diena būtu izdevusies.

Pa ceļam bija tas prieks satikt izžuvušas upju gultnes, kas piešķīra pastaigai nostaļģisku pieskārienu (laiki kad blandījos pa Šveices kalnu mežiem)

Paris minūtes svaigā gaisā.

Šis ir tas pirmais skats kas mani iespaidoja tik ļoti,

ka nopelnīja veselu personalizētu paragrāfu.

Pa ceļam uz pili var arī parāpot pa klinšu sienu, ja kilometrs pret kalnu liekas pārāk nenopietna pastaiga.

Pagalmā. Jāsaka ka no ārupes neizskatās ka otrpus sienām ir vesels mini ciematiņš.

Nebūtu slikti padzīvot vietā ar šādu skatu no terases.

Varbūt ne uz visiem laikiem, bet uz pāris dienām noteikti.

Ir iespēja doties maksas ekskursijā par pils kambariem, bet mums personīgi nebija ievesmas tādai izklaidei. Skats uz kalniem un ieleju bija izcils + maki tika astāti mašīnā un vēlme rāpot pret kalnu tiem pakaļ bija principā neeksistējoša. Kurš to būtu iedomājies ka 15 minūšu gājiens no nekurienes no nekurieni varētu beigties lokcijā kur iespējams norēķināties ar mūsdienu monētam nevis akmeņiem un ceriņu lapām.

Atpakaļceļš, kā jau gaidīts, ir 20 minūšu gara cīņa pret kalnu. Ap šo laiku svaigā gaisa pārdozēšana liek par sevi manīt. Nenopietnas frāzes, pārteikšanās, nevaldāmas smieklu lēkmes pārtop par neatņemamām pārgājiena sastāvdaļam.

Pasākumu noslēdzām ar Teslas auto atpazīšanu, nelielu palaistīšanos ar ūdeni, un rūkšanu uz poļu mašīnām. Mēs būtu izcili auto ja roku / kāju vietā mums būtu riteņi. Diemžēl, šadas ekstras mums nav, tāpēc piestrādājam par profesionāliem tūristiem nomaļās autostāvvietās meža vidū uz pusslodzi.

Dienu noslēdzām pilsētciemā Cochem (Kohemā), tur pat netālu no viduslaiku pils. Tas ir viens interesants miestiņš. Salīdzinoši mazs ciemats kas atrodas, principā, uz upes - ieskaujot nelielu upes daļu (kādus pāris km) no abiem krastiem. Šeit gan bija pils, kas vairāk izskatās pēc tāda kā cietokšņa, kas pieskata vietējos, lai nedara blēņas, no paugura virsotnes upes kreisajā krastā.
(Man nav ne jausmas kurš ir kreisais un kurš ir labais krasts, es nodarbojos ar minēšanu un faktu izdomāšanu un kopējās atmosfēras uzburšanu. Jo pliki fakti nekad nav interesanti.)
Man personīgi šī bija pirmā dzirdēšana par šo vietu, bet maniem partneriem noziegumā tas nebija svešs. Ap šo laiku jau tuvojas vakars un mēs esam vakariņu medībās. Svaigam gaisam un garām pastaigām mēdz gadīties apetīti izraisoši blakusefekti. 

Tuvojoties galamērķim man nebija ambīciju par to, ko es vēlos redzēt un kas īpašs mūs te sagaidīs. Bet iebraucot pilsētciemā, ripinoties lēnā garā starp mājām un upi, vietējais šarms lika par sevi manīt.
Mana sajūsma par ielas malā esošo bāriņu / vācu ķēķi bija nesaprotamas skaņas (kas aizdomīgi izklausījās pēc sajūsmas spiedziena). Cik bieži Tev ēstuves ceļa malās ir izraisījušas gandrīz nevaldāmu sajūsmu? Man ne pārāk bieži, bet dažreiz gadās. Šī bija viena no dažām reizēm.

Šī ir tā ēstuve kura ir sajūsmas spiedzienu vērta.

Bildē neizskatās tik interesanti vai jeb kādā viedā īpaši, bet apsolu ka dzīvē viss bija savādāk.

Cietoksnis tālumā. Uz bildi skatoties es nezinu kāpēc mans minējums ir kreisais krasts.

Bet man nav noskaņojums tagad labot manu minējumu, mēs paliekam pie oriģinālajām idejām, lai cik neloģiskas tās varētu likties.

 

Šis tad būtu labais krasts.

Cietoksnis tuvplānā.

Tuvākais cik mums personīgi bija luste doties tā virzienā.

Man šķiet, ka ir jāpiemin manas izcilās fotogrāfa spējes.

Kāpēc man netiek maksāti miljoni, es nesaprotu.

Šis ir dažreiz ieplānotu, biežāk neplānotu tūristu piedzīvojumiem.

Burgerus mēs šodien nepetīsim.

Bet pieminēšanas vērta ir šī burgerotava, jo papildus gardajam ēdienam - skats kas nāca kompletā bija tuvu izcilībai.

Cochem bija īss apmeklējums, jo:
- izskatās ka ir gaiša diena, bet patiesībā tas bija vēls vasaras vakars un mums vēl bija jāveic garais ceļš mājup;
- sakarā ar vēlo vakara stundu, izskatījās ka liela daļa ēstuvju ir jau devušās nakts mierā vai ir tuvu tam, un mūsu misija bija ēdiena medības;

Vieta tiešām skaista, un ja gadās būt rajonā tad noteikti ieteiktu apmeklēt. Bet neilgā paklaiņošana pa ielām, un pāri tuvākajam tiltam, lika aizdomāties par to, vai šajā apvidū ir ko darīt arī garajos ziemas mēnešos? 
Mēs nezinam, bet ja jāmin tad mans minējums ir vairāk nē nekā jā. Šī izskatījās pēc vienas no tā tipa pilsētelēm.   


Es mēģinu šos sprediķu garumus nedaudz kontrolēt.

Es ceru ka man izdodas (man ir aizdomas.