Šorīt lija lietus.

vienu rītu devāmies ekspedīcijā pa jaunajiem iepartamentiem. Nekas daudz it kā , divi stāvi , pāris istabas, viens gaitenis.

mh, protams. Pirmais stāvs ir tāds pavisam viegli saprotams. Bāriņš, ēdamzāle, pāris istabas. Nekas sarežģīts. Uzkāp otrajā stāvā un sākas piedzīvojums. Vismaz pieci gaiteņi kas ved uz dažādām istabām. no sākuma šķita ka bezgalīgi daudz, paslēpes pat varētu spēlēt. Maziņš itāļveidīgais balkoniņš kur veļu žāvēt.. un izsekot kaimiņus, kuriem ir trīs suņi, viens mazs bērns un baseins trīs manu istabu lielumā.

Bet visinteresantāk bija nonākt uz jumta. Jā, trešais stāvs - jumts. Karsts kā elle, bet no turienes jau var sākt izsekot arī kaimiņus, kas dzīvo jau nedaudz tālāk. (ar baseiniem, batutiem un palmām trīs stāvu augstumā).

tieši aiz koka, vidējais lodziņš ir tā istaba, kur pa nakti slēpjos.

tieši šorīt, kad man bija atvēlēts laiks iet izpētīt tuvāko apkārtni, yeeyee - lija lietus. Bet par cik mani tas daudz neinteresēja, tāpat devos pastaigā. ļoti tālu negāju, bet vienu krastu gan paspēju izpētīt. 

Pirmie apskates objekti, kas trāpījās pa ceļam, bija trīs degvielas uzpildes stacijas, viena no otras aptuveni 50 - 100 m attālumā. Jā, trīs dažādas firmas tanki, principā, viens otram blakus... izskatās, ka šāda veida bizness te iet no rokas. Kam nav slinkums rēķināt un ir vēlme cenas salīdzināt, dīzels maksā 1,698 €.

lai tiktu līdz centram ir trīs varianti. Kuģīts no šī krasta uz pretējo, autobuss vai kājiņas. Atradu kuģīša piestātnes vietu. No sākuma gan biju apstulbusi upes krastā ieraugot autobusa pieturas paskata nojumi, bet tad piepeldēja kuģīts un viss bija skaidrs. Un ja tā godīgi, tad neskaitot divas picērijas, saimniecības preču kiosku un aptieku, neko citu īpaši ievērības cienīgu nemanīju pa ceļam uz Giardini Del Monumento al Marinaio (Jūrnieku piemineklis).

kvalitātes ziņā es gluži vienkārši ar fotogrāfijām aizraušu Jūsu elpas. Jo tieši tik lieliskas bildes es un mana telefona komanda varam piedāvāt laikā, kad ārā ir apmācies laiks un līst lietus. 

Skats bija lielisks. Pirmais iespaids kā Venēcijā, ar visām ūdeņu lietām tur pat tieši blakus, un ja pavisam godīgi, tad aromāts arī īpasi daudz neatšķīrās. Bet šādus skatus tomēr Rīgā vai Latvijā visai grūti būtu atrast, tāpēc par to daudz nedomāju un pievērsu uzmanību otram krastam ar acīm jau iezīmējot vietas kuras vēlēšos apskatīt tuvāk. 

Jau pa gabalu bija manāmi mūri, kuri paceļas virs pilsētas namu jumtiem. Izskatās, ka visa pilsēta atrodas uz vairākiem pakalniem/kalniem(?). Sava veida šarms.

to bilžu kvalitāšu jautājumu mēģināšu atrisināt kādā saulainākā dienā.

Atpakaļ devos pa citu ceļu. Un  labi ka tā. Savādak nekad nebūtu ieraudzījusi autentisku itāļu skrienamo/pastaigu laikumu. Pa ceļam no lidostas pirmajā dienā gāju garām lielai zīmei kas pēc maniem aprēķiniem norādīja uz sporta laukumu. Un, šodien man bija tas prieks un laime iet tam garām. No sākuma nedaudz apstulbu, jo nesapratu kas tā par trasi starp kokiem. Bet kas ieraudzīju divas staigātājas kas riņķo apkārt un vienu skrējēju, viss bija skaidrs. Es to sauktu  par nedaudz eksotiskāko 46. vidusskolas sporta laukumu.

visai iespaidīgs ne?

Un pie pusdienu galda var uzzināt visdažādākās lietas. Piemēram, ar kādiem cilvēkiem ir bijusi darīšana pirms mūsu ieraššanās. 

Puisis no kanādas, kurš sevi pasniedza kā dzīves lielāko mocekli, kuram ķibeles un nelaimes katra soļa galā, māsa kura nemaz nav māsa un noslēpums noslēpuma galā. Viņam paticis visiem likt justies īpašam, tāpēc katram izstāstījis vienu un to pašu "noslēpumu" (un tādi bijuši vismaz 20), lai radītu šo īpašo sajūtu. Visus mīlēja un šī bija labākā vieta uz zemes.

Meitene no lietuvas, kura katru rītu sevi izdaiļoja ar kādu zīmējumu uz sejas un vienu rītu izlēma ka ir bijusi pārāk ilgi laimīga, tāpēc šodien viņa būs bēdīga.

Meitene no krievijas, kurai bija knapi pāri 20 un šeit bija ieradusies lai pavadītu laiku ar savu "tēvu, kura viņai nekad nav bijis" , kā viņa pati to dēvēja (tēvam bija tuva 60 gadu). "Tēvs" bija precējies un ar bērniem, bet tomēr laiku savai "meitai" atradis, pat uz Florenci aizvedis.

Orlando (mans mīļākais no visiem) kurš 24h nedēļā ir ar telefona klausuli rokās vai austiņām ausīs. sakot no sešiem rītā viņš zvana savai draudzenei (par kuras atrašanās vietu gan es tā arī īsti līdz galam nesapratu). Un runā ar viņu visticamāk līdz brīdim, kad aizmieg..ja vien neturpina sarunu arī miegā. šo kadru, ja kas, es satiku. Domāju ka biznesmenis, izrādās ne. 

Bet šodienas atklājums bija nedaudz..uztraucošāks. Šeit dzīvo spoks. Kāds kurš septiņdesmitajos gados izdarījis pašnāvību 7. istabā (te tev nu bija, laimīgais cipars). Man personīgi vēl nav gadījies ar viņu sastapties (un es uzsveru VĒL), bet uztraukumam pa lielam arī pamata nav. Labsirdīgs radījums, kurš ik pa brīdim vakaros ieslēdz kādā no istabām gaismu, pa nakti paskraida gaiteņos vai vienkārši aizcērt šad tad durvis.

tā nu mēs te dzīvojamies.

kas mājās jauns?
p.s. ja Tu uzspiedīsi uz bildes, viņas paliks lielākas :)