Ziemas prieki vasarā - Winterberg (1-4)

Diānai ir daudz aizraušanās. Viena no tām ir ziemas slidināšanās sporti pa metāla renēm. Es rūpīgi strādāju pie cilvēku interešu piesaistīšanu šaj tēmai, un es gribētu domāt ka man lēnām izdodās. Cilvēki, kuru dienas es personīgi esmu iztraucējusi, jo vācijā ne vienmēr var skatīties pasākumus tiešraidēs, var galvot par manu nelielo fanātismu sakarā ar šīm izklaidēm.
Bet ne par to ir šis stāsts.

Šis stāsts ir par to, kā pēc daudzu gadu dzīvošanas relatīvi kaimiņos vienai no populārakajām bobsleja un skeletona trasēm, man beidzot bija iespēja to apskatīt dzīvē. Es jau sen biju nonākusi pie secinājuma, ka dzīvē skatīties sacensības būtu vairāk neinteresanti nekā interesanti. Iet mētāties pa kalnu augšā un lejā, salt ziemas temperatūrās, un redzēt startu vai tieši vienu līkumu, vai finišu, neizklausās tik vilinoši kā ērta iekārtošanās dīvānā ar krūzi karstas tējas, neveselīgām uzkodām, un, iespējams, kādu kompanjonu. Divkājaini vai četrkājainu, nav svarīgi. Tāpēc es nebēdājos par to, ka ziemas trases apmeklējums iekrita tieši vasaras vidū (tīri tehniski tas bija vasaras sākums, kaut kad ap maija/jūnija miju, bet tās jau vairs ir tikai detaļas kad ārā ir +30°C) 
Dzīve mēdz būt ļoti vienkārša, ja, relatīvi bez porblēmām tev, vienmēr ir iespēja ielekt kādā auto un uz labu laimi aizlaisties tuvākā vai tālākā virzienā. Cik reizes pa kluso nebija braukts uz Igaunijas vai Lietuvas zemēm. Tie bija vienkārši laiki, kad tādas ekstras šķiet pašsaprotamas un ikdienišķas lietas. Kad sāc no jauna un pats uz savu galvu, tad auto ar nenoteiktu galamērķi ir retas ekstras kuras Tu vairāk novērtē. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem kāpēc es gandrīz izlecu no braucošas mašīnas, viss dēļ bildes. Kadrs, kas kalpo kā pierādījums tam, ka, pēc četru gadu gaidīšanas, es beidzot biju aizceļojusi nepilnos 100km uz dienvidiem (kas sakarā ar dzīvesvietas maiņu tagad ir 150km uz ziemeļiem) un ar savām acīm apskatīju kā tad izskatās tur, kur skeletonisti un bobslejisti cītīgi strādā, lai mani izklaidētu ziemas garajās nedēļas nogalēs. 

Šī ir TĀ bilde. Brīži kad tu esi tā sapriecājies par relatīvi ikdienišķām lietām un sajūsmas skaņas dzīvo pašas savu dzīvi, domājams piekritīsi, ir vieni no labākajiem! 

Tur bobi mētājas uz ielu stūriem. Burtiski! Heh.

Vintenbergas komplekss. Es pat nezinu no kuras puses sākt. Mana pieredze ar boba / skeletona / ragaviņu trasēm principā sākas un beidzas ar IBSF tiešraidēm katru nedēļas nogali no novembra līdz martam. Man ir aptuvena nojausma kā izskatās Siguldas bobsleja trasē, jo Latvija ir pietiekami maza un šķiet, es kādreiz bērnībā tur esmu pabijusi. Ja atmiņa neviļ, tad man iespējams pat bija tas prieks un laime pasēdēt bobā kamēr tas tika vilkts augšā kalnā - no finiša atpakaļ uz startu. Ja atmiņa viļ, tad acīmredzot es te nodarbojos ar fantazēšanu. Bet neatkarīgi no stāsta patiesuma, tas acīmredzami ir viens no iemesliem manu spēcīgo simpātiju eksistēšanai pret visu kas saistīts ar un ap sportu metāla renēs.

Ja man būtu jāraksturo to ko un kā es iedomājos ieraudzīt ierodoties Vintenbergā, es minētu bēdīga paskata līdzjūtēju soliņus pie finiša, kādu cīsiņu un alus stendu kaut kur pusceļā starp startu un finišu kas ir neapdzīvots ziemas karstajos mēnešos, un starta māju kaut kur augšā kalnā vientuļi stāvam un gaidam savu nākošo zvaigžņu stundu. Kas, starp citu, būs 10. decembrī, otrajā pasaules kausa nedēļā. Uzreiz pēc atklāšanas sacensībām 3. decembrī Siguldā! Kamēr mēs izklaidēsim boba divniekus, Vintenberga parūpēsies par četriniekiem. :) Vai nav feini? 

Bet turpinot par negaidītiem pavērsieniem un manām spekulācijām par to kas mūs sagaida ierodamies galamērķī, es biju pārliecināta ka viss ko mums izdosies apskatīti ir trase no aizslēgtu vārtu otras puses un skats uz kalniem. Skats kas man pavisam nav svešs, to vienmēr rāda sacensību laikā un komentētājiem vienmēr ir par ko parunāt un papriecāties starp-braucienu laikā.

Kad beidzot ieradāmies galamērķi, sapratu, ka mans aicinājums nav pareģot nākotni, jo tas kas mūs sagaidīja bija kas tāds, ko es laikam nekad nebūtu pat iedomājusies minēt kā iespēju. 

Sāksim ar to ka bija saulaina, relatīvi silta pavasara / vasaras diena un tur bija vairāk mašīnu kā saprašanas. Jā, vietā ko es vienmēr asociēju ar sniegu, augstumu, un tā rezultātā pūli, bija cilvēku pilna kalna galotne, laika un grādu apstākļos kas ir pilnīgi pretēji man ierastajiem saistībā ar šo vietu.

Te, iespējams, mans iekšējais latvietis nospēlē savu lomu. Ja kaut kas ir paredzēts vienai lietai, tad tā ir vienīgā lieta kam šis kaut kas ir derīgs. Patiesībā es nezinu vai šī ir ekskluzīva latvieša īpatnība, vai ekskluzīvi mana personīgā īpašība. Kā tautā saka, par to vēl zinātnieki strīdās. Jebkurā gadījumā, tas kas manā galvā vienmēr eksistēja kā ziemas komplekss, kam pēc visiem fizikas likumiem līdz ar temperatūras pacelšasnos stabili virs +5 grādiem, vasarās dzīvo kā lieliska brīvdienu pavadīšanas lokācijas vieta. 

Pirmais ko ieraudzīju bija jau iepriekš minētā mašīnu jūra, kam sekoja liels, liels tornis, kas, kā izrādās, ir pacēlājs. Es minēšu un teikšu ka ziemā šī kalna otrā, trases neizmantotā puse tiek atvēlēta slēpotājiem, snovotājiem, slidinātājiem, un šļūcošajiem. Un par ērtāku pārvietošanos parūpējas lielais tornis-pacēlājs.

Vasarā, vai precīzāk, ziemas siltajos mēnešos, kalnu pārņem tireņbraucēji. Jā, tireņbraucēji. Kalnotāji, bmx-otāji, gan jau ka laiskie hobijotāji arī. Uz visām pusēm, izņemot trases pusi, pavērās iebraukātas dažāda ekstremitātes līmeņa trases gan lieliem gan maziem. Nezinu vai katru nedēļas nogali, bet mūsu vizītes laikā vienā pusē notika sacensības. Par ko un kā, nezinu, tik zinu to, ka bez riteņiem klaiņot pa placi bija lieta ko tikai tūrists, tāds kā es, darītu. Bet ko padarīt, man bija jāredz kas notiek palūkojoties lejā. Un paši vainīgi ja uz starta nemāk apbraukt kustīgu mērķi. Ja reiz esi profesionālis, tad līdz galam.

Tornis / pacēlājs

Es biju tieši tik ziņkārīgs tūrists - jāielien visur,

 un jāpabaksta viss kas patrāpas pa ceļam.

Viena no trasēm. Jāsaka godīgi, skatoties kā tie trakie karājas uz pacēlāja, un tad nolec nost un pa taisno dodas pretī kam šadam - traki tie vācieši. 

Pētot trakos riteņbraucējus sāku lēnām pievērst uzmanību pārējai teritoijai un pētīt, ko vēl te labu var atrast. Priekš vietas kas ir slavena un visā pasaulē atpazīstama trases dēļ, tā nebija tik viegli atrodama kā es to būtu gaidījusi. Protams, jāņem vērā ka karstajos ziemas mēnešos cilvēki neplūst straumēm tieši tajā virzienā. Ar riteni, minēšu, tā laikam nebūtu labākā braukšanas trase. Lai gan ko tad es zinu.. es vispār gaidīju pamestu spoku ciematu, bet redz kā tas beidzās.

Pametu savu klejojošā tūrista tēlu un pārslēdzos uz apmaldījies tūrists tēlu. Starp trakiem riteņbraucējiem, rodeļu trasi, un gaisa pastaigas trasi, sāk palikt maz vietas kur paslēpt 1.35 km garu bobsleja trasi. Sekojot jebkāda veida cilvēku kustībai nonākt varēja visur, tikai ne tur kur mēs gribējām. Bet bez satraukuma. Mēs esam profesionāli tūristi, un specializējamies situācijās kad tev nav ne mazākās nojausmas par to uz kuru pusi tavi ceļi ved.

Nepagāja pat 30 klauņojošas minūtes līdz beidzot atradu to ko meklēju. Kā izrādās tie ir zili vārti, kas stāv plaši atvērti, neviena nepieskatīti, un tu vari droši iet izpētīt visus trases kaktiņus. Es nezinu vai Siguldā viss ir brīvi pieejams nesezonas laikā, bet šeit tu droši vari iet lēkāt pa startu, blakus startam, trasē, virs trases, gar trasi, un ja noietu līdz finišam, domāju ka situācija būtu tieši tik pat brīva.

Ja godīgi, es nezinu ko es biju gaidījusi. Cerību ka tikšu pastaigāt gar trasi, būtu mans vispārējais ekspektāciju līmeni. Iespējams, ka par maksu. Vai es būtu maksājusi, es nezinu, atkarīgs no tā cik daudz, bet principā es gaidīju kaut ko vairāk kontrolētu. Bet nē, par laimi manam iekšējam tūristam kurš ap šo laiku jau mētāja mentālus salto, bez jeb kādiem šķeršļiem varējām doties pētīt vietu, kuru zināju no jau galvas, gadiem sekojot līdzi sacensībām.

Zilie vārti. Šis ir tas ko Tu meklē, ka mēģini nokļūt līdz trasei.

Karte ar visiem pirturas punktiem un izklaidēm, kā pie īstiem tūristiem pienākas.

Ah, šie mazie bērna prieki.

Šis ir pirmais skats kas paveras uz ziemas prieku pasākumu. Pa labi (ārpus kadra) ir starts, un tur tālumā var redzēt gaisa pastaigu taku / trasi. Nezinu kā pareizāk to dēvēt.

Es jau nebūšu tas kurš ies sūdzēties ka mani neviens nepieskata. Es iešu pētīt kas kur ir paslēpies.

Ja es pareizi izrēķināju, tad šī ir vieta kur dalībnieki nāk pirms starta, kārto savu ekipējumu, un pieskata viens otra startu.

Izpētījām startu, arī tur bija bobs kurā nobildēties, ko es neizdarīju. Jo, es pat nezinu kādēļ. Gan jau iekšējais tīni gribēja pasprēgāt. 
Pēc kārtīgas starta izpētes, devāmies nelielā pastaigā uz finiša pusi, gar un pa trasi, jo, kāpēc ne? Nekur tālu gan netikām. Apziņa, ka, tik cik noiesi pa stāvo kalnu lejā, tieši tik pat daudz būs jārāpo atpakaļ pret kalnu ātri vien lika mainīt mūsu pastaigas vispārējo virzienu.

Ja man jāatbild uz jautājumu vai ir vērts uz turieni braukt (arī tad ja tu neesi apsēsts ar ziemas sporta veidiem slīdēšanā par metāla reni) tad es teiktu ka jā. Bez iepriekšējas vietas izpētes, es nezināju ko gaidīt. Kaut ko puspamestu un bez cilvēkiem. Tā vietā mūs sagaidīja traki riteņbraucēji, kurus var mierīgi vērot no kalna gala, kaut visu dienu. Es personīgi ar ekstrēmiem sporta veidiem esmu uz Jūs, bet man nav iebildumi ja ar to nodarbojas pilnīgi svešinieki, ik pa brīdim parādot kādu triku.
Iespēja pastaigāt pa taku gaisā, kur ir šāda tāda atrakcija. Mēs personīgi neizmēginājām šo prieku jo diena jau sāka iet uz beigu pusi un mums plānā bija vēl viens apskates objekts. Cilvēku rinda bija šķērslis vienam ašam rodeļu nobraucienam, kas ir vēl viena izklaides opcija šajā kompleksā.
Priekš mierīgākas publikas ir kafejnīca, kurā laiski pasēdēt un pavērot skaisto skatu ar tuvākiem un tālākiem kalniem, trakiem riteņbraucējiem, un gaisa staigātājiem.
Tam visam klāt ziemas trase kuru var izstaigāt pats savā nodabā, bez jeb kādiem ierobežojumiem. Pat spēlēt sacensībās ir opcija, ja stīvas kājas no ilgas sēdēšanas mašīnā. :)

Gaisa trase - un nu jau es esmu pilnīgi pārliecināta ka tas nav pareizs šīs atrakcijas nosaukums. Bet mani tas nestrauc tik daudz, lai tagam meklētu precīzus nosaukumus.

Šī bilde ir šeit tikai un vienīgi tādēļ, ka es nespēju beigt smieties par to cik veikli un vienlaicīgi neveikli ir jāmāk bildēt lai noķertu kadru ar bēgošu mērķi. Un ja mēs pieveram acis uz kreiso apakšējo stūri, tad kas bija mans mērķis šajā bildē? 

- dēļu norobežojums?

Rodēlis. Kurš iet nedaudz paralēli trasei. Nedomāju, ka es kļūdītos daudz, ja minētu ka skats noteikti ir iespaidīgs braucot no pašas augšas.

Pēc pāris stundām svaigā gaisā, kalna galā tika lemts par nākošā skatu punkta apmeklēšanu. Kas arī bija iemesls pilnīgai Vintenbergas neizbaudīšanas. Kas ir ok. Tagad es zinu, ka tur ir daudz vairāk atrakcijas kā plika slidināšanās pa trasi. Un kā jau ierasts, jāatstāj kāda atrakcija nākošajai apmeklēšanas reizei.

Kad mēs sākām ceļu uz nākošo pieturas punktu, viss bija lieliski. Pulkstens bija vēla pēcpusdiena, un laikapstākļi turpināja lutināt. Nekāda mājās sēdēšana, vienalga, ka dienu iepriekš atstāji sirdi un dvēseli viduslaiku pils medībās. Maksimālisti tā teikt.

Eh, kā pilnīgi tūristi iesācēji. Apgaismība, ka akmeņiem brīvā dabā arī var būt noteikts laiks kad ir atvērta ieeja, nāca pār mūsu gaišajiem prātiem aptuveni pusceļā. kāda stunda jau bija pavadīta mērķtiecīgi virzoties aizslēgtu durvju (vai vārtu, kas to lai zin) virzienā. Ģēniji, es zinu. Es pat neatceros uz kurieni mēs bijām novirzījuši savas buras. Nezinu ko tas liecina par izvēlēto gala mērķi, heh.

Bet viss kārtībā. Ātra kartes pabakstīšana un atradām ūdens tilpni relatīvi netālu no pašreizējās lokācijas vietas. Piestājām nekurienes vidū - kaut kur starp mežu un mežu - un, pārsteigums, tur pilns ar mašīnām un klejojošiem cilvēkiem. 

Vējainu apstākļu dēļ ilgi gan neuzkavējāmies. Uzkodu pauze un situācijas nopietnības novērtēšana. Bija jāpaskatās debesīs un jāpaskaita sakritušās skujas, lai izlemtu par to ko darīt tālāk - griezties uz māju pusi vai meklēt jaunus galamērķus. Tika lemts par labu mājā, bet pirms tam - pusdienvakariņuzkodas. Bija izvēle starp itāļu saldējumu (jā, nekurienes vidū tā ir normāla parādība Vācijas brīvdabā - sastapt saldējuma mašīnu kas pārdo itāļu saldējumus) un no piknika pārpalikušo lazanju. Lazanja uzvarēja. Vakariņas vējainā ezera krastā arī ir šīs dienas un šī stāsta noslēgums.

Tā bija lieliska diena, ar izciliem apskates objektiem, un dažādiem pārsteigumiem. Ja Tev tā sen nav gadījies, iesaku izmēģināt.

Vācieši pat nekurienē parūpēsies lai Tev nav jābrien pa dubļiem.

Slavenā "Mammu, uzmini kur es?" bilde, kas izrādījās ļoti informatīva atklājot ka man ir vairāk mammu nekā man sākumā šķita.

Startā, kā redzams, es gan nobildējos. Šī bija mana otrā Disnejlenda.